“Agrāk vienmēr bija atrunas: “Lūk, valdība ir slikta, nodokļi lieli, nekas netiek darīts, cilvēki aizbrauc.” Bet tagad izrādās, ka problēma nav apkārtējā pasaulē, bet gan manī pašā,” stāsta Dima. Viņam ir aptuveni 45 gadi. Dima ir alkoholiķis, kurš ir spējis to atzīt.
Ar Dimu es iepazinos Anonīmo Alkoholiķu sanāksmē. Kopumā Latvijā ir aptuveni 60 šādas grupas. Šo grupu apmeklētāju stāsti ir dažādi, tāpat kā apstākļi, kas cilvēku noveduši pie atkarības.
Rakstu sērijas “Atkarīgie” gaitā portāls TVNET piedāvā iepazīties ar vairāku cilvēku monologiem. Šie cilvēki jau gadiem ilgi cieš no alkohola atkarības un cīnās ar to. Daudzi no šiem cilvēkiem nedzer jau gadu desmitiem, tomēr joprojām uzskata sevi par alkoholiķiem. Viņi norāda, ka bijušo alkoholiķu nav, ir tikai esošie.
- Labdien, mani sauc Dima, es esmu alkoholiķis!
- Sveiks, Dima!
- Pēc tam, kad no manas dzīves veiksmīgi pazuda alkohols, tajā parādījās jaunas fiziskās un morālās izaugsmes perspektīvas.
Es iemācījos nenodarboties ar sevis žēlošanu. Anonīmo Alkoholiķu programmā sapratu, ka nepatikšanas un grūtības man kalpo kā mācība. Tās ir dotas tāpēc, lai tās pārvarētu un pilnveidotos. Bet vienalga - klūpi, klūpi visu laiku pār vienu un to pašu. Agrāk bija vienkāršāk - ja kaut kas nesanāk, atver pudeli un sāc sevi žēlot, mierināt. Tagad viss ir citādi.
Es godīgi strādāju, katru dienu gāju uz darbu. Es “neplostoju”, man nevajadzēja “lāpīties”. Katru vakaru izdzēru savus 200 gramus, puspudeli vīna vai kaut ko vēl.
Skaisti un lieliski! Par katru dzērienu varēju stāstīt stāstu, kur tas radies un kad. Alkohols beidzās, un tēma beigās vienmēr bija tā pati – sevis žēlošana.
Tajā laikā sākās manas laulības šķiršanas process. Mēs nodzīvojām kopā vairāk nekā 20 gadus. Bet, lūk, - šķiršanās, man gribējās sākt kaut kādu jaunu dzīvi.
Kā šodien atceros. Piemēram, ej vakarā mājās no darba, piestāj bodē, paņem tur kādus 200 vai 300 gramus. Iedzēri, vakars čupā. Naktī rādās murgi, kuņģa sula kāpj uz augšu, mosties no tā.
Katru rītu es sev teicu: “Bļin, kaut es to alkoholu vairs nekad neredzētu...” Paiet diena – rodas atkal kaut kāda nesaprotama vai neērta situācija, man atkal darīja pāri vai tieši otrādi - notika kaut kas priecīgs. Un atkal ir iemesls ielūkoties veikalā. Atkal tie 200 vai 300 grami, un viss sākas no jauna.
It kā jau pie sētas nevāļājos, strādāju, kā jau visi, tomēr mana atkarība kļuva arvien smagāka un dziļāka.
Tagad, kad nedzeru, mana dzīve ir pagriezusies par 180 grādiem. Vienīgi ir sajūta, ka kādreiz naudas bija vairāk, neskatoties uz to, ka es to kādreiz regulāri tērēju alkohola iegādei. Tas ir, kādreiz pudelei nauda vienmēr atradās. Piemēram, divdesmitnieks dienā. Tomēr tagad pat ne vienmēr sanāk kaut vai uz teātri aiziet, lai arī algas ir apmēram tādas pašas.
Toties tagad es mācos, kā nopelnīt vairāk. Iepriekš varēja vienkārši atsēdēt darbā, bet tagad strādāju pats sev. Iepriekš vienmēr bija atrunas: “Lūk, valdība slikta, nodokļi lieli, nekas netiek darīts, cilvēki aizbrauc.” Toties tagad, iespēju robežās, es cenšos mācīties, un izrādās, problēma ir nevis apkārtējā pasaulē, bet manī pašā! Es vienkārši sevi pārveidoju, noskaņoju un meklēju resursus - dzīve kļūst arvien interesantāka.
Ar milzīgu prieku stāstu un atceros, ka manā dzīvē vairs nav alkohola. Jaunas sanāksmes, jauni cilvēki.
Ar tiem cilvēkiem, ar kuriem kādreiz biedrojos, nekāda kontakta gandrīz vairs nav. Viņi jautā: “Tu atkal neierausi, ko?” Es saku: “Nē”, bet viņi: “Par ko tad mēs tagad runāsim?!”
Pagājušajā nedēļā biju absolventu salidojumā, tur bija kādi 35 cilvēki. Visi jautā: “Tu nedzer? Bet kāpēc?” Es atbildu: “Nu, vienkārši negribu dzert.” Viņi tad uz mani visu laiku ar kaut kādām aizdomām un žēlumu skatījās. Vēlāk, ap vienpadsmitiem vakarā, kad daži jau bija ļoti “saguruši” un neko vairāk par “mū-mū” vairs pateikt nespēja - tad uz viņiem ar žēlumu skatījos es. Jo es taču rīt no rīta piecelšos un man visa diena būs priekšā. Savukārt šiem cilvēkiem rītdiena būs zaudēta. Paldies!
/nginx/o/2018/07/17/10867403t1hafe1.jpg)
