Ir nešaubīgi, ka Krievijas sūtītās humānās palīdzības kravas Covid-19 apkarošanai ir Kremļa īstenotā kognitīvā kara izpausme. Šā kara mērķis ir radīt attieksmes maiņu Eiropas valstu sabiedrībās, lai pārliecinātu par nepieciešamību īstenot Krievijai labvēlīgāku ārpolitiku (piemēram, atcelt starptautiskās sankcijas), raidījuma «Pasaule kabatā» intervijā pauda Valsts prezidenta padomnieks Nacionālās drošības jautājumos Jānis Kažociņš.

Varbūt sākšu ar to, ko jūs minējāt ziņu aģentūrai LETA. Jūsuprāt, Krievija var Covid-19 krīzi Rietumvalstīs izmantot, lai mainītu pret to attieksmi. Varbūt jūs varat paskaidrot, kā tad tieši šī attieksme var tikt mainīta?

Jautājums ir par to, kas Krievijai (tai skaitā Ķīnai) ir vajadzīgs. Tās vēlas nostiprināt vai atgūt savu lielvalsts statusu un jūt, ka Rietumu demokrātijas ir šī statusa apdraudējums. Īpaši tas ir Krievijas gadījumā, jo Krievija ir ekonomiski vāja, bet vēlas šo vājumu kompensēt ar dažādiem citiem veidiem – tai skaitā militāru varu. Tas nozīmē, ka NATO alianse un Eiropas Savienība patiesībā Krievijai neļauj ieņemt to vietu, kur Kremlis vēlētos sevi redzēt pasaules politikā. Tādēļ viņi darīs, ko var, lai šķeltu NATO un Eiropas Savienību. Šajos apstākļos, kad mums uzbrūk pandēmija (tāda, kāda nav redzēta kopš 1918. gada), Krievija var arī izmantot dažādas informācijas tehnikas, lai mēģinātu viest šaubas Rietumu demokrātijās par to, kādā veidā mūsu demokrātiskās valdības ar šo pandēmiju tiek galā.

Tas tad noved pie tā, ko prezidents kādreiz ir saucis par kognitīvo karu. Nav vairs runa par informācijas karu, kurā piemin faktus vai melus un tad tos var apstrīdēt vai izskaidrot. Kognitīvajā karā ir runa par attieksmes izmaiņu, un šī attieksme tiek izmainīta tā, ka Rietumu demokrātijas nekam neder un ir  vajadzīga spēcīga roka (tāda, kāda ir, piemēram, Kremlī). Ir vajadzīgs vadonis, kas ar to visu tiek galā, un faktiem uzticēties nedrīkst vispār. Faktu ir ļoti daudz, un risinājumu ir ļoti daudz. Piemēram, MH-17 lidmašīnas notriekšanā Krievija parādīja veselu virkni iespējamu iemeslu, kāpēc tas varēja būt noticis, – izvēlies to, kas tev vislabāk patīk. Objektīva patiesība neeksistē, un mēs ar to manipulējam, lai mainītu cilvēka attieksmi pret savu valsti, valdību un pret demokrātisku sistēmu kopumā.

Tad sanāk, ka Krievija vēlas sevi parādīt kā spēlētāju, kurš ar autoritārām metodēm ir daudz efektīvāks Covid-19 krīzes risināšanā nekā, iespējams, demokrātiskas valsts iekārtas?

Krievija jau negribētu to tā nostādīt. Krievija vēl joprojām izliekas par demokrātisku valsti. Ir ieplānotas Satversmes izmaiņas, un par tām tiks balsots pat referendumā. Nav tā, ka viņi saka – mēs esam autoritāri, jūs demokrātiski un esam tādēļ labāki. Objektīvi skatoties, ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija ir autoritāra valsts un viņi ļoti gribētu parādīt, ka viņi to spēj - Rietumu demokrātijas ar šādiem lieliem izaicinājumiem vienkārši netiek galā un tāpēc Krievijai ir labāka sistēma un ir labāk, ja, piemēram, Baltijas valstis un Austrumeiropa skatās uz Krieviju kā savu piemēru.

FOTO: Reuters/ScanPix

Vai varam apgalvot, ka šīs attieksmes mainīšanas mērķis būtu sankciju atcelšana? Respektīvi – aicinājums Rietumvalstīm atcelt sankcijas.

Par to nav nekādu šaubu.

Krievijai sankcijas ir ļoti nepatīkamas. Īpaši tāpēc, ka tās bieži vien neskar krievu tautu kā tādu, bet skar tieši tās personas, kuras ir pietuvinātas Krievijas prezidentam. Tas Krievijai ļoti nepatīk, un tādēļ tā gribētu parādīt, ka palīdz Itālijai, ASV un citām valstīm.

Krievija ir tā lielvalsts, kura ir spējīga palīdzēt nabaga Rietumiem, kuru demokrātijas tūlīt sabruks, jo nav zināms, kā pareizi pārvaldīt valsti.

Tad sanāk, ka šīs humānās palīdzības izpausmes – kravas, kuras tiek sūtītas, – arī ir Krievijas kognitīvā kara izpausme? Vai varam to apgalvot?

Nešaubīgi, jo tas rada attieksmes maiņu. Piemēram, Itālijā cilvēki tiešām ir nospiesti un Itālijas veselības aprūpes sistēma knapi tiek galā. Redzot Krievijas kravas, valsts iedzīvotāji Kremli novērtē pozitīvi. Tie tad salīdzina – cik daudz kravu nāk no Vācijas un citām Eiropas Savienības valstīm? Ja to pasniedz pareizā veidā, tad to noteikti var izmantot, lai nostādītu Krieviju daudz labvēlīgākā gaismā – redziet, mēs jums palīdzam, bet jūs mums tikai pārmetat ar sankcijām par to, ko mēs it kā darījām Krimā un Austrumukrainā. Patiesībā Krima pieder mums un jūs taču saprotat, ka mūsu kontrole pār šo pussalu sniedzas gadsimtiem senā vēsturē. Tas, ka tā nebija mūsu kontrolē, bija vienkārši kļūda. Kāpēc jūs joprojām taisāt traci par kaut ko tik pašsaprotamu?

Cik sapratu, tad šī humānā palīdzība bija defektīva un Rietumvalstīs to saprot. Vai tad šādā kontekstā Krievija neizskatās diezgan smieklīgi?

Jautājums ir par simbolismu. Krievija simboliski palīdz un to dara ļoti publiski. Starp Itālijas iedzīvotājiem, kuri ir iespiesti stūrī, tas var radīt arvien pozitīvāku viedokli par Krieviju un to, ka krievu tauta vēlas palīdzēt itāļu tautai, – tas ir saprotami un tā ir ļoti gudra politika.

Foto fragments no Krievijas militārās lidmašīnas pirms izlidošanas ar humāno palīdzību Covid-19 apkarošanai uz Serbiju

FOTO: Reuters/ScanPix

Ja paskatāmies uz šo vēstījumu – iespējams, ka autoritāras valstis ir efektīvākas Covid-19 krīzes risināšanā. Vai varam apgalvot, ka Ķīnas piemērs – spēja tikt ar vīrusu galā salīdzinoši ātrā laikā - varētu par to liecināt un tagad tā šo pozīciju var izmantot, lai pārliecinātu citas valstis par tāda paša modeļa nepieciešamību?

Ķīna jau no paša sākuma ir mēģinājusi neuzņemties atbildību par to, ka tas sākās Ķīnā. Tas, ka prezidents Donalds Tramps šad un tad to sauc par “Ķīnas vīrusu”, viņiem ir šausmīgi nepatīkami. 1918. gada gripas epidēmiju sauca par spāņu gripu. Par to Spānija īpašu traci toreiz netaisīja.

Ķīna vēlas parādīt, ka ir tiešām izkūlusies no šīs situācijas daudz efektīvāk nekā, piemēram, ASV. Mēs vienkārši nezinām, kāda ir Ķīnas patiesā statistika. Ir medijos parādījušās ziņas par to, ka Ķīna ļoti ilgi nedeva precīzu informāciju Rietumu zinātniekiem par Covid-19. Tāpēc arī tik ilgu laiku aizņēma pareizo vīrusa identifikācijas veidu atrašana. Savukārt tagad ir svarīgi, lai varētu noteikt antivielas. Tādā ziņā Ķīna varbūt ir priekšā.

Tomēr ņemsim vērā, ka gan Ķīnā, gan Krievijā tas viss nav beidzies. Ķīna šodien vai vakar pasludināja, ka viņiem bija pirmā diena bez neviena mirušā, tomēr tas nenozīmē, ka nevar sākties jauns uzliesmojums. Tas nav tik vienkārši kontrolējams.

Tad sanāk, ka brīdī, kad Krievija un Ķīna saka, ka tas ir ārvalstīs radīts, viņi arī mēģina veidot ārējā ienaidnieka tēlu, kas konsolidē atbalstu valdošajam režīmam?

Šāds ārējais ienaidnieks ir noderīgs gan iekšēji, gan ārēji. Tas ir noderīgi saistībā ar citām valstīm, kuras uz to visu skatās.

Ja Krievija un Ķīna spēj pārliecināt pasauli, ka tas nav kaut kas Uhaņas tirgū izcēlies, bet gan izveidots kādā Rietumu laboratorijā, tad tās var sacīt – tā nebija mūsu vaina un patiesībā mēs daudz labāk tiekam ar to galā par jums.

Mēs pat jums šajā kontekstā palīdzam. Tāpēc – ko jūs mums visu laiku mēģināt iestāstīt, ka esat labāki par mums.

Vai Krievijas un Ķīnas iedzīvotāji uz šādiem ziņojumiem ir atsaucīgi? Vai tie sasniedz dzirdīgas ausis?

Par Ķīnas iedzīvotājiem es tiešām necentīšos spekulēt. Es neesmu eksperts un neesmu pat līdz galam eksperts saistībā ar Krievijas jautājumiem. Tomēr, ja skatāmies, kas nāk no pašas Krievijas, tad arī ir diezgan skaidrs, ka tur ir problēmas. Daudzu gadu garumā (īpaši kopš 2008. gada, kad bija karš pret Gruziju), Krievijas prioritāte ir bijusi savu bruņoto spēku stiprināšana. Lai to varētu darīt, nav sakārtoti daudzi citi jautājumi – tādā līmenī, kādā tauta to varētu vēlēties. Piemēram, ir ticis paaugstināts pensionēšanās vecums, ir tikuši veikti mazi ieguldījumi nepieciešamajā infrastruktūrā. Tāpat ir cietusi izglītība un veselības aprūpes nozare. Tas ir tas, par ko ir relatīvi grūti saņemt precīzu informāciju, bet nav šaubu, ka Krievijā Covid-19 vīruss plosīsies. Ja tai nebūs iespēju sniegt laba līmeņa medicīnisko palīdzību, tad tur būs ļoti daudz upuru. Tomēr mēs īsti neviens nevaram šobrīd paredzēt, cik tieši daudz.

Ja pievēršamies Latvijas dimensijai vai saistībā ar Covid-19 izplatību Eiropā, varam novērot, ka arī Latvijas informācijas telpā ir pieaugusi Krievijas dezinformatoru aktivitāte? Cik lielā mērā?

Šeit ir jāņem vērā Krievijas darbošanās mūsu informācijas telpā kopš neatkarības atgūšanas. Jau kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades vidus Krievija īsteno aktīvu informācijas karu pret Latviju. Interesanti ir tas, ka trīs galvenie vēstījumi pamatā nav mainījušies. Tie vēstījumi ir: 1) Baltijas valstis ir neizdevušās valstis ar korumpētām un nekompetentām valdībām. Visas ir vienādas un pilnīgi nederīgas, un bez Krievijas atbalsta mēs vispār nevarētu eksistēt. Pagaidām mēs iztiekam tikai tādēļ, ka mums ir finansiāls atbalsts no Rietumiem; 2) Baltijas valstis veic diskrimināciju pret savām minoritātēm (īpaši tām, kuras runā krievu valodā). Īpaši tāpēc, ka skolu sistēmā tiek stiprināta latviešu valoda; 3) fašisms atdzimst. Tas ir ļoti skaidri redzams un visi to it kā saprot, bet reāli viņš tik ilgi mēģina dzimt, ka tur laikam kaut kas ir sagājis dēlī.

Varbūt jūs arī redzējāt, ka nesen Krievijas medijos bija stāsts, ka Covid-19 ir radies Latvijā un mūsu zinātnieki šo vīrusu ir uztaisījuši, lai uzbruktu Krievijai. Vai tad mēs Krievijas informācijas telpā skaitāmies platforma, caur kuru Rietumiem uzbrukt Krievijai? Vai mēs to varam apgalvot?

Nu, es domāju, ka tas nav pārsteigums un tas patiesībā ir ļoti kaitīgi. Tas tāpēc, ka mums – Latvijas tautai nav nekādu ķildu ar Krievijas tautu. Mēs esam kaimiņi un vienmēr būsim kaimiņi. Lai cik ļoti mums patiktu kalnu slēpošana, mēs nekad mainīt savu ģeogrāfisko vietu ar Šveici nevarēsim.

Tāpēc mūsu labākajās interesēs ir saglabāt labas attiecības ar Krievijas Federāciju. Tomēr mēs nevaram pieņemt, ka Krievijas Federācija izplata melus par mūsu valsti.

Tam mums ir jāpretojas un jāatbalsta arī demokrātija Krievijas Federācijā – cik vien mēs spējam to darīt.

Kāda vispār ir Latvijas tautas gatavība šajos laikos pretoties dezinformācijai? Vai, jūsuprāt, pašreizējā nokaitētība Covid-19 krīzes apstākļos ir padarījusi mūs mazāk vai vairāk uzņēmīgus pret šādiem Krievijas ziņojumiem?

Es domāju, ka mums kā tautai ir dažādas īpatnības. Dažas no tām ir labākas nekā citas. Viena no negatīvajām ir mūsu labticīgums – gandrīz vai uz lētticības robežas. Tomēr, ja mums ir jāsaņemas un jābūt vienotiem, tad esam to spējīgi izdarīt labāk nekā ļoti daudzas citas valstis. Tāpēc es teiktu, ka tas ir risks un ar to ir jārēķinās, ne tikai latviešiem Latvijā, bet arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri runā citās valodās. Viņi arī saprot, ka tā dezinformācija, kura nāk no Krievijas, nav ticama. Minētie iedzīvotāji šo informāciju ir dzirdējuši jau gadu desmitiem, un, jo vairāk tās pašas blēņas mums stāsta, jo mazāk tās paliek ticamas.

Varbūt redzat arī iespēju dezinformācijas apkarošanā iesaistīt NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru (STRATCOM)? Vai tas varētu arī spēlēt kādu lomu šajos krīzes laikos cīņā pret dezinformāciju?

Domāju, ka mums dažiem cilvēkiem Latvijā un tā laika valdībai bija skaidrs skatījums uz to, ka stratēģiskā komunikācija tiešām ir nākotnes problēma un par to ir jāmācās, jāstudē. Šāds centrs mūsu teritorijā ir milzīgs ieguvums ne tikai aliansei, bet arī Latvijai pašai. Tas, ka šis centrs ir Latvijā ar tur pieejamajiem cilvēkiem, nešaubīgi palīdz attīstīt arī pašiem savu nacionālo stratēģisko komunikāciju. Tomēr jāsaka, ka neesam sasnieguši to līmeni mūsu informācijas telpā, kurā mēs varētu informēt Latvijas tautu pietiekami par to, kas notiek šajā krīzē. Tāpat mums jāsaprot, ka nākotnē arī būs citas krīzes. Mums pie tā vēl ir jāstrādā. Es zinu, ka valdība pie tā strādā, un STRATCOM ir gatavs un spējīgs palīdzēt, tāpat kā tas palīdz daudzām citām valstīm, bet šajā sfērā mums vēl kāds gabals ir jānoiet.

FOTO: AFP / Scanpix

Par šo informēšanu runājot, Latvijas mediji Covid-19 krīzes kontekstā piedzīvo pat salīdzinoši lielu krīzi. Tomēr valdības atbalsts medijiem pagaidām ir salīdzinoši neviendabīgs. Mēs, protams, redzam kaut kādus līdzekļus novirzītus caur NEPLP, tomēr tajā pašā laikā daudziem interneta portāliem (piemēram, TVNET un Delfi) pie šīs naudas piekļūt grūti. Kā cīņa pret dezinformāciju notiks šādas mediju krīzes apstākļos? Vai tas kaut kādā veidā vājinās kvalitatīvu informācijas telpu?

Ja mediji tiek vājināti, tad nešaubīgi, ka tas vājinās mūsu spējas dezinformācijai pretoties. Prezidents pats nesen teica, ka mediji ir absolūti centrāli mūsu reakcijai uz šādām krīzēm.

Kas attiecas uz valdības darbu, mums ir jāsaprot, ka tā pagaidām ir kā ugunsdzēsēji, kuri mēģina tikt galā ar kūlas dedzinātājiem, kuri dedzina zāli vienā, otrā un trešajā vietā. Valdība dara, ko var. Lēnām mēs sākam saprast, kā savilkt kopā visus galus, jo šī krīze tomēr ir vislielākā, kāda ir piemeklējusi mūsu valsti kopš Otrā pasaules kara.

Jūsuprāt, vai valdības pagaidām pieņemtie pasākumi Covid-19 apkarošanai ir proporcionāli? Varbūt mums vajadzētu rīkoties vēl agresīvāk un piemērot pat karantīnu?

Nedomāju, ka tas ir man kā Valsts prezidenta padomniekam vērtējams. Tomēr varu sacīt, ka valdība strādā un tā ir pieņēmusi diezgan nopietnus lēmumus laicīgi. Rezultāts šim laicīgumam ir tas, ka, salīdzinot ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem, mums šobrīd ir mazāks konstatēto saslimušo un mirušo skaits. Mums tagad ir jāatrod veids, kā varētu lēnām atgūties no šīs situācijas un iedarbināt atkal ekonomiku, lai tā virzītos uz priekšu. Tāpat mums ir jāaizsargā tās iedzīvotāju daļas, kuras varētu būt potenciālie Covid-19 upuri.

Ja atgriežamies nedaudz pie Krievijas, vai mēs varam apgalvot, ka vīruss ir padarījis tās ārpolitiku mazāk agresīvu un tā nemēģinās neko pasākt ārpus savām robežām?

Savā ziņā jums varētu būt taisnība. Es domāju, ka tas vēl nav īsti parādījies. Tas, ka vēl joprojām notiek mēģinājumi 9. maija lielajai parādei (šogad paliek 75 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām), pats par sevi parāda, ka Krievijai tas ir ārkārtīgi svarīgi. Vienīgais īstais veiksmes stāsts, pie kura turas Kremlis, ir tas, ka Krievija spēlēja tik ārkārtīgi lielu lomu Hitlera fašisma sakāvē. Tāpēc viņiem tas ir visu laiku jāatgādina un jātaisa lielas manifestācijas, mēģinot tās eksportēt uz āru.

Tas, ka daudzās valstīs šī gadadiena netiks pieminēta tādā veidā, kā Kremlis varētu vēlēties, nozīmē to, ka Krievija nevarēs iegūt tik daudz, cik no tā gribētu, bet tik un tā – mēģinās turpināt skaidrot, ka tas ir tas, ko Krievija ir padarījusi. Iekšēji man liekas, ka mēs vēl neesam redzējuši Covid-19 sekas – kā tās izpaudīsies Krievijas tautā. Krievija ir ļoti liela, un infrastruktūra (tai skaitā medicīniskā) nav īsti dabūjusi tādu finansējumu, kāds ir nepieciešams pēdējos 40 gadus. Tagad par to varētu būt jāmaksā ļoti dārga cena.

Ja runājam par skarbas cenas maksāšanu, vai Covid-19 krīzes izskaņā un seku izjušanā Krievija varētu atkal būt agresīvāka? Putinam gluži vienkārši vajadzētu mēģināt konsolidēt savu atbalstu caur skaļām darbībām.

Es domāju, ka šī analīze arī varētu būt pareiza. Krievijai ir vāja ekonomika un naftas cena (daļēji Krievijas pašas vainas dēļ) ir kritusi tik tālu, ka būs nepieciešams izmantot rezervju līdzekļus, lai vispār izdzīvotu.

Kas Krievijai ir? Ļoti spēcīgi bruņotie spēki. Ja Krievija nav globāla lielvalsts, tad tā noteikti ir reģionāla lielvalsts, un, ja šobrīd Rietumi ir aizņemti ar Covid-19 apdraudējumiem, pastāv iespēja, ka kaut ko būtu nepieciešams darīt bruņoto spēku izmantošanai.

Ja Covid-19 un naftas cenu dēļ valsts ekonomika kritīs vēl tālāk, tad varētu būt diezgan sarežģīti noturēt varas vertikāli. Pamatā prezidenta Putina mērķis ir novērst to, kas notika ar ģenerāli Kadafi.

FOTO: MISHA JAPARIDZE/AP

Paldies par interviju!

Paldies!