Divas nedēļas neziņā un stresā. Kamēr ierastā pasaules kārtība brūk, vienīgais, ko tu vari darīt, ir “palikt mājās”. Un tu nezini, cik ilgi vēl dzīvosi spoku pilsētā. Sasprindzinājums pieaug. Par to, kam gatavojas psihiatri, kā izkļūt no ieilgušās trauksmes sajūtas, saglabāt “vēsu prātu”, un ko mūsos mainīs krīze, TVNET saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesoru, ambulatorā centra „Veldre” vadītāju Māri Taubi.

Ārkārtas situācija ilgst divas nedēļas, un jaunās realitātes pavadoņi ir apjukums, neziņa, bailes. Spriedzes līmenis pieaug. Cik ilgi cilvēks var izturēt konstantu stresu un kādas tam var būt sekas?

Situācija ir nopietna vairāku apsvērumu dēļ. Ja sezonālas slimības mēs varam prognozēt, vai terora akts notiek pēkšņi, bet ilgst neilgu laiku, kā, piemēram Zolitūdes traģēdija, tad šī situācija ir atšķirīga. Trakākais ir neziņa, kas notiks tālāk, cik ilgi vīruss turpinās izplatīties, kā to ārstēt, - ir ārkārtīgi daudz nezināmo. Otra lieta ir izolācija, trešā, ļoti būtiska, sociāli ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Cilvēkiem ir jāsēž mājās neziņā par darbu, pienākumiem, naudu. Visi šie faktori neizbēgami ietekmē psihi. Attiecībā uz psihiatriju ir pētītas dažādas epidēmijas - SARS-1, MERS, Ebola, bet tās neatnāca līdz Eiropai. Aizgāja bojā daudz cilvēku, bet lokālās vietās. Mēs par to dzirdējām, bet likās, ka tas ir tālu. Šis vīruss ir izrādījies lipīgāks un izraisījis pandēmiju. Sākumā visiem likās, ka nekas traks nenotiks - gan jau drīz pāries, cilvēki situāciju neuztvēra nopietni. Arī valdības retorika un darba stils sākumā bija paviršāks, bet mainījās, izprotot situācijas nopietnību. Kad ieviesa ierobežojumus, cilvēki nobijās.

Sekoja tāda kā eiforija, kurā mēs esam vēl joprojām.

67

Tomēr, kad pasākums sāk ieilgt un mēs nezinām, uz cik ilgu laiku, entuziasms krītas un paliek šķērmīgi. Zinātnieki ir izpētījuši, ka eiforijai seko kritums, kas var būt diezgan dziļš. Pēc tam notiek lēna, pragmatiska rāpšanās ārā no situācijas.

Pētnieki izdala četras cilvēku kategorijas, kas visvairāk pakļautas riskam. Pirmie ir cilvēki gados, kuri visu laiku saņem informāciju par personisku apdraudējumu. Viņi nav tik elastīgi un tik mobili kā gados jaunākie, informāciju uztver sāpīgi.

Ir seniori, kas nepiekāpīgi turas pie savas pārliecības, ko ar loģiskiem argumentiem mainīt nav iespējams. Piemēram, ka katru dienu tieši trijos dienā jābrauc ar tramvaju uz lielveikalu. Viņi apčamda tomātus, neietur distanci, bungā pie kaimiņienes durvīm.

Līdz  apmēram četrdesmit gadu vecumam kognitīvās spējas sasniedz savu maksimumu un tad sāk kristies - atmiņa kļūst sliktāka, samazinās elastība, spēja veikt sarežģītas darbības, iemācīties kaut ko jaunu. Viņi dzīvo noteiktā ritmā un, ja tas izjūk, tā viņiem ir traģēdija. Otra riska grupa ir pusaudži un jaunieši. Teorētiski liekas, ka viņi ir elastīgi, bet patiesībā ir nestabili. No sākuma viņiem šķiet jocīgi un pat interesanti palikt mājās, tad seko šaubas. Pusaudži vēro, kā reaģē vecāki, vai viņi ir satraukti. Tāpēc svarīgi būtu iztaujāt, ko jaunieši paši domā par notiekošo, kā to izprot, un sniegt mierinājumu. Trešā riska grupa ir tie mediķi, kas strādā frontes pirmajā līnijā, piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēs. Jā, tagad ir draivs, bet pētījumi pierāda, ka pēc krīzēm pusei no tiem, kas bijuši iesaistīti glābšanas operācijās, attīstās depresijas simptomi, tiek novēroti posttraumatiskā stresa simptomi, izdegšana.

Šīm problēmām vairāk pakļautas sievietes.

67

Dati rāda, ka atsitiens pēc krīzes būs pamatīgs. Tieši tādēļ šobrīd mediķiem ir svarīgs draugu, kolēģu un sabiedrības atbalsts. Ceturtā grupa ir psihiski slimi cilvēki - mūsu pacienti. Krīzes ietekme uz viņiem jau ir jūtama. Cilvēki zvana, mēs stāstām, skaidrojam. Viņi ir nobijušies gan no kopējās situācijas, gan no tā, kas notiek mājās, jo, 24 stundas esot kopā, attiecības pasliktinās. Dažiem sāk parādīties murgu idejas, saistītas ar vīrusu. Sasprindzinājums sabiedrībā pieaug.

Speciālisti saka, ka jau tagad pieaugusi vardarbība ģimenēs.

Izolācija ir atsevišķa tēma. Mēs atrodamies ierobežojošā situācijā, ikdienas ritms ir izjaukts. Es ieteiktu censties arī mājās saglabāt ikdienas rimu - piecelties, brokastot, glīti apģērbties, it kā dotos uz darbu, ievērot ēdienreizes, iziet ārā, ieplānot fiziskas aktivitātes, saglabāt vaļaspriekus. Mums pienāk signāli, ka mājās spriedze pieaug - būdams bez darba, vīrs tikai staigā pa māju, nervozē, pīpē; kāds cits sāk iedzert, un alkohols šajā situācijā ir liels risks. Amerikas psihiatru asociācija saka:

Sociālā distancēšanās nozīmē fizisku distanci un emocionālu tuvību.

67

Ir daudzas pozitīvas lietas, ko varam darīt, piemēram, biežāk zvanīt un ilgāk parunāties ar senioriem. 

Lasīju, ka bailes un trauksme šajā situācijā ir normalitātes pazīme. Un vēl: bailes “uzvarēt” nevar, cīnoties tās tikai pieaug. Bet ar bailēm var dalīties. Galvenais nepalikt ar tām vienatnē, neierauties sevī.

Pareizāk būtu lietot nevis vārdu “bailes”, bet “trauksme”. Ir situācijas, kad tā ir veselīga, jo stimulē rīkoties. Piemēram, naktī ejot pa meža taku, mēs paātrinām soli. Arī šajā laikā trauksme kādu brīdi ir pozitīva, jo ļauj mobilizēties, lai racionāli risinātu lietas. Ja situācija ir smaga un ilgstoša, trauksme sāk dzīvot pati par sevi un kļūst iracionāla. Un tad ir pacienti, ko mēs ārstējam, - viņiem visu laiku rodas trauksmes sajūta, bet kāpēc – to viņi nevar pateikt. 

Arī tie cilvēki, kuriem nav psihisku saslimšanu, šobrīd nav ļoti līdzsvaroti. Vai pieaug psihisko saslimšanu risks?

Šī situācija provocē, tāpēc arī tiem, kuriem līdz šim nav bijušas sūdzības, var rasties problēmas. Tomēr tas vēl nav nepatīkamākais - statistikas dati liecina, ka depresijām seko pašnāvības.

Ņemot vērā 2008. gada krīzes pieredzi, Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi ir gatavi tam, ka būs pašnāvības. Vai arī jūs prognozējat, ka būs cilvēki, kas neredzēs izeju?

Kad “Degpunktā” stāsta, ka dienā pakārušies divi cilvēki, manī tas izraisa bažas, jo pēc statistikas datiem Latvijā gadā ir ap 200 pašnāvības gadījumu, tātad divi dienā ir par daudz.

Darba zaudēšana ir depresijas un pašnāvības riska faktors. Un tagad tas notiek masveidā. 

67

Iepriekšējās krīzes laikā arī daudzi zaudēja darbu, bet viņiem bija iespēja atrast citu darbu vai aizbraukt uz ārzemēm. Tagad ir četras sienas un koronavīruss aiz tām.

Kad cilvēks zaudē darbu, sociālās palīdzības galvenā jēga ir socializācija - cilvēks iestājas bezdarbniekos, apmeklē kursus, mācās, jūtas vērtīgs un turpina dzīvot. Man bija pacients, kurš pēc 2008. gada krīzes ieguva divas augstākās izglītības. Nebija viegli, bet viņš bija apritē. Šajā situācijā arī tas ir liegts. Darbu zaudējušais neko nespēj mainīt, jo jāsēž mājās.

Tieši tāpēc ir svarīgi katru dienu iegūt stabilitāti, kaut nelielu drošības un pārliecības sajūtu.

67

Valdībām mazāk jālieto tādi vispārīgi un teorētiski vārdi kā plānošana, lemšana, diskusija, vērtēšana. Šie vārdi vairs nestrādā. Ir jārīkojas  nekavējoties, sakot: piektdien sāksim izmaksāt pabalstu, nevis kaut kad jaunnedēļ lemsim. Daudziem cilvēkiem tieši šodien vairs nav ko ēst. Pētījumi apliecina, ka krīzē ir svarīga tūlītēja palīdzība.

Vai kaut kas ir zināms par jaunā koronavīrusa situācijas ietekmi uz cilvēku psihisko labsajūtu?

Pirmie dati par šo krīzi nāk no Ķīnas. Depresijas simptomi konstatēti 50% krīzes novēršanā iesaistītajiem medicīnas darbiniekiem, 44% no viņiem  - trauksmes simptomi, daudziem miega traucējumi. Kopumā no psihiska distresa cieš 70% aptaujāto mediķu. Līdzīgi dati ir saistībā ar Ebolas vīrusu - trauksmes stāvoklis ir 48% iesaistīto mediķu, 76% posttraumatiskā stresa simptomi, kas nozīmē, ka cilvēkam visu laiku ir trauksmes sajūta - viņš netuvojas cilvēkiem, viņam šķiet, ka kaut kur ir cilvēki spectērpos un tā tālāk. Skaidrs, ka arī mums kādu laiku pēc krīzes vēl būs šāda sajūta. Medicīnā to sauc par uzplaiksnījumu. Šādi simptomi raksturīgi arī pēc karadarbības - cilvēkam liekas, ka kaut kur sprāgst vai šauj.  Vislielākā varbūtība saslimt ir tiem, kas tieši bijuši iesaistīti procesos, - mediķiem, policistiem, arī žurnālistiem.

Vai šobrīd var novērot jaunus psiholoģiskus fenomenus? Jau koronakrīzes sākumā bija manāms, ka sabiedrība polarizējas, it kā  sadalās divās daļās. Vieni pauda bailes un teica “visi mirsim”, otri  “tas viss ir uzpūsts” un ignorēja notiekošo. Tie, kas izturējās, it kā nekas nebūtu noticis, par muļķiem saukāja tos, kas staigāja maskās, cimdos un ieturēja distanci. Savukārt piesardzīgie bravūrīgos vainoja bezatbildībā.

Jāņem vērā, ka vairumam no mums ir trūkumi - ir ļoti maz veselīgu personību, kas visam pieiet pragmatiski. Lielākā daļa ir neirotiski cilvēki, kas pārdzīvo notiekošo. Neizbēgami, ikviens no mums iet cauri visām krīzes reakcijām. Pirmajā fāzē ir noliegums “tā nevar būt” un pavirša izturēšanās, otrajā ir dusmas, vainīgā meklēšana, un to mēs redzam šobrīd, gan komentāros internetā, gan uz ielas.  Tad pamazām sākam nomierināties. Man mazāk patīk fatālisti - tie, kuriem nav dabiskās aizsargreakcijas. Veiksmīgāk no krīzes iziet tie, kas stresa situācijā mēģina cīnīties kā māk.

Katrs krīzei iziet cauri individuāli.

67

Nozīme ir personībai - kāda bijusi bērnība, audzināšana, kāds cilvēks bijis līdz šim. Tagad atklāsies, kāds kurš ir cilvēks. Lai pārvarētu krīzi, ir svarīgi mobilizēties, spriest racionāli un pielāgoties, censties saglabāt ikdienas ritmu, ticēt labajam, skatīties ne tikai negatīvās ziņas, bet arī pozitīvās. Es ieteiktu nedzīvot tikai negatīvā vidē, bet pārslēgties uz kaut ko citu. 

Mēs redzam, ka Ķīnā cilvēki jau iet uz darbu, brauc sabiedriskajā transportā. Viņiem bija vajadzīgi divi mēneši, lai atceltu ierobežojumus. Ir rūpīgi jāskatās, kas notiek citās Eiropas valstīs, jo vienatnē mēs neizķepurosimies - tikai visi kopā. Ir labs ieteikums: pieņemiet šo ikdienas dzīvi kā normu, nevis dzīvojiet ar domu, ka rīt paziņos par ārkārtas stāvokļa atcelšanu.

Pieņemsim, ka tas ir mūsu šodienas maratons.

67

Man ir sajūta, ka tuvākajā laikā entuziasms kritīsies un šī nedēļa būs grūta. Tāpat kā mediķi var izsīkt, visu laiku būdami spraigā ritmā, arī līdzcilvēku enerģija,  atbalstot citam citu, var kristies. Tad cilvēki kļūst skumji, nomākti, bet uz viņiem skatās bērni. Daži, man šķiet, ir pavisam bēdīgi, piemēram, Mārtiņš Sirmais raidījumā “1:1”. Tādu es viņu nebiju redzējis. Tomēr labā ziņa ir tā, ka kritumam sekos adaptācija un iešana uz augšu. Lai izturētu šos mēnešus, galvenais ir drošības sajūta, sazemēšanās, kaut kas, pie kā pieturēties: “Es ticu, ka būs labi, man izmaksās pabalstu, tas kaut kad beigsies, man būs darbs, mana pasaule nav sabrukusi.”

Infektologs Uga Dumpis mūs visu laiku tikai biedē. Šajā ziņā man simpātiska šķiet veselības ministres Ilzes Viņķeles reakcija - viņa cilvēkos vieš cerību, optimismu un uzsver pozitīvās lietas. Kādai jābūt amatpersonu un ekspertu  komunikācijai ar sabiedrību tik trakā laikā?

Sagadījies, ka ministre ir sabiedrības veselības speciāliste - epidemioloģijas jautājumus viņa pārzina profesionāli.  Līdz ar to ministre saprot, cik svarīga ir mierīga, skaidra, cerību viesoša komunikācija. Mēs skatāmies uz Japānu, Koreju, Ķīnu, kur epidēmija ir apturēta, ņemam vēsturiskos piemērus un darām lietas pareizi.

Daudz svarīgāk, lai Valsts ieņēmumu dienests pasaka “rīt jūsu kontā ienāks nauda”, nekā sola nākamgad atlikt zemes nodokli.

67

Cilvēks ir strādājis šodien, un arī ēst viņam vajag šodien. Centrā ir paciente, kurai mēs šobrīd ārstējam depresiju, bet viņas meita un mazdēls vienā dienā pazaudēja darbu. Un tā ir milzīga traģēdija. Viņa bija sakrājusi naudiņu, lai palīdzētu mazdēlam mācīties. Tagad tas viss ir sabrucis. Arī pirms krīzes pie mums nāca pacienti, kas teica: ”Mēs knapināmies, mums īsti nav ko ēst.” Mēs pārējie reizēm dzīvojam tādā kā ilūzijā, ka viss ir labi. Bet nav.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka jāsaskata labais, kas ir esošajā situācijā. Varbūt mēs kopā ar bērniem liekam puzli, ko nekad dzīvē neesam darījuši. Mēs varam piezvanīt tuviniekam, ar kuru ilgi neesam runājuši. Varam divas reizes dienā sazvanīties ar vecākiem vai vecvecākiem, radot sajūtu, ka mēs viņus neaizmirstam, pasargājam - lai viņi nejūtas kā apdraudētie, spitālīgie. 

Kad lasu, cik dzīvību ir paņēmis Covid-19, es neviļus iedomājos par citām nāvēm, kas sekos pārdzīvotā stresa ietekmē. Sirds slimības, vēzis, pašnāvības, alkoholisms - arī nāvējoši, un tā tālāk. Šobrīd nav korekti salīdzināt neesošus ciparus, bet…

Neapšaubāmi visas slimības ietekmē stresa faktori. Viens no trauksmes cēloņiem ir terorisma draudi, katastrofas, dzīve pastāvīgā spriedzē. Stress atstās iespaidu uz cilvēkiem, kuri slimo ar kardiovaskulārajām, elpošanas sistēmas un citām slimībām. Cik lielā mērā?  Šīs slimības jau tāpat iet vairumā un ir saistītas ar straujo dzīves ritmu, urbanizāciju, tehnoloģiju lietošanu.

Tas, kas mani dara uzmanīgu šobrīd, ir situācija citās veselības aprūpes jomās.

67

Plānveida operāciju nebūs mēnesi, divus… Bet akūts un plānveida medicīnā ir ļoti nosacīti jēdzieni. Ja izmaiņas nepamana šodien, pēc diviem mēnešiem var būt par vēlu. Un tas ne vienmēr būs “zaļā koridora” gadījums. Ja šāda situācija ilgs pusgadu, tas jau būs sarežģīti. Tāpēc mums visiem jāmobilizējas un jādara tas, kas jādara. Stingri jāievēro noteiktie ierobežojumi. Jo vairāk būs tādu, kas izvairīsies no noteikumu ievērošanas, jo striktākus ierobežojumus uzliks vadība. 

Uz ierobežojumiem nācijas reaģē atšķirīgi. Vai to nosaka kultūras īpatnības?

Pēc tam varēs pētīt krīzes uzvedības modeļus dažādās kultūrās. Lūk, Itālijā simtiem cilvēku aizgāja uz futbolu un stadionā inficējās. Sava loma ir ķermeņa kultūrai, piemēram, itāļi apkampjas, sabučojas, bet japāņi tiekoties tikai paklanās viens otram un roku nespiež.  Mums tas viss ir jāpiedzīvo, lai pēc tam analizētu un mēģinātu izdarīt secinājumus. Mēs, latvieši,  esam samērā atturīgi un bailīgi, izņemot atsevišķus elementus, kas domā, ka var visam uzspļaut un staigāt apkārt. Šķiet, ka mēs esam organizētāki nekā lietuvieši.  

Vai pandēmijas stāstā ir kaut kas pozitīvs? 

Man ir sajūta, ka esam skrējuši drusku par traku un tagad daba mums ierāda vietu. Mēs pozicionējam sevi kā zaļi domājošus, bet vai tā ir?

Viens mutējošs vīruss, bezkodola radījums noliek pie vietas mūs - ģeniālās pasaules radības.

67

Varbūt mums tomēr kaut kādā ziņā jāatgriežas pie pamatiem, ģimenes vērtībām, un  turpmāk jāceļo pārdomātāk. Šobrīd cilvēki vatsapā atvadās no mirstošajiem tuviniekiem. Varbūt turpmāk mēs novērtēsim, kāda nozīme ir tam, ka varam pavadīt laiku kopā ar kādu. Mēs priecājamies par gadžetiem, rakstām viens otram aizvien īsākām frāzēm, bet vērtība ir tam, ka varam pasēdēt kopā, parunāties, apskaut viens otru. 

Slapja buča uz vaiga ir liela lieta…

Tagad ārsti konsultē pacientus, izmantojot tehnoloģijas, bet es kā psihiatrs zinu, ka nekas nevar aizstāt sarunu klātienē. Es redzu otra ķermeņa valodu un pats varu palīdzēt, reaģējot,  ne vien attālināti datora ekrānā izrakstīt recepti. Pēc krīzes mēs vairāk uzmanības veltīsim senioriem, piezemēsimies un novērtēsim to, kas mums ir, jo materiālās bagātības šobrīd neko nedod. Un vēl - ja tu, ilgstoši esot kopā ar otru cilvēku, secini, ka viņš dzer un ir vardarbīgs, tas ir traģiski, un tu saproti, ka nevari būt kopā ar viņu. Jūs varējāt būt kopā tikai tad, kad viņa fiziski nekad nebija klāt.

Ir cilvēki, kas var būt kopā tikai tad, kad ir nauda, nebeidzami svētki, izklaides un sarunas aprautu īsziņu formā. Man interesants šķiet ierastās dzīves beigu globālā apmēra aspekts.

Šobrīd mēs redzam, kā kura valsts rīkojas, kādas ir nacionālās vērtības - cik nozīmīga ir veca cilvēka dzīvība, no kā sabiedrība ir gatava atteikties. Vai itāļi spēj dzīvot bez futbola?  Tramps teica: ekonomikai ir jāatdzimst un ierobežojumi jāatceļ, jo no gripas tāpat cilvēki mirst. Mēs kaut ko iemācīsimies, bet ar laika nobīdi iegūsim arī trauksmes, depresijas, pašnāvības. 

Kas vēl neparasts cilvēku uzvedībā parādās krīzes laikā? 

Iedomu slimības, kas apgrūtina veselības aprūpes sistēmu. Cilvēkam šķiet, ka viņam ir simptomi, ir slikti. Viņš tiek izmeklēts, bet slimības nav - pamatā ir bailes.  

Bailes ir vitāls spēks, kas spēj iznīcināt cilvēku, kurš ir “vesels kā zirgs”, bet, saglabājot vēsu prātu un skaidru apziņu, varam iziet no šķietami neatrisināmām situācijām. 

Tieši stabilajiem cilvēkiem šobrīd ir uzdevums viest skaidrību, uzturēt mierīgu komunikāciju un dzīves ritmu, pieņemot, ka esam fiziski tāli, bet sociāli tuvi. 

Viss reiz pāriet: pat simtgadu karš un buboņu mēris.

Atslēgas vārdi šobrīd ir “cerība" un “optimisms”. Cerēsim, ka no krīzes mēs iznāksim labāki. Lūk, mākslinieki mums lasa priekšā grāmatas, mēs varam par velti skatīties teātri - tā ir tāda cilvēcīga rīcība. Kad beigsies krīze, mēs iesim uz teātri un ar savu klātbūtni atmaksāsim to atpakaļ. Latvieši vienmēr sevi pozicionējuši kā gudru, inteliģentu tautu - tad nu šobrīd rīkosimies atbilstoši. Es domāju, ka šajā krīzē valsts parādīs, vai tā ir izdevusies vai ne, atkarībā no tā, kā cilvēciski, ekonomiski, sociāli tiksim ar šo visu galā.

Tas, ka esam cienīga, stipra nācija un valsts, jāpierāda katram no mums, jo katrs esam piederīgs.

67