Mazais vīriņš Aleksandrs un viņa lielais dzīves vezums (1)

Aleksandrs vēl ir pārāk mazs, lai saprastu, kāpēc vecāki ved viņu pie Rīgas dakteriem. Pie dakteriem, kuri katru reizi viņam vēnā dur asas adatas, caur kurām rokās, kājās un visā pārējā ķermenī izplatās svilinošs karstums. Aleksandrs jūt, kā vispirms sāk degt viņa rokas, pēc tam kājas. Procedūra mazajam bērnam ir ļoti sāpīga. Viņš brēc un lūdzas, lai dakteris pārstāj. Bet mamma mierina mazo un cieši tur viņa rokas.

To, ka viņam ir augšanas problēmas, Aleksandrs sāka apzināties daudz vēlāk - skolā pirmajā, otrajā klasē. Līdz tam viņš dzīvoja lauku mājās, kur nebija daudz saskarsmes ar citiem bērniem, pārsvarā vien ar vecāko brāli un māsu. Skolā, iepazīstot citus bērnus, Aleksandram pamazām tapa skaidrs, ka viņš ir savādāks - mazāks par citiem. Daudz mazāks. 

Ir 1973. gads, Aleksandrs mācās Neretas pamatskolas trešajā klasē. Viņš ir apradis ar skolu, un skolēni apraduši ar to, ka starp viņiem ir viens savādāks bērns. Tomēr kādā starpbrīdī skolas pagalmā ir sapulcējies skolēnu bars. Vecāko klašu skolēni stāv aplī ap Aleksandru un kādu pirmklasnieku. Aleksandrs ir augumā mazāks par skolas gaitas tikko sākušo puiku, un lielos interesē, kurš no viņiem ir stiprāks. Kurš varēs piekaut otru? Lielie bērni alkst gaiļu cīņas. Viņi kūda gan pirmklasnieku, gan Aleksandru, līdz viņi sāk kauties. Cīņa beidzas ar tekošām asinīm no pirmklasnieka deguna un Aleksandra bailēm no gaidāmā soda - pirmklasnieks ar asiņojošo degunu ir skolas direktora dēls. 

Tomēr par skolas gaitām Neretā Aleksandram ir pārsvarā labas atmiņas. Iztikt varēja - ne sists, ne kauts viņš netika. Aleksandra māsa mācās septiņas klases augstāk, un viņš sadraudzējas ar viņas klasesbiedriem, kuriem Aleksandrs ir kā tāda rotaļlieta - viņš labi jūtas starp viņiem. Pastumšana, pasmiešanās ir, bet ne ar ļaunumu, vairāk ar humoru. Jaungada pasākumos Aleksandrs ar prieku piedalās teātra uzvedumos, bet ievēro, ka ārpus skolas uz rajona pasākumiem līdzi ņemts netiek. Ko nu viņš tāds maziņš brauks un rādīs, ka Neretā tāds ir. Daudzus gadus vēlāk, kad 19 gadu vecumā Aleksandrs pārceļas uz Jelgavu, viņam dikti gribas iekļūt vīru kora sastāvā, bet viņa dziedāšanas spējas pat netiek pārbaudītas, atbilde ir vienkārši nē un viss. Acīmredzot negribēja, ka vīru pulkā viens tāds savādāks stāvētu. Tādi bija padomju laiki.

Toties tagad ir tieši otrādi, Aleksandra neparastumam ir liels pieprasījums, bet tobrīd līdz tam vēl jāpaiet 20 gadiem.

Pagaidām Aleksandrs vēl mācās vidusskolas pēdējā klasē, un viņu dīda viena lieta - uzzināt, cik lielu smagumu viņš spētu pacelt. Viņš ir ievērojis, ka uz Neretas kolhoza darbnīcu atpūtas telpām iet veči un cilā vecu metāla stieni ar ripām. Kādu dienu bez atļaujas viņš aiziet uz darbnīcām, uzliek uz stieņa ripas un izmēģina. Tad, kaut kad vēlāk, avīzē izlasīdams rakstu par rajona svarcelšanas sacensībām, Aleksandrs saprot, ka ar saviem paceltajiem 50 kilogramiem viņš varētu dabūt medaļu savā svara kategorijā. Aleksandrs uzmeklē kolhoza sporta metodiķi un lūdz, lai paņem viņu līdzi uz nākamajām sacensībām. Un tik tiešām, nākamajā pavasarī nedēļu pirms kārtējām rajona sacensībām metodiķis uzaicina Aleksandru piedalīties un pirms tam arī nedaudz pagatavoties. Kopā ar tikko no traktoriem izkāpušiem večiem Aleksandrs nedēļas garumā darbojas kolhoza svaru zālē, un tad viņi visi aizbrauc uz rajona sacensībām, no kurām pārved trīs medaļas. Vienu no tām Aleksandra izcīnītu. Tas Aleksandram ir liels pašapliecinājums - spēja pierādīt to, ka, neskatoties uz savu mazo augumu, viņš arī var kaut ko paveikt. 

Vēlāk, pēc pārcelšanās uz Jelgavu, kur Aleksandrs sāk mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, svarcelšanas sporta klubā viņš satiek treneri, kurš kļūst par atbalstītāju un draugu daudzu gadu garumā. Treneris redz, ka augumā mazais, bet spara pilnais jauneklis pašmācības ceļā jau ir uztrenējies pacelt lielus smagumus. Un tas neskatoties uz to, ka raušanas un grūšanas disciplīnas viņš izpilda bez jebkādas tehnikas. Treneris sāk strādāt ar Aleksandru, un ilgi nav jāgaida, kad jauneklis no republikas līmeņa sacensībām sāk vest medaļas. Aleksandrs kļūst par Latvijas junioru čempionu, izpilda pirmās sporta klases normatīvu. Sportistiem ir iespēja tikt pie īpašiem taloniem, ar kuriem ēdnīcā var tikt pie papildu bezmaksas ēdienreizēm. Ja nevar visu apēst, talonus var iemainīt pret desām. Aleksandrs lepns uz studentu kopmītnēm nes desu stieņus un dalās ar pārējiem studentiem. 

Svarcelšanas vingrinājumu laikā Aleksandrs ievēro, ka viņš bez īpašas piepūles spēj izdarīt pietupienu ar 200 kg smagu svara stieni uz muguras. "Eh, varētu visiem ielikt kloķi, ja būtu tāda sporta disciplīna", nodomā Aleksandrs.

Un tad treneris kādu sacensību laikā Krievijā tiek iepazīstināts ar jaunu sporta veidu - pauerliftingu, kurā viena no disciplīnām tieši ir pietupieni ar stieni uz muguras. Ir 1986. gads, un tas ir sākums pauerliftinga sportam Latvijā. Jau pāris gadus vēlāk Aleksandrs ir uzstādījis jaunus PSRS rekordus, kuri tiek pasludināti pat par neoficiāliem Eiropas rekordiem. Piedaloties pauerliftinga sacensībās, turpmākajos gados Aleksandrs izbraukā Kanādu, Eiropu, Skandināviju, Ukrainu, Krieviju, Kazahiju. 

Rīgā Aleksandram dzīvo onkulis, kurš ir izdomājis palīdzēt savam augumā mazajam lauku radiniekam. Onkulis mēģina pierunāt Aleksandru, lai viņš veic kaulu stiepšanas metodi pēc Jeļizarova metodes. Ar šīs metodes palīdzību kādā Krievijas klīnikā augumu esot iespējams pastiept par 10-12 centimetriem, kas varētu ievērojami pagarināt Aleksandra 135 centimetrus. Tiesa gan, procedūra ir mokoša - vispirms abām rokām un kājām slīpeniski tiek pārzāģēti kauli, tad dzīšanas procesā ar kaulos ieskrūvētām skrūvēm saaugšanas vieta pamazām tiek stiepta garāka un garāka. Gan operācija, gan rehabilitācijas process šai metodei ir mokošs, ar prātam grūti aptveramām sāpēm. Aleksandrs lūdz padomu tēvam, kurš dēlam atjautā - vai viņš  ir gatavs mūžīgajām kaulu sāpēm, kas sagaidīs viņu pie laika maiņām un vecumdienās? Un, kaut arī bieži vien cilvēki ar augšanas problēmām izvēlas veikt šīs sāpīgās kaulu stiepšanas procedūras, Aleksandrs atsakās no onkuļa piedāvājuma. 

Studiju laikos Rīgas onkulis mēģina arī palīdzēt Aleksandram nodibināt ģimeni. Viņš ir noskatījis Aleksandram tāda paša maza auguma sievieti, pie kuras viņš aizved Aleksandru iepazīties. Aleksandrs saprot, ka uz potenciālo precinieci viņš skatās ar tādām pašām acīm kā jebkurš cits cilvēks, un viņam top skaidrs, ka abiem viņiem nebūtu glābiņa no sabiedrības pētošajiem skatieniem, lai vai kur viņi kopā dotos. 

2003. gadā Aleksandrs iegūst sen kāroto autovadītāja apliecību. Ceļš uz to bija garš, pirmais mēģinājums bija sen atpakaļ - vēl padomju laikos, kad ekspertīzes komisija Rīgā viņam jautāja - malaģec, būsi labs grāmatvedis, bet kam tev tiesības vajadzīgas?

Aleksandru sāpina viņa virzienā raidītie apzīmējumi, kā, piemēram, liliputs vai punduris. Pirmkārt, tas neatbilst viņa diagnozei. Otrkārt, neviens taču citiem nesaka: ei, tu, sirds slimniek! Vai - ar vēzi slimais. Cilvēki viens otru parasti nesauc diagnožu nosaukumos, bet nez kāpēc mazie cilvēciņi tiek saukti saukti diagnožu apzīmējumos. 

2008. gadā Aleksandrs iepazīšanās vietnē Oho.lv iepazīstas ar Larisu. Līdz viņu pirmajam randiņam nav ilgi jāgaida, jo, uzzinājis, ka viņa dzīvo tepat blakus rajonā, Aleksandrs sēžas mašīnā un Larisai par lielu pārsteigumu jau ir klāt. Kaimiņiem un radiem nav saprotams, kāpēc šitāds te ierodas. Viens otrs negrib pieņemt Aleksandru, bet, neskatoties uz to visu, jau 11 gadus Larisa un Aleksandrs dzīvo kopā. Aleksandrs ir novērojis, ka daudzi savas nodibinātās ģimenes uztver pārāk vieglprātīgi. Apzinoties to, ka viņam ģimenes izveidošana bija krietni sarežģītāka, Aleksandrs to novērtē un sargā, cik vien iespējams.

Dienā, kad pasaulē nāk abu dēls Aleksis, Aleksandra dzīve pēkšņi kļūst pavisam citāda. Gan tāpēc, ka ir īstenojies Aleksandra sen lolotais, bet šķietami neiespējamais sapnis par savu ģimeni un bērniņu, gan arī tāpēc, ka Aleksis ir piedzimis ar tādu pašu diagnozi kā viņa tēvam - Aleksis arī būs maziņš. Ka viņu gaidāmais bērniņš būs ar augšanas problēmām, vecāki uzzināja grūtniecības septītajā mēnesī, kad ārsti sonogrāfijā konstatēja, ka jaundzimušajam ir palēnināta roku un kāju kaulu augšana. Tāpat kā Aleksandram, gaidāmajam bērniņam roku un kāju kaulu gali ir ar savādāku struktūru, kas neļauj tiem augt tikpat ātri kā pārējam ķermenim. Kaut arī Aleksandrs apzinājās, ka bērns, iespējams, pārmantos tēva gēnus, tas viņam ir liels trieciens. Viņš joprojām cer, ka mūsdienu medicīna ar modernajām tehnoloģijām vēl spēs palīdzēt mazajam Aleksim. Padomju laikos piekoptā kaļķa dzīšana vairs netiek praktizēta, toties ir cerības uz ģenētiķu veiktajiem pētījumiem un risinājumiem. 

Aleksandrs redz, ka mazā Alekša dzīve ir analoģiska viņa paša dzīvei pirms 50 gadiem. Aleksis mācās mazā lauku skoliņā, viņam ļoti patīk piedalīties skolas teātra uzvedumos. Aleksandrs cenšas ielikt dēlu savās sliedēs, jo skaidrs ir tas, ka Aleksim dzīvē būs jāsitas un nebūs viegli. Lai nebūtu jāsēž mājās četrās sienās, kā to dara citi Latvijas mazie cilvēciņi, dēls apgūst dažādas iemaņas, kas viņam var noderēt dzīvē. Aleksis apmeklē mūzikas skolu, kur apgūst klavieru un flautas spēli - labs muzikants tāpat vien var naudu pelnīt. Penkules kultūras namā Aleksis piedalās amatierteātra izrādēs. 

Tomēr Aleksandrs apzinās, ka reizēm pieļauj kļūdu, pārlieku sargājot Aleksi no apkārtējās pasaules. Dēls uz mācībām tiek izvadāts ar mašīnu. Bet brīžos, kad Aleksandrs ir aizņemts darbos un Aleksim pašam ir jānokļūst mūzikas skolā, sākas problēmas: kā es viens pats braukšu un iešu? - viņš prasa. Ja nu kāds pretī nāks, ko tad? Aleksim tagad sāksies īstā dzīves skola. 

Aleksandrs ar savu piemēru cer iedvesmot dēlu - ar savu apbrīnojamo caursišanas spēju viņš ir kļuvis par Latvijas šovbiznesā un kultūras dzīvē pazīstamu personību. Viņš ir piedalījies vairāku filmu un reklāmu filmēšanā, pabijis uz JRT, Dailes, Daugavpils teātra un operas skatuvēm. Aleksandrs regulāri tiek iesaistīts dažādos pasākumos, kur pēc viņa auguma īpatnības ir pieprasījums. Vienalga, vai tā būtu uzstāšanās Mikipeles, rūķu, elfu vai Ziemassvētku vecīša kostīmā. Aleksandrs ir strādājis arī par grāmatvedi, korespondentu, saimniecības pārzini, ir arī celtniecībā riģipsi šuvis. Vasarās tūrisma sezonā Aleksandru var redzēt zelta vīriņa dzīvās statujas veidolā Vecrīgā un Jūrmalā. Visas dienas garumā viņš nekustīgi sēž gājēju ielas malā, ar zvaniņu pazvanot tiem, kas iemet viņa trauciņā monētas. Tad, pēc sešu stundas ilgas darba dienas, Aleksandrs kādā kāpņutelpā vai vārtrūmē noslauka no sejas zeltīto grimu un pārģērbjas ikdienas drēbēs. Pēc tam vēl divu stundu brauciens atpakaļ mājās pie ģimenes.

Ir 2020. gads. Kādā Vecrīgas krogā uz grīdas sēž puisis ar aizsegtām acīm un brūnu sūda formas cepuri galvā. Ap viņu ir sapulcējies jautru, iedzērušu puišu bariņš, kas skaļi uzjautrinās par notiekošo. Pie sēdošā puiša rokas ar rokudzelžiem piesprādzējas Aleksandrs. 

- Ak dievs, kas tas ir? Vai tas ir punduris? - satraucies jautā puisis, ar neko neredzošām acīm skatoties apkārt un mēģinot saprast, kas notiek. - Neesi nu rupjš! - kāds no viņa draugiem aizrāda. - Čali, šo vārdu mēs izmantojam visu dienu, - taisnojas puisis. Tad topošajam policistam, vecpuišu ballītes galvenajam varonim, kuram pēc pāris mēnešiem Anglijā ir gaidāmas kāzas, tiek noņemts acu aizsējs un viņš ierauga, ka ir ticis pieķēdēts pie Aleksandra. Jautrā kompānija uzgavilē. Daudzie vecpuišu ballīšu svinētāji, kas ir iecienījuši Latviju kā populāru galamērķi šo pasākumu organizēšanai, bieži izmanto šo Aleksandra pakalpojumu, kas Anglijā tiek dēvēts par “Stag to midget” (vecpuisis pundurim). Arī šodien Aleksandram būs divas stundas jāpavada kopā ar topošo policistu. Šoreiz liktenis ir savedis Aleksandru kopā ar saprātīgiem cilvēkiem, bet ir bijušas reizes, kad Aleksandram ir jābūt īpaši vērīgam, lai īstajā brīdī paspētu atķēdēties no vecpuiša, kuram pārlieku lielais alkohola daudzums ir izsaucis vemšanas refleksu. 

Kādā citā vecpuišu ballītes pasākumā Aleksandrs ir pieķēdēts pie cita uz kājām nestabila jaunekļa ar dzeltenu Pokemona cepuri galvā. Norunātais divu stundu laiks ir beidzies. Britu jaunieši ir jautrā prātā un gatavojas doties tālāk sirojumos pa Vecrīgu. Atvadoties no Aleksandra, viņi skaļi dzied: - We all live in a yellow submarine, yellow submarine. Alex lives in a yellow submarine, yellow submarine. Midgets live in a yellow submarine, yellow submarine. (Visi mēs dzīvojam dzeltenā zemūdenē, dzeltenā zemūdenē. Alekss dzīvo dzeltenā zemūdenē, dzeltenā zemūdenē. Punduri dzīvo dzeltenā zemūdenē, dzeltenā zemūdenē.)

No arhīviem: 2006. gada videofilma "Aleksandrs"