Sievietēm, ir raksturīga vēlme glābt. Ja tev ir izvēle, – glāb sevi!
"Viena no mums"

FOTO: Māksliniece: Ksenija Šapolovska

Stāsts par to, ka izglābt iespējams tikai un vienīgi sevi. Tādos īpaši grūtos dzīves brīžos es iztaisnoju savu muguru, jo neprotu citādi. 

Bronzas pielietos vakaros izžāvēju visas savas sakāpinātās emocijas un pārliecinos, ka vismaz manā stājā nekas neliecina par vājumu. Pienāks jauna diena, es turpināšu to sagaidīt ar nesatricināmu mieru. Un tad atkal to atkārtošu vēl un vēl katru sava mūža dienu.

Aizritējis labs laiks, līdz visbeidzot saprotu, ka vaina nav manī. Pārfrāzēšu – ne tikai manī.

Liela daļa vainas slēpjas cilvēkos. Tādos cilvēkos, kurus dzīve nav saudzējusi, tieši tādēļ tie kļuvuši raupji, cieti un bezjūtīgi, zaudējuši spēju tepat, blakus esot, sajust otra pārdzīvojumus, to, ka kaut kas nav gluži tā, pamanīt jebkādas izmaiņas. Vai vēl skarbāk, izlikties tos nemanām, pagriežot galvu uz citu pusi, kur mūzika ir līksmāka un vijole vēl skan.

No visām ar cilvēci saistītām lietām tieši ignorance man šķiet vistumšākā. Katrs kādā brīdī pieņem lēmumu, kurā pusē – gaišajā vai tumšajā – tad īsti vēlas atrasties.

Es ticu, ka mēs visi esam piedzimuši labi, ar tīriem un patiesi gaišiem nodomiem, taču man tapis skaidrs, ka dzīve nav vienlīdz taisnīga pret visiem tās padotajiem, un daļai dzīves uzliktā nasta tik smaga, ka tie pamazām lūst, un tikai loģiski, ka zem tāda svara cilvēki kādā brīdī šo smagumu vairs neiztur.

Tālāk jau tā ir paša cilvēka personīgā izvēle: meklēt palīdzību, gribēt pamanīt cita padoto roku vai saldkaisli apjūsmot un tīksmināties par savu sūri grūto likteni. Cik ilgi pie manis nāca šī atziņa!

Visas tās naktis, kuras esmu pavadījusi, domājot, domājot un vēlreiz domājot: «Kā lai glābj...» Kaut gan vienīgā, kurai glābšanas operācija bija patiesi nepieciešama, biju es pati. Pārlieku jūtīga, trausla, tāla no reālās pasaules, mazliet naiva – tāda esmu es.

FOTO: Māksliniece: Ksenija Šapolovska

Kāda esi Tu? Visas tās reizes, kad ar šo īpašību kopumu izvēlējos klusēt, kad baidījos izdzirdēt kārtējo naidīgo frāzi: «Ko tu tikko pateici? Kas tas bija?»

Smaga rakstura, neaudzinātības un dažādu to kombināciju izvirdumu svīta manā virzienā, mans klusums, attaisnojumi un aklā pieķeršanās šādam «upurim».

Zini, mums, sievietēm, ir raksturīga vēlme glābt. Grūti to izskaidrot cilvēkiem, kas to nav izjutuši, bet to var salīdzināt ar vēlmi parūpēties par mazu, kalsnu un parazītu nomocītu kaķēnu. Bet pieaudzis cilvēks, sasodīts, nav pamests dzīvnieka bērns!

Nedaudz smieklīgi, ka šis fenomens, kas tik plaši aprakstīts sievietēm paredzētā literatūrā, uzmanības vēršana uz līdzvērtīga partnera nozīmi jebkādu veselīgu attiecību veidošanā, tas viss iet secen tajā brīdī, kad tiec šāda «upura» acu skata apreibināta.

Es necentīšos dot gudrus padomus, jo man tādu nav, bet lūgšu aizdomāties, vai Tavā dzīvē ir kāds «kaķēns», kurš iedarbojies uz primitīvākajiem instinktu līmeņiem? Kāds, kuru ir spēcīga un neizskaidrojama vēlme glābt?

Ja tāds ir, cenšoties palīdzēt, nepazudini pati sevi. Tici man, tas ir krietni vieglāk, nekā Tev šķiet.

Cilvēkam patiesi līdzēt spējīgs vienīgi viņš pats, un tas nebūt nav Tavos pienākumos kādu glābt. Jā, Tu vari censties palīdzēt visiem saviem spēkiem, otram vēlēt pašu labāko, taču vienā brīdī atdursies pret sienu, pret kuru sitoties var itin viegli un dziļi sevi savainot.

Turklāt lielajā vairumā gadījumu mēs cenšamies glābt kādu, kurš nemaz nenojauš par savas glābšanas nepieciešamību.

Ja Tev ir izvēle, – glāb sevi!

FOTO: No personīgā arhīva

Tava māsa Anda

Jau drīzumā varēsi Andas pārdomas lasīt grāmatā "Viena no mums", kura iznāks 21.02. Tāpat gaidi konkursu EGOISTĒ, kurā varēs laimēt grāmatiņu!

Uz augšu