Klāt piektdiena un raidījuma «Pasaule kabatā» jaunā sērija. Šoreiz kopā ar Latvijas Radio komentētāju Eduardu Liniņu un politologu Mārtiņu Hiršu apspriedām gada sākuma aktualitātes Tuvajos Austrumos – Irānas un ASV konfliktu, Lībijas pilsoņu karu un Omānas sultāna nāvi.

Vai var izcelties karš starp ASV un Irānu? 01:22

Vai Tramps ASV un Irānas saspīlējuma kontekstā ir audzējis savu popularitāti? 06:22

Spontanitātes nozīme Irānas un ASV raķešu apmaiņā 09:16

Kāpēc tika notriekta Ukrainas pasažieru lidmašīna? 14:55

Vai ar Irānu ir iespējams noslēgt jaunu kodolvienošanos? 17:35

Irānas nafta un tās nozīme pasaulē 19:18

Vai ASV ir svarīgas globālās naftas cenu svārstības? 20:45

Vai Rietumi Lībijā atbalsta nepareizo valdību? 23:35

Vai Lībija ir otrā Sīrija? 25:54

Kāpēc tika izveidota Lībijas Nacionālās Vienotības valdība? 27:17

Vai Rietumu politiskais atbalsts var lēnām nostāties ģenerāļa Haftara pusē? 29:07

Vai Barakam Obamam vajadzēja palikt Lībijā? 30:39

Vai Krievijas loma Lībijā ir kļuvusi neaizstājama? 32:54

Varas maiņa Omānā un tās ārpolitikas nākotne 37:04

Omānas loma saspīlējuma mazināšanā starp Irānu un ASV 42:47

Kāds varētu būt 2020. gads Tuvo Austrumu reģionam? 44:40

 

Dažu raidījuma jautājumu izklāsts

Vai var izcelties karš starp ASV un Irānu?

Hiršs norāda, ka šāda scenārija iespējamība ir ļoti maza. Turklāt plaša mēroga konvencionālajā karā nedz Irāna, nedz arī ASV nav bijušas ieinteresētas arī iepriekš. «Karš ar Irānu nebūtu ātrs un straujš. Irākas un Afganistānas kari ir pierādījuši, ka nav iespējams ar militārajiem risinājumiem ātri pārkārtot Tuvo Austrumu valstis. Tā tas vienkārši nestrādā,» saka Hiršs. Turklāt Irānas militārie spēki ir daudz nopietnāki un valstij ir spējas bloķēt tranzīta ceļus starp Austrumiem un Rietumiem. Viņš gan neizslēdz, ka šādās saspringtās konflikta situācijās var notikt pārrēķināšanās.

Savukārt Eduards Liniņš norāda uz mediju telpā notiekošajām diskusijām par Trešā Pasaules kara iespējamo sākšanos. Viņš uzsver, ka ir pierādījies, ka šajā pasaules daļā (Tuvajos Austrumos) tam tomēr nepietiek degmateriāla. Komentētājs arī vērš uzmanību uz to, ka militārā konfrontācija nav notikusi nedz ASV, nedz Irānas teritorijā. Galvenā cietēja šajā kontekstā ir Irāka, kas atgādinot situāciju Otrā pasaules kara laikā, kad ASV karoja ar Japānu Ķīnas teritorijā.

FOTO: Melissa Sue Gerrits / AP

Vai Tramps no Irānas saspīlējuma aizgāja ar popularitātes pieaugumu?

Hiršs norāda, ka to esot ļoti grūti izvērtēt, taču pēdējos trijos gados ir redzams, ka neatkarīgi no Trampa veiktajām darbībām un paustās retorikas viņa atbalsts ASV republikāņu vidū nav mazinājies.

Savukārt Eduards Liniņš apgalvo, ka Trampam daži pluspunkti viņa priekšvēlēšanu kampaņā, iespējams, ir iedoti.

Katrā gadījumā šķiet, ka vairāk esot tādu cilvēku, kurus viņš ir pārliecinājis par savu izlēmību un sekošanu ASV iestrādātajām rīcības tradīcijām un modeļiem – mūsu pilsonis tiek nogalināts un mēs to tā neatstājam, saka Liniņš. To ir vairāk par tiem cilvēkiem, kuri saka, ka šāda darbība bija bezatbildība.

Cik ļoti Irāna un ASV bija iepriekš plānojušas militāru konfrontāciju?

Hiršs norāda, ka vairāk izskatoties, ka Tramps nebija iepriekš Soleimani nogalināšanu ilgstoši stratēģiski plānojis. Par to liecinot ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu nepārvietošana uz Irāku pirms ģenerāļa nogalināšanas (kura, loģiski, būtu izprovocējusi konflikta saasinājumu). Šeit vairāk izskatoties pēc Trampa rīcības savu personīgo apsvērumu dēļ.

Mirkļa improvizācijas momentu nevarot izslēgt arī Irānas kontekstā.

Liniņš norāda, ka ļoti iespējams, ka Kasems Soleimani nebija savas darbības saskaņojis ar Teherānu un viņa ierašanās Irākā varēja būt avantūra.

Iespējams, ka viņš esot vēlējies strauji atbildēt uz ASV iepriekš izdarīto triecienu Irānai lojālajiem šiītu kaujiniekiem un patiešām vēlējies abu valstu konfliktu vēl nedaudz eskalēt. «Iespējams, ka viņu bija iedvesmojusi Trampa rīcība Sīrijā, kur diezgan nepārprotami amerikāņi atvilka savus spēkus,» saka Liniņš.

Kāpēc tika notriekta Ukrainas pasažieru lidmašīna?

Liniņš norāda, ka versijas šajā gadījumā atšķiroties. Vienkāršākā no tām – Irānas militāristi tajā brīdī bija paaugstinātā kaujas gatavībā un gaidīja iespējamu ASV atbildes triecienu. Savukārt šajā kontekstā varēja gadīties, ka pasažieru lidmašīna tika noturēta par ASV šautu raķeti. Otra versija ir saistīta ar valsts protestētāju apgalvojumiem. Tie ir uzsvēruši, ka šī lidmašīna tika notriekta tāpēc, ka ar šo transporta līdzekli no Irānas mēģinājuši aizbēgt elites pārstāvji, kuri to izvēlējušies pamest grūtā brīdī.

Vai ar Irānu ir iespējama jauna kodolvienošanās?

Atbildot uz šo jautājumu, Hiršs ir salīdzinoši noraidošs. «Tā būtu Irānas kapitulācija. Pa lielam nevienas valsts vadītājs nekapitulēs otras prasību priekšā (militāra spiediena un agresijas dēļ), jo tad viņš ilgi vairs nebūs valsts vadītājs,» saka politologs. Savukārt Liniņš apgalvo, ka nedrīkstam aizmirst, ka ASV vairs nav tik ļoti vajadzīga Irānas nafta kā agrāk. Šobrīd ASV ir kļuvušas par naftas eksportētājvalsti, kas nav bijis jau kādus 100 gadus. «Tas ir ļoti būtiski, jo bez naftas Irāna ir tas pats, kas Ziemeļkoreja, – kakts, kurš īpaši nevienu neinteresē,» saka komentētājs.

Puikas ar ieročiem Lībijā

Vai Rietumvalstis Lībijā atbalsta nepareizo valdību?

Hiršs norāda, ka tas nav tik viennozīmīgi. Pētnieks uzsver, ka brīdī, kad tika izveidota Lībijas Vienotības valdība, neviens nevarēja paredzēt, ka ģenerālis Halifa Haftars šajā valstī iegūs tik lielu ietekmi. Savukārt Liniņš norāda, ka Tripolē bāzētā valdība nebūt nav leģitīmāka par Tubrukā bāzēto valdību. Tam esot vairāki iemesli. Pirmkārt, komentētājs uzsver, ka Tubrukas valdības pamatā tāpat ir ievēlēti tautas pārstāvji. Otrkārt, Tripoles valdība starptautisko atzīšanu ir ieguvusi tikai tāpēc, ka starptautiskajai sabiedrībai pastāvēja cerība, ka ar šādu soli konfliktu izdosies izbeigt.

Vai Omāna pēc sultāna Kabūsa nāves var turpināt būt par reģionālo mediatoru ASV un Irānas konfliktā?

Hiršs norāda, ka Omānas līdzšinējā pieeja uzturēt salīdzinoši neitrālu ārpolitiku reģionā līdz šim ir darbojusies un nav iemesla to neturpināt. Viņš pieļauj, ka Maskata varētu spēlēt lomu saspīlējuma mazināšanā starp ASV un Irānu, taču šeit tāpat būs ļoti daudz atkarīgs no pašreizējā un nākamā ASV prezidenta vēlēšanās ar Irānu runāt. Savukārt Liniņš norāda, ka valsts ārpolitiskās ambīcijas ir bijušas salīdzinoši mazas un nav paredzams to pieaugums nākotnē. Par jauno valdnieku runājot, viņa galvenās rūpes būs ekonomiskā diversifikācija – atkarības mazināšana no naftas un gāzes eksporta. Turklāt viņš ar to esot nodarbojies arī līdz šim.

Ko Tuvajiem Austrumiem varētu nest pārējais 2020. gads?

Liniņš pauž, ka katra valsts lietos tās rīcībā esošo arsenālu, lai īstenotu savas intereses. Var būt jauni sasprindzinājuma un krīzes momenti, un Irāna, ļoti iespējams, īstenos kādas bruņotas akcijas, izmantojot savus bruņotos sabiedrotos – Hezbollah, Hamas un citus. Jautājums ir par situācijas attīstību Lībijā un visinteresantāk būs vērot Turcijas un Krievijas savstarpējo spēli, norāda komentētājs. Par Eiropas Savienību runājot, visticamāk, tās bruņotos spēkus mēs reģionā šogad neredzēsim.

Situācija gan varot mainīties tad, ja Lībijas situācijas dēļ varētu sākties jauna bēgļu krīze. Tad ir iespējamas arī kādas militāras darbības.

FOTO: Pixabay