Teiksmainā Tigra, kuru atceros no ģeogrāfijas stundām pamatskolā, šeit, izrādās, ir Gaujas izmēra upe.

Te tā atrodas tieši starp Irāku un Sīriju, un Faiškaburas robežpunktā pār diviem šauriem pontonu tiltiem notiek autotransporta kustība abos virzienos. Pārsvarā tie ir kravas vilcēji ar dažādām precēm, tai skaitā ar lielu daudzumu dzīvu aitu, kas no Sīrijas tiek eksportētas uz Irāku.

Izbraucot no Irākas, robežsargi grib zināt detalizētu manas mugursomas mantu uzskaitījumu, īpaši interesējoties par to, vai man ir satelīttelefons un GPS raidītājs. Labāk esot teikt uzreiz, jo somu tāpat pārbaudīšot drošībnieki. Esmu centīgs, norādu pilnīgi visu, arī bankas kodu kalkulatoru. Tas piesaista ierēdnes uzmanību, mēģinu izskaidrot, kas tas ir un kam tas domāts, bet tā arī neizdodas. Brīdi nopētījusi aparātu, ierēdne man to atdod atpakaļ. 

Pāri pontonu tiltam uz Sīriju mani un citus vietējos robežas šķērsotājus ved busiņš, kurā satieku kādu spāņu žurnālistu, kurš par saviem plāniem Sīrijā izsakās stipri miglaini. 

Sīrijas pusē ar dokumentu pārbaudi neviens īpaši nesteidzas, visiem mums nākas krietni gaidīt. Atsevišķās rindās pie dokumentu pārbaužu lodziņiem stāv sievietes un vīrieši. Pēc ilgākas nīkšanas mani šeit atrod mana Sīrijas fiksere Fatme, un pa viņas iestaigātajām taciņām mans dokumentu kārtošanas process kļūst ātrāks. Tieku pieņemts īpašā kabinetā, kas ir domāts ārzemnieku dokumentu noformēšanai. Esmu pārsteigts, ka priekšniece par mani zina praktiski visu - no galvas zina manu vārdu un darbavietu, ir izpētījusi pat manus ierakstus slēgtajā žurnālistu Facebook grupā.  

Labu attiecību uzturēšanai Fatme ir atvedusi viņai dāvanu - krūzīti ar Pumas logotipu. Man viņa noraizējusies jautā, vai es gadījumā neesmu veģetārietis. Šajā pasaules malā būt veģetārietim ir praktiski neiespējami, Fatmei esot nācies ēstuvēs vienoties ar pavāriem, lai izlasa no rīsiem ārā gaļu izvēlīgajiem Rietumu žurnālistiem.

Kādā citā piepīpētā kabinetā kāds cits priekšnieks nesteidzīgi ar vienu pirkstu kaut ko klabina klaviatūrā, vienlaicīgi sarunājoties ar uzsmēķēt atnākušajiem draugiem un atbildot uz telefona zvaniem. Sīrijā es varu atļauties būt vien trīs dienas, tāpēc katra kavēšanās ir šā vērtīgā laika šķiešana. Ir jau pirmās dienas pusdienlaiks, bet es vēl nīkstu robežpunktā. Līdz tumsai ir palikušas piecas stundas, un tad kļūs bīstami atrasties uz ceļiem. ISIS gulošo šūniņu kaujinieki tumsu izmanto uzbrukumu veikšanai. Tumsā būt uz ceļa ir bīstami gan man, gan arī vietējiem. Tikai pirms nedēļas uz ceļa, pa kuru drīz brauksim, nezināmi cilvēki apturēja garāmbraucošo automašīnu un noslepkavoja divas kurdu sievietes. Šeit vietējie dienaskārtību plāno tā, lai dienas darbi sāktos jau agri no rīta un beigtos līdz ar tumsas iestāšanos. Ir skaidrs tas, ka pirmā diena man paies robežas šķērsošanā un atļauju kārtošanā, kas man ir vajadzīgas, lai iekļūtu cietumā ar ISIS kaujiniekiem un nometnē ar kaujinieku ģimenēm.

- Īpatnējs nosaukums tavai valstij - Lativia. Mums ir cepumi ar tādu nosaukumu. - secina priekšnieks, ar pirkstu klabinādams klaviatūru.  

Rožavas ainava

FOTO: Jānis Vingris

ATĻAUJA

Divas stundas vēlāk garenā vilciena vagona tipa telpā, ar brūnām sienām un brūniem auduma dīvāniem gar sienām, un tādas pašas krāsas spilveniem uz tiem, ienāk kāds vīrs un sniedz man roku. Ar Fatmi ceļamies no dīvāniem un sveicināmies. No šā vīra būs atkarīgs, vai saņemšu atļauju apmeklēt cietumu ar ISIS cietumniekiem un Al Hol nometni, kurā atrodas ap 75  000 iedzīvotāju, pārsvarā ISIS kaujinieku ģimenes - sievas un viņu bērni. 

Vīram līdzi nāk asistents ar planšeti rokās, un viņi abi nosēžas dīvānos pie pretējās sienas. Priekšnieks angliski nerunā, tāpēc mūsu dialogs notiks ar Fatmes palīdzību, kas iesākas ar garu sarunu starp viņiem abiem, kuras laikā es varu tikai mirkšķināt acis un gaidīt. Pēc brīža tieku aicināts teikt savu sakāmo. 

- Paldies, ka uzņēmāt mani! Es esmu žurnālists no Latvijas, Ziemeļeiropā. Pārstāvu ziņu un mediju portālu TVNET un esmu ieradies šeit Sīrijā, lai veidotu stāstus par pašreizējo situāciju reģionā. Es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs varētu man dot atļauju apmeklēt cietumu ar ieslodzītajiem ISIS kaujiniekiem un Al Hol nometni. 

Priekšnieks uzmanīgi noklausās Fatmes tulkojumā un tad seko gara viņu abu saruna, no kuras atkal es nekā nesaprotu. Priekšnieka asistents tikmēr vēro mani un krakšķina pirkstu kauliņus. 

Telpā ienāk kāds cits vīrs ar mazām kafijas tasītēm un termosu rokās. Viņš pienāk pie manis, neprasot ielej krūzītēs malciņu melnas kafijas un sniedz man un Fatmei. Nedzert nevaru, jo viņš stāv turpat blakus un gaida. Ar Fatmi izdzeram rūgto kafiju, un viņš tukšajās krūzītēs ielej jaunas porcijas un tās tagad sniedz priekšniekam ar asistentu, kuri arī tās iztukšo. Tad, savācis abas krūzītes, apkalpotājs pazūd aiz durvīm. 

Pēc aptuveni 20 minūšu garas sarunas starp priekšnieku un Fatmi priekšnieks vēršas pie manis, un viņa teikto, kas man ļoti nepatīk, pārtulko Fatme. Rindā uz cietumiem ar ISIS kaujiniekiem un Al Hol nometni esot pieteikušies daudzi pasaules mediji un ir izveidojusies gara rinda, tāpēc es tur nevarēšot tikt. Beidzot savu tulkojumu, Fatme ātri piebilst, lai es nepadodos un mēģinu viņu vēl pārliecināt.

Es noteikti negribu palikt ar garu degunu, tāpēc sāku runu, kurā izstāstu, ka nokļūšana līdz šai vietai Sīrijā man bija ļoti grūta un arī dārga. Ceļā līdz Irākas Kurdistānai vien no Rīgas man bija jāpavada 24 stundas, nerunājot par Irākas un Sīrijas robežas šķērsošanas grūtībām un visu pārējo. Ļoti negribētos aizbraukt atpakaļ mājās bez šā svarīgā materiāla, kas bija galvenais iemesls, kāpēc es vispār te esmu ieradies. 

Telpā atkal ienāk apkalpotājs, šoreiz ar četrām pilnām tējas krūzītēm.

Priekšnieks noklausās Fatmes tulkojumā, tad saka man, ka spiediens uz viņu nenostrādās, jo tik tiešām uz šīm ieslodzījuma vietām esot garas rindas. Un atkal, beidzot savu tulkojumu, Fatme piemetina, lai es vēl mēģinu turpināt viņa pārliecināšanu. Es īsti nezinu, kas man vēl būtu sakāms lietas labā. Pēc tam, pārdomājot notikušo, iedomājos, ka, iespējams, no manis tika gaidīta pateicības nauda vai vismaz krūzīte ar Pumas logotipu.  

- Mēs esam maza valsts, kas atguva savu neatkarību tikai pirms 20 gadiem, un mums ar kurdiem ir līdzīga vēsture pašnoteikšanās sakarībā. Nezin, kā būtu, ja latviešiem 1918. gadā nebūtu izdevies izcīnīt neatkarību. Tāpat ir ļoti svarīgi vēstīt pasaulei par nozīmīgo kurdu upuri cīņā ar ISIS un lielo ieguldījumu cietumnieku sargāšanā un pašreizējiem draudiem no Turcijas. 

Ir pagājusi aptuveni stunda, un mūsu tikšanās beidzas ar kopīgu fotografēšanos, jo te esot tāda tradīcija. Joprojām nezinot priekšnieka lēmumu, stāvu starp viņu un viņa asistentu, un Fatme mūs bildē. Saku, ka arī es labprāt nobildētos atmiņai ar savu fotoaparātu, bet atbilde ir nē.  

Tā arī dodamies prom, nezinot, vai atļauja apmeklēt ieslodzījuma vietas tiks dota. Kaut kad vēlu vakarā telefonā pienākšot lēmums īsziņas formā.  

FOTO: Jānis Vingris

SĀTANA ROTAĻLAUKUMS

Ceļš uz Kamišlī - Ziemeļsīrijas kurdu reģiona galvaspilsētu - ir gan ātrs, gan lēns vienlaikus. Mūsu auto lielā ātrumā traucas pa asfaltēto ceļu garām naftas sūkņiem un milzīgiem, līdz apvārsnim plašiem laukiem, bet ik pēc dažiem kilometriem esam spiesti apstāties pie neskaitāmajiem blokposteņiem, kuros autobraucējus ar ieročiem rokās pārbauda kurdu karavīri. Mūsu auto ir nokārtoti pareizie papīri, tāpēc mēs cauri posteņiem tiekam daudz ātrāk nekā vienkāršā tauta, jo šie papīri ļauj braukt caur militāristiem domātajiem vārtiem. Šīs ir manas pirmās stundas Sīrijā, un man jau tagad ir absolūti skaidrs, ka bez fiksera palīdzības es būtu iestrēdzis robežā, apmaldījies atļauju meklējumos, palicis ar garu degunu priekšnieku kabinetos un stundām ilgi iestrēdzis blokposteņos. 

Sīrijas ainas pamatīgi atšķiras no Irākas Kurdistānā redzētā. Kamišlī un citas šejienes pilsētas atšķiras no Erbīlas un Duhokas kā diena no nakts. Par "sātana rotaļlaukumu" sauktais kurdu kontrolē esošais Ziemeļsīrijas reģions Rožava ir bumba ar laika degli. Tikai divas nedēļas pirms manas ierašanās Kamišlī pilsētu satricināja trīs pašnāvnieku veikti sprādzieni. Arī iepriekš pilsētā ir notikuši sprādzieni, tostarp pagājušās vasaras sprādziens, kas sagrāva kristiešu baznīcu pilsētas centrā, un 2017. gada sprādziens, kad kravas automašīna, pilna ar sprāgstvielām, nodarīja milzīgus postījumus toreiz biezi apdzīvotā pilsētas daļā. Tagad sprādziena vietā visapkārt ir tukšs, redzamas vien pamestas sprādziena skartās ēku konstrukcijas.

Postaža pēc 2017. gada pašnāvnieka-spridzinātāja veiktā uzbrukuma

FOTO: Jānis Vingris

Šo ar ISIS gulošo šūniņu apsēsto pilsētu kontrolē dažādi spēki. Bez pašiem kurdiem daļu pilsētas kontrolē Bašara Asada režīma armija, pilsētas lidosta atrodas krievu kontrolē, pilsētas piepilsētās atrodas irāņu un amerikāņu bāzes. Kamišlī atrodas tieši pie robežas ar Turciju, un kurdi, gatavojoties iespējamajam turku uzbrukumam, pilsētā rok kilometriem garus pazemes tuneļus un virs ielām būvē nojumes. Vāji bruņotajiem kurdiem NATO militārā lielvara - Turcija ir nopietns pretinieks, it īpaši ar savām spējām kontrolēt visu no gaisa. Taču pirms dažām dienām kāds Irākas Kurdistānā satikts kurdu žurnālists man piekodināja īpaši uzmanīties tieši no Asada režīma armijas karavīriem. Viņu skatījumā es Sīrijā atrodos nelegāli, un nokļūšana viņu nagos man nozīmētu vismaz piecu gadu ieslodzījumu Sīrijas cietumos. Nokļūšana šajās teritorijās ir bīstama arī kurdu jaunekļiem, jo tur viņi tiek savākti dienēšanai Asada armijā.

Sīrijas režīma kontrolētās pilsētas daļas sākums

FOTO: Jānis Vingris

Kamišlī esmu ieradies dienā, kad Donalds Tramps pasaulei izrāda suni - kara varoni, kurš piedalījās ISIS vadītāja Abu Al-Bagdadi likvidēšanā pagājušā gada beigās. Fatme ar sarūgtinājumu man saka, ka Tramps slavē suni, bet ne ar vienu vārdu nepiemin kurdus, kuri palīdzēja amerikāņiem noskaidrot Bagdadi atrašanās vietu un ir galvenie sabiedrotie cīņā pret ISIS.

Esmu šeit tikai nepilnu dienu, bet jau pieķeru sevi pie domas: kāda šeit ir dzīve vecākiem ar bērniem? Galu galā Sīrija tiek uzskatīta par visbīstamāko valsti pasaulē dzīvošanai bērniem. Fatme iepazīstina ar kādu savu paziņu, kurš ir ieplānojis doties bēgļu gaitās. Jau pēc nedēļas viņš dosies ceļā ar cerību nokļūt Eiropā. Par 700 dolāru lielu samaksu kontrabandisti viņu pārvedīs pār Sīrijas un Irākas robežu. Tālākais ceļš uz Ziemeļeiropu būs 4-6 mēnešus garš un viņam izmaksās ap 10 tūkstošiem dolāru.

Ir pieci pēcpusdienā, aiz loga jau tumšs, sēžu savā viesnīcas numuriņā, kad notiek tas, kas liek asinīm sastingt dzīslās - pilsētu satricina spēcīgs sprādziens. Aiz loga sāk riet suņi, telefonā sāk pīkstēt Whatsap ziņas no Fatmes, kur viņa man piekodina, lai nekādā gadījumā nepametu viesnīcu. Pēc brīža tālumā dzirdu vēl divus klusākus sprādzienus. Internetā atrodamā karstā informācija par sprādzienu ir pretrunīga. Sākot ar it kā notikušu pašnāvnieku uzbrukumu pilsētas centrā, beidzot ar Izraēlas aviācijas triecienu pa irāņu bāzi piepilsētā.

Pēc brīža telefons nopīkst vēlreiz - tā ir ziņa ar atļauju apmeklēt ISIS kaujinieku cietumu.

Nākamais rīts nevieš nekādu skaidrību par notikušo sprādzienu. Zināms tikai tas, ka sprādziens nav noticis pilsētas centrā, pārējais - tikai baumas. 

Al Hasaka ir vēl viena karu un sprādzienu apsēsta pilsēta. Vēl 2016. gadā pilsētu bija ieņēmuši Islāma valsts kaujinieki, pēc atbrīvošanas šeit notika kaujas starp kurdiem un Asada režīma armiju. Arī šeit daļu pilsētas kontrolē kurdi, daļu Asada armija. Al Hasakā patvērumu meklē arī no Turcijas iebrukuma bēgošie cilvēki - 66 skolās, kurās ir apturētas mācības, tiek izmitināta maza daļa no 200 tūkstošiem Turcijas kara bēgļu.

Sētnieces putekļu apsēstajā Al Hasakā

FOTO: Jānis Vingris

- Mēs esam bagāta valsts, ne tikai naftas un gāzes atradnes, bet arī milzīgas, auglīgas teritorijas labības audzēšanai. Tas vienlaikus ir arī mūsu posts, jo to iekāro daudzi, - skumji secina Fatme.

Slepenajam jaunuzceltajam cietumam ar ieslodzītajiem ISIS kaujiniekiem, uz kuru mēs dodamies, nav zināma adrese. Fatme ar šoferi mēģina to atrast pēc cietuma priekšnieka atsūtītajām balss norādēm. Jau stundu bez panākumiem maldāmies pa ložu izraiboto ēku labirintiem. Viens atrastais cietums, izrādās, nav īstais. Iznākušais cietumsargs izklāsta ceļu, un, lai mēs to atrastu, brīdi ir jābrauc pretējā virzienā pa trīs joslu autoceļu, tad jānogriežas kādā mazā sānieliņā, pēc tam vēl jānogriežas, tad jājautā ceļš bērniem, kas spēlējas ielu krustojumā, jāizbrauc cauri citam ložu sacaurumotu dzīvojamo mājiņu labirintam, tad jāpajautā ceļš motociklistam, kurš, apgriezis savu braucamo,  gabaliņu brauc pa priekšu, rādīdams ceļu, līdz mēs nokļūstam pie cietuma vārtiem. Pēc 15 minūšu gaidīšanas pa vārtiem iznāk apsargs un paskaidro, ka arī šis nav īstais cietums. Trešā cietuma meklēšana paņem vēl 30 minūtes pēc aptuveni tāda paša scenārija. 

Šajā cietumā ir ieslodzīti 5000 ISIS kaujinieku, pārsvarā ārzemnieki. Viens no noteikumiem, kas man jāievēro, - cietumsargi drīkst būt redzami tikai ar aizsegtām sejām. Viņi apsargā milzīgu daudzumu brutālu slepkavu, par kuru atbrīvošanu sapņo brīvībā esošās ISIS kaujinieku gulošās šūniņas. Nav grūti iztēloties, kas notiktu ar sargiem, ja viņu identitātes kļūtu zināmas ISIS.

Intervijas ar ieslodzītajiem nav iespējamas, bet drīkstu aprunāties ar kādu ieslodzīto kopējā kamerā. Sarunas laikā nedrīkstu pieminēt nesen sākušos Turcijas iebrukumu un atklāt, ka nesen ir nogalināts ISIS līderis Abu Al-Bagdadi. Pirms dažām dienām sargi šeit iegājuši kopējā kamerā, lai iznestu kādu mirušo, bet tas izrādījies slazds un kaujinieki viņiem uzbrukuši. Šādos un citos nemieru gadījumos sargi cietumnieku savaldīšanai izmanto asaru gāzi un gumijas lodes. Vēl pirms kāda laika pie cietuma ārējās sētas nograndis sprādziens, kuru organizējuši brīvībā esošie ISIS kaujinieki. Sargiem izdevās situāciju kontrolēt, bet ieslodzītajiem tika nosūtīts nepārprotams vēstījums - viņiem ir cerības tikt atbrīvotiem.

Ieslodzītie ISIS kaujinieki

FOTO: Jānis Vingris

Cietuma priekšnieks jau kuro reizi piedāvā mums smēķus un uzcienā ar cietuma pusdienām - rīsiem ar konservu gaļu un zaļumiem. Viņš intervijā atklāj, ka nesen sāktā Turcijas iebrukuma dēļ cietumsargu skaits šeit ir samazinājies uz pusi. Arī to, ka viens no turku galvenajiem uzbrukumu mērķiem ir tieši cietumi un ISIS kaujinieku atbrīvošana. Atbrīvotos kaujiniekus turki izmanto kā savu karavīru aizstājējus frontes līnijās cīņā pret kurdiem. Un izmantos kā šantažēšanas kārti sarunās ar Eiropas Savienību, solot tos palaist Eiropā, ja Eiropa traucēs turkiem īstenot savus plānus karā pret kurdiem. Viņš arī piebilst, ka kurdu cietumos esošie ISIS kaujinieki atrodas nesalīdzināmi labākā situācijā kā tā, kādā kara laikā nokļuva sagūstītie kurdu kareivji, kuriem momentā tika nogriezta galva. 

Cietumā atrodas kaujinieki no 30 valstīm, no Latvijas gan neviena neesot. Lazaretē, kur vienā telpā atrodas ap 200 ar dažādām kaitēm sirgstoši kaujinieki, daudzo balsu murdoņā var saklausīt krievu valodu. Viens no ieslodzītajiem - bijušais peldēšanas treneris no Dagestānas - ir ar mieru pastāstīt par savu ceļu uz kalifātu. Arī viņš apstiprina, ka no Baltijas šeit neviena nav, kaut agrāk esot bijuši. Krievvalodīgo esot bijis daudz, tagad ap kādiem 200 palikuši.

Cietumsargs

FOTO: Jānis Vingris

Cietuma priekšnieka kabinetā pie sienas ir kāda glezna. To gleznojis viens no ieslodzītajiem, kas liecinot par viņa izmaiņām domāšanā. ISIS ideoloģija pauž, ka mākslas izpausmes ir grēks un par to pienākas bargs sods. Lai izvairītos no linča tiesas, gleznotājs tiek turēts vieninieku kamerā. Viņš man stāsta, ka karadarbībā nav piedalījies, bet vienkārši dzīvojis ISIS kopienā, un atzīst, ka Islāma valsts ir bijusi pārāk barga pret cilvēkiem - publiskajos nāvessodos ir bijuši spiesti noskatīties pat bērni. Bet viņam simpatizē tas, ka ISIS ietekmē cilvēki vairāk laika veltījuši lūgšanām.

Ieslodzītais ISIS kaujinieks

FOTO: Jānis Vingris

Uz jautājumu, kāda nākotne ir sagaidāma šiem ieslodzītajiem, neviens nevar skaidri atbildēt. Šo ārvalstu kaujinieku dzimtās mītnes zemes atsakās viņus uzņemt atpakaļ, un lielais kurdu jautājums ir - ko iesākt ar šo milzīgo skaitu ISIS kaujinieku?

AL HOL UN ROŽ

Al Hol ir viena no lielākajām bēgļu nometnēm Tuvajos Austrumos. Tā ir saspiesta, antisanitāra vieta, kurā uzturas ap 75 tūkstošiem iedzīvotāju - pārsvarā ISIS kaujinieku sievas un viņu bērni. Šejienes iedzīvotāji atsakās pieņemt ISIS sakāvi, arvien naktīs virs teltīm tiek uzvilkti kalifāta melnie karogi. Ideoloģijas noliedzēji šeit riskē tikt nogalināti. 

Al Hol nometne ir bīstama vieta, šeit notiek regulāri uzbrukumi gan sargiem, gan palīdzības organizāciju darbiniekiem un žurnālistiem.

Aptuveni 30 tūkstošu bēgļu šeit ir no Irākas, kurus, ja viņi atgriezīsies Irākā, visticamāk, gaida nāve. Vēl 30 tūkstoši ir no Sīrijas, kurus, ja viņi atgriezīsies Sīrijas režīma teritorijās, arī gaida nāve. Pārējie ir ārzemnieki - pārsvarā krievi, čečeni, ķīnieši, bet ir arī no Eiropas un citām pasaules vietām. Šī ir vientuļa vieta uz Zemes, kur valda naids, sagrāve un pamestība. Melnās parandžās ģērbtas sievietes vienmuļi klaiņo pa nometni, bērni spēlējas putekļos un apmētā žurnālistu mašīnas ar akmeņiem. 2019. gadā nometnē nomira 511 cilvēki.

Daudziem Irākā un Sīrijā satiktajiem jautāju viņu viedokli par ISIS rašanos un neticamajām spējām tik strauji pārņemt milzīgas teritorijas. Viedokļi ir dažādi, bet visus, šķiet, vieno viena atziņa - daudzo ārvalstu kaujinieku un ieroču iekļūšana Sīrijā ir notikusi ar Turcijas palīdzību. Daudzu kaujinieku ceļš uz kalifātu iesākās tieši Turcijā, kur īpašos ISIS birojos bija iespēja pieteikties Islāma valsts rindās un no kurienes tiek organizēta iebraukšana Sīrijā. Arī tagad klīst runas par to, ka Turcija karā pret kurdiem frontes līnijā izmanto bijušos ISIS kaujiniekus. 

ISIS kaujinieku sievu-ārzemnieču un viņu bērnu Rož nometni ir tikpat grūti atrast kā cietumu. Mūsu mašīnai lēnām ripojot aiz vārtiem dziļāk teritorijā, pamanu mazus, 2-3 gadus vecus bērneļus grābstāmies gar akmentiņiem un metam mašīnas virzienā. Bērneļi ir pārāk mazi, lai varētu aizmest akmentiņus līdz mašīnai, bet vēstījums ir skaidrs. 

Rož nometne

FOTO: Jānis Vingris

Nometnes pārvaldnieces birojs nometnes iekšienē ir paslēpts aiz vēl vienas augstas sētas un dzelzs vārtiem. Atļauju man apstaigāt nometni viņa nedod, jo iepriekšējiem žurnālistiem ISIS sievas esot uzbrukušas ar nažiem un akmeņiem. Nākas filmēt, ko varu turpat no pavērto vārtu priekšas. Netālu nodriskātas telts priekšā redzu spēlējamies divas meitenītes, no kurām viena uzrunā otru franču valodā, bet otra atbild krieviski. Pārvaldnieces mēģinājumi pierunāt uz interviju kādu sievieti beidzas bez panākumiem. 

Visas ģimenes šeit ir Eiropas vai Āzijas izcelsmes. Atšķirībā no bēgļu nometnēm šeit bērniem nav izglītošanās iespēju. Atšķirībā no Al Hol nometnes daļai ģimeņu teltīs ir televizori, līdz ar to ir labi zināms ārpasaulē notiekošais. Pārvaldniece novērojusi, kā kaujinieku sievas ar sajūsmu uzņēmušas jaunumus par sākušos Turcijas uzbrukumu. Viņas tic un gaida, ka ieradīsies turki, lai atbrīvotu viņas. Kaut arī šajā nometnē ir atļauti radinieku apmeklējumu, visā nometnes pastāvēšanas vēsturē vēl neviens nav izmantojis šo iespēju.  

Pārvaldniece cer, ka šīs ģimenes atgriezīsies savās dzimtajās valstīs. It sevišķi bērnu dēļ, kuri šeit neiegūst nekādu izglītību. 

Ap mūsu ārā braucošo mašīnu nu jau ir sapulcējušies vairāk bērnu. Mūs pavada pētījoši skatieni, kāds grābstās gar zemi, meklējot akmeni. Tad viena no meitenītēm neiztur un saka man: - Hello! - Es pamāju, un viņas sejā atplaukst smaids. Nu viņa un vēl citi bērni skrien mašīnai nopakaļ un sauc: - Hello! Hello! - Tad, ieraugot divus drūmus pusaudžus, kas raida manā virzienā niknus skatienus, apraujas. 

Rož nometne

FOTO: Jānis Vingris

SEPTIŅAS REIZES ATLIKTĀS KĀZAS

Ir gandrīz septiņi vakarā. Pilsētā jau tumšs, un pie manas viesnīcas pieripo automašīna ar glaunos uzvalkos tērptiem jaunekļiem. Es kopā ar viņiem dodos uz ilgi gaidītām kāzām, kuras nedrošās situācijas dēļ jau septiņas reizes ir bijušas atliktas. Pie kādām durvīm apsargs pārbauda, vai man nav piestiprināta pašnāvnieku spridzinātāju josta un tad atvainojas, sacīdams, ka diemžēl Kamišlī ir tāda situācija. Un tad, ieejot milzīgā zālē, man aizraujas elpa. Tur garā līkloču rindā, rokās sadevušies, dejo smalki ģērbti kāzu viesi. Pa zāli skraida bērni, visapkārt zālei krēslos sēž vīri uzvalkos, smēķē cigaretes un noskatās dejā, kura, kā izrādās, var ilgt pat 30 minūtes. Skaļi skan mūzika ar kāpjošu tempu, no dejojošo slapjajām pierēm pil sviedru lāses. Gluži kā tādā izturības dejā, kurā garā dejotāju čūska virzās apkārt un apkārt zālei. Sieviešu vizuļojošie kurdu nacionālie tērpi piesaista uzmanību. Kad garā deja ir beigusies, dejotāji atkrīt krēslos un brīdi ir pauze, līdz viss sākas atkal no jauna. Kādā stūrī pie liela galda ir sapulcējušies cilvēki - tur tiek pieņemti naudas dāvinājumi jaunajam pārim, kas tiek rūpīgi iegrāmatoti burtnīcās. 

Kurdu kāzas

FOTO: Jānis Vingris

Kā apburts es skatos un filmēju notiekošo, mēģinādams to prātā salikt kopā situāciju pilsētā, kur iepriekšējais sprādziens notika vēl vakarvakarā. 

Nedaudz pirms desmitiem mūzika un dejošana pierimst, kāzu viesiem tiek izdalītas kastītes ar saldumiem un atspirdzinošu dzērienu. Lielākā daļa viesu sāk ģērbties un taisīties uz mājām. Nu jau visā pilsētā būs zināms par šīm kāzām, tāpēc šeit vairs nav droši uzturēties. Pirms gada kādās citās kāzās uzspridzinājās pašnāvnieks, nogalinot 50 kāzu viesus.

Kurdu kāzas

FOTO: Jānis Vingris

Pa tukšajām pilsētas ielām uz viesnīcu mani ved kādi citi puiši. Kādā krustojumā mašīnas priekšā parādās cilvēki ar automātiem rokās un aptur mašīnu, un man galvā sāk skanēt trauksmes zvani - puišiem taču neviens nepiekodināja, ka man Asada režīma blokposteņi ir nāvīgi bīstami. Bruņotie, uzmetuši acis visiem glauni ģērbtajiem automašīnas pasažieriem, ļauj tai braukt tālāk. Viss kārtībā, mēs vēl joprojām atrodamies kurdu kontrolētajā pilsētas daļā.