Latvijas universitātes: kāpēc atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas? (19)

2019. gada 18. jūnijā viens no pasaules ietekmīgākajiem universitāšu reitingiem QS World University Rankings publicēja savu gadskārtējo apskatu par pasaules universitātēm. Tajā jau atkal Latvijas universitātes tika novērtētas salīdzinoši vāji. Piemēram, mūsu augstākās izglītības flagmanis – Latvijas Universitāte ir iekļuvusi 801.-1000. vietu grupā. Tāds pats reitings ir piešķirts arī Rīgas Stradiņa universitātei. Savukārt uzvarētāja ir Rīgas Tehniskā universitāte, kura ir spējusi ierindoties 701.-750. vietu grupā. Citas Latvijas universitātes šajā reitingā nav iekļuvušas.

Ja salīdzina ar mūsu kaimiņvalsti Igauniju,  atšķirība ir dramatiska. Tartu universitāte ir iekļuvusi 301. vietā, Tallinas Tehnoloģiju universitāte – 601.-650. vietu grupā. Vienīgā universitāte, kura ir palikusi mūsu līmenī, ir Tallinas universitāte. Tā ir ierindojusies 801.-1000. vietu grupā. Citas Igaunijas universitātes šajā reitingā nav iekļuvušas.

Savukārt, ja salīdzinām mūsu lielākās universitātes ar Lietuvu, tad situācija nav daudz labāka. Viļņas universitāte ierindojas 458. vietā, bet Viļņas Ģedimina Tehniskā universitāte 591.-600. vietu grupā. Mūsu līmenī ir ierindojusies Kauņas Tehnoloģiju universitāte, nonākot 751.-800. vietu grupā un Vītauta Dižā universitāte – 801.-1000. vietu grupā. Citas Lietuvas universitātes šajā reitingā nav iekļuvušas.

Kā varam izskaidrot šo parādību?

To portāls TVNET vaicāja Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas direktoram Jānim Grēviņam. Viņš pauda viedokli, ka spēle augstskolu trīssimtnieka līgā, kurā ietilpst arī Tartu universitāte, prasa ļoti fundamentālu un nepārtrauktu stratēģisku attīstību. Mums šī attīstība ejot lēnāk dažādu iemeslu dēļ. Pie šiem iemesliem Grēviņš pieskaita gan naudas  trūkumu (valsts izglītībai piešķir ievērojami mazāk uz vienu studentu nekā citur pasaulē), gan vispārējo skatījumu uz augstākā līmeņa izglītību. Daudzi programmu kritēriji augstskolām ir tādi paši kā universitātēm, bet universitātēm trūkst naudas un tad to programmas tiek pielīdzinātas augstskolu līmenim.

«Pasaules kontekstā universitāte ir vieta, kur notiek gan jaunu zināšanu radīšana, gan zināšanu pārnese (nodošana tālāk studentiem). Savukārt augstskolas pamatā nodarbojas ar zināšanu pārnesi.

Zināšanu radīšanas prasība ir tāpēc, ka tā ir viena no mērvienībām, kā vērtēt akadēmisko spēku kvalifikāciju,» saka Grēviņš.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc Latvija īsti šādas izglītības iestādes nešķiro, Grēviņš norāda uz izpratnes trūkumu. «Šķirošana prasa dziļi izprastu sapratni par to, kā notiek procesi un kā paskaidrot, kas ir augstākas kvalitātes produkts. Turklāt Latvijā ir arī paradums visu darīt ļoti demokrātiski. Bieži vien nauda tiek sadalīta pēc zinātnieku skaita, kas it kā šķiet ļoti godīgi.

Tomēr mums ir tādi zinātnieki kā Kalviņš, Ambainis un citi. Viņu atgriezeniskais pienesums ir diezgan jūtamāks, taču viņu konkurētspējai ir nepieciešams ievērojami lielāks finansējums.

Tomēr, ja mēs to sadalām uz galviņām, tad nekas tā arī beigās neiznāk,» norāda Grēviņš. Viņš arī apgalvo, ka tā vien izskatoties, ka valstij nav nedz naudas sadalīšanas stratēģijas, nedz arī profesionalitāte valsts pārvaldē.

Par Tartu universitātes panākumu atslēgu Grēviņš apgalvo, ka tai no valdības puses arī ir skaidri definēti uzstādījumi, kuri ir sajēdzīgi pildāmi. Uz šo universitāti attiecas atsevišķs likums, piešķirtais finansējums un pārvaldība. Ja minētā universitāte šos nosacījumus nepildīs, tad tā pati maksās par sekām, apgalvo eksperts.

Problēmas ir arī ar viespasniedzēju piesaistīšanu

Neapšaubāmi viens no kritērijiem, pēc kuriem starptautiskajā vidē vērtē augstskolas un universitātes, ir saistīts arī ar akadēmiskā personāla starptautisko mijiedarbību. Diemžēl šajā jomā Latvijai arī ir lielas problēmas. Grēviņš apgalvo, ka Latvijā tam gluži vienkārši nav piemērota vide. Latvijas universitātēm nav pietiekami daudz naudas, lai konkurējoši pieteiktos viespasniedzēju pasaules tirgū. Pie mums viss it īpaši strādā uz kontaktiem. «Mācībspēki un zinātnieki pēc būtības ir tādi zinātkāri radījumi, un tie parasti atbrauc pie mums trīs reizes. Pirmo reizi mēs viņu varam dabūt tad, ja viņš ir labs draugs kādam, kuru mēs pazīstam. Ja viņš pirmajā reizē sapratīs, ka te ir patīkami, tad viņš var atbraukt arī otro reizi un paņemt līdzi arī sievu. Trešajā reizē viņš var tad atbraukt jau no pienākuma apziņas, taču tad jau viņš vēlēsies pilnu samaksu par savu darbu,» saka direktors.

Īpaši bēdīgi esot tad, ja mūsu augstākās izglītības iestādēs ir zinātniskais personāls, kurš nekad nav stažējies ārzemēs.

«Šādā gadījumā viņi vienkārši nezina, ko aicināt. Zinātne un augstākā izglītība mūsdienās ir ļoti globālas,» pauž Grēviņš. Zināšanas «kustas» itin visur, un, ja mēs neiekļausimies šajos procesos gan cilvēciskajā, gan universitāšu, gan valsts līmenī, tad mums ies ļoti grūti, apgalvo direktors.

«Atkārtošos, ka mums arī nav resursu, lai zvanītu iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem. Mēs jau varam piezvanīt tādiem kadriem kā Kotlers (mārketinga ģēnijs) un aicināt braukt uz Rīgu. Tomēr viņi tad gluži vienkārši piestādīs tarifu – 20000 EUR dienā,» turpina Grēviņš. Viņš gan norāda, ka nav arī tā, ka viespasniedzējiem Latvijā vispār nemaksājot. Vienkārši atalgojums esot daudz mazāks nekā ASV un Rietumeiropas augstākajās izglītības iestādēs.

Kāpēc vispār būtu nepieciešamas starptautiska līmeņa universitātes?

Šeit nāk prātā Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) piemērs. Minētā valsts ir panākusi, lai tās teritorijā tiktu atvērtas slavenu ASV un Lielbritānijas universitāšu filiāles. Piemēram, Abū Dabī atrodas Ņujorkas universitātes, Mančestras universitātes, Djūkas universitātes, Mičiganas valsts universitātes un Birmingemas universitātes filiāles.

Jautāsiet kāpēc? Tāpēc, ka starptautiski atpazīstamas universitātes piesaista studēt gribētājus no visas pasaules un liek tiem asociēt lielu daļu dzīves ar valsti, kurā tās atrodas.

Tādā veidā tiek palielināta iespēja, ka šie studenti gribētu saistīt savas profesionālās dzīves gaitas ar šo valsti un līdz ar to – veicināt tās ekonomisko izaugsmi.

Papildus tam starptautiski atpazīstamas un, iespējams, arī prestižas universitātes var atļauties daudz stingrākus uzņemšanas kritērijus un līdz ar to labāku studentu atlasi. Tas savukārt nodrošina, ka konkrētajā valstī potenciāli paliek visspējīgākie konkrēto profesiju pārstāvji. Pat ja studenti pēc studiju pabeigšanas dodas atpakaļ uz savu sākotnējo mītnes zemi, tad tiem tik un tā paliek universitātes laikā iegūtie kontakti. Tos potenciāli var izmantot kāda uzņēmuma vai biznesa atvēršanai, kuri būtu saistīti ar studiju laika valsti.

Jaunais pārvaldības modelis – sākums pozitīvām pārmaiņām?

Izglītības un zinātnes ministrija ir publicējusi Augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņas konceptuālā ziņojuma projektu, kurš fokusējas uz trīs reformu pīlāriem – pārvaldība, finansējums un cilvēkresursi.

Pārvaldības jomā ir paredzēts izveidot īpašas pārvaldības padomes, kuru sastāvā vairums būtu ārējie locekļi – starptautiski eksperti, darba devēju pārstāvji, augstskolu absolventi. To uzdevums būtu garantēt augstākās izglītības iestāžu (AII) autonomiju, atvērtību un caurspīdīgumu, kamēr senāts nodrošinātu akadēmisko brīvību, zinātnes un izglītības ekselenci, teikts Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā. Finansējuma jomā būs jāparedz, ka valsts finansējums tiks piešķirts par sasniegtajiem rezultātiem, kuri būtu atbilstoši valsts izvirzītajām prioritātēm. Tāpat būs jāparedz garantēts līdzfinansējums AII piesaistītajiem līdzekļiem no ārējiem avotiem. Visbeidzot, cilvēkresursu jomā būtu nepieciešams attīstīt jaunu un vienotu akadēmiskā un zinātniskā personāla karjeras modeli, kas tiks izstrādāts, ņemot vērā pasaules labāko praksi. Tā mērķis būtu nodrošināt jauno talantu attīstību tieši Latvijā, teikts Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) mājaslapā.

Šajā kontekstā notiek arī diskusijas par jaunu modeli doktorantūras studijām, kurā ir paredzēts doktorantiem piešķirt mēnešalgu aptuveni 1000 eiro apmērā.

Šai reformu paketei ilgākā laika posmā būtu jāveicina Latvijas augstākās izglītības sistēmas konkurētspēja un jāatvieglo cīņa par augstākām vietām pasaules reitingos. IZM pati ir izstrādājusi īpašu infografiku, kurā ir teikts, ka izmaiņas pārvaldības modelī ļaus risināt tādas problēmas kā lielais augstākās izglītības iestāžu (AII) skaits uz vienu Latvijas iedzīvotāju un salīdzinoši mazais studentu skaits vienā AII.

Tomēr, neskatoties uz cēlajiem mērķiem, pārvaldības modeļa maiņa ir izraisījusi viļņošanos augstskolu vadību vidū. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Aigars Pētersons intervijā portālam diena.lv ir paudis, ka, neskatoties uz atbalstu reformai, tā tiek sākta no nepareizās puses. Primārajam risināmajam jautājumam būtu jābūt hroniskajam finansējuma trūkumam augstākajai izglītībai un pētniecībai. Turklāt reformu īstenošana tiek sasteigta un to plānošanā netiekot ņemts vērā augstskolu viedoklis. Visbeidzot, piedāvātās pārvaldības padomes nav nekas jauns, jo jau pagaidām augstskolu padomnieku konventi nodrošina ārējo ekspertu un darba devēju tiešu iesaisti budžeta un stratēģijas izvērtēšanā, kā arī rektora amata kandidātu atlasē.

Tādējādi ir skaidrs, ka augstākās izglītības reformu ceļš jebkurā gadījumā viegls nebūs. Tomēr bez to ieviešanas un starptautiski atpazīstamām universitātēm Latvijas valsts ilgtermiņa attīstība maz ticams, ka ir iedomājama. Galu galā mēs neesam apveltīti ar vērtīgiem izrakteņiem, kuri varētu nodrošināt spēcīgu ekonomisku izaugsmi. Mūsu galvenais resurss ir cilvēks un tā prāts. Tikai ar tā palīdzību būs iespējams veidot jaunus, pasaulē konkurētspējīgus uzņēmumus (vai arī uzlabot jau esošos).