““Turēties” - tas ir slikts vārds. Iedomājies pievilkšanās stieni, pie kura tev jāturas. Lai cik stiprs tu būtu, agrāk vai vēlāk vairs nespēsi noturēties. Beidz turēties! Vienkārši nelieto!” saka Nikolajs - viņš ir anonīmais alkoholiķis un narkomāns. Viņš runā lēni, reizēm novirzās no tēmas un izskatās nedaudz uztraucies.
Ar Nikolaju (vārds mainīts) es iepazinos Anonīmo Alkoholiķu grupas sanāksmē. Kopumā Latvijā ir aptuveni 60 šādas grupas. Šo grupu apmeklētāju stāsti ir dažādi, tāpat kā apstākļi, kas cilvēku noveduši pie atkarības.
Rakstu sērijas “Atkarīgie” gaitā portāls TVNET piedāvā iepazīties ar vairāku cilvēku monologiem. Šie cilvēki jau gadiem ilgi cieš no alkohola atkarības un cīnās ar to. Daudzi no šiem cilvēkiem nedzer jau gadu desmitiem, tomēr joprojām uzskata sevi par alkoholiķiem. Viņi norāda, ka bijušo alkoholiķu nav, ir tikai esošie. Nav arī bijušo narkomānu.
- Labdien, mani sauc Nikolajs. Es esmu alkoholiķis un narkomāns.
- Sveiks, Nikolaj!
- Vakar apritēja pusgads, kopš es nelietoju neko, kas maina apziņu.
Visi aplaudē.
Vakar man viens cilvēks teica: “Malacis, ka tu turies.” Pavisam jauns zēns, 17 gadi, bet jau uzskata sevi par narkomānu.
Bet es saku: “Vispār “turēties” - tas ir slikts vārds. Iedomājies pievilkšanās stieni, pie kura tev jāturas. Lai cik stiprs tu būtu, agrāk vai vēlāk vairs nespēsi noturēties. Beidz turēties! Vienkārši nelieto!”
Viņš pateicās man par šiem vārdiem un teica: “Nu, man ir tāda problēma.” Es viņam atkal aizrādīju: “Problēmu nav, ir tikai uzdevumi! Ir ļoti sarežģīti uzdevumi, bet, bļin, tie ir uzdevumi, nevis problēmas.” Es viņu ar šiem vārdiem tā iedvesmoju, ka arī pašam kļuva kaut kā vieglāk, sirdī mierīgāk.
Agrāk, kad lietoju, es visu laiku koncentrējos uz sevi – mana mīlestība bija egocentriska. Pat mana mīlestība attiecībā uz citiem cilvēkiem bija “mana”, un es ļoti asi reaģēju uz visu – ne tā paskatījās, nepievērsa uzmanību. Tur bija tādas sāpes, tāds aizvainojums! Ievainoja, bļin! Vajag steidzami lietot, pažēlot sevi, apklusināt sāpes! Tagad es uz to visu raugos kā uz pieredzi.
Es eju arī uz paralēlām sanāksmēm - man ir problēmas ne tikai ar alkoholu, bet arī ar narkotikām. Man iepriekš ir bijušas arī noraušanās epizodes.
Par Anonīmajiem Alkoholiķiem es uzzināju cietumā.
Nāca cilvēki, nesa vēsti par atveseļošanos. Pirms cietuma es biju dzirdējis par šādu organizāciju eksistenci, tomēr tas mani pārāk neinteresēja.
Man palīdz šī kontaktēšanās, šī pieredze, šī programma. Kādam palīdz kaut kas viens, bet man palīdz tieši divas biedrības - Anonīmie Alkoholiķi un Anonīmie Narkomāni. Tagad mana mīlestība pret cilvēkiem ir mainījusies - tā vairs nav tik egocentriska. Redzu, ka arī citiem cilvēkiem var būt slikti, viņiem var būt pat sliktāk nekā man.
Dzīvē sāk nokārtoties attiecības ar māti un tēvu. Ar darbu viss ir labi. Iepriekš es darbus mainīju kā zeķes - nekur nespēju noturēties. Ir savi vaļasprieki, aizraušanās. Dzīvoju pilnīgi skaidrā.
Iepriekš man bija vairākas paziņu grupas – ar vieniem es varēju iedzert alu, ar citiem - degvīnu, ar trešajiem - gan vienu, gan otru, bet ar ceturtajiem – durties. Un visur es biju savējais!
Vairāk gan kā svešais starp savējiem vai savējais starp svešajiem, kā filmā! It kā biedru bija daudz, visi priecājās tevi satikt, bet tikai tik ilgi, kamēr tu ar viņiem lieto... Bet no otras puses, es vienmēr jutu, ka kaut kas nav kārtībā, ka tas viss ir purvs, no kura jāmēģina tikt ārā. Bet kā? Jautājumu tolaik bija vairāk nekā atbilžu.
Tagad man ir sadraudzības - Anonīmie Alkoholiķi un Anonīmie Narkomāni. Es varu aiziet uz vienu grupu, varu aiziet uz otru. Man tas palīdz. Es vairs neturos, es vienkārši nelietoju. Kur es biju agrāk? Es gribu teikt - dzīve mainās, kad tu esi skaidrā. Šeit mēs visi esam savējie - mēs visi esam bijuši “tur” un mēs zinām, kā tas ir. Paldies!
/nginx/o/2018/07/17/10867403t1hafe1.jpg)
