Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)
/nginx/o/2020/04/09/13047914t1h99de.jpg)
Epidēmijas ir cilvēces spogulis, tās parāda, kas mēs patiesībā esam. Kādas ir mūsu attiecības, attieksme pret līdzcilvēkiem, nāvi un dzīvību. Kas ir šis laiks, kurā mēs paātrinājumā patinam uz priekšu vēsturiskos procesus, atbildes meklēju sarunā ar mācītāju Juri Cālīti.
Jūs savulaik teicāt: “Vai tad mēs esam kristieši? Mūsu reliģija ir Spice un Alfa. Mūsu reliģija ir hokejs un futbols. Mūsu reliģija ir bagātas mājas, atvaļinājumi, Jāņu svinēšana un uzdzīvošana.” Spice un Alfa tagad ir daļēji slēgtas, atvaļinājumiem nav jēgas, jo nekur nevar aizbraukt, uzdzīvot ir aizliegts, jo spēkā pulcēšanās aizliegums. Vai šis ir mūsdienu modernā cilvēka “reliģijas sabrukums”?
Tas ir ļoti pareizs formulējums. Tagad ir tas interesantākais [laiks] reliģiju pētniekiem – kā mēs uzvedamies, kad mūsu dievi tiek mums atņemti un sabrucināti. Mēs noteikti meklēsim citus dievus – meditāciju vai ko citu. Jo cilvēks nevar dzīvot bez šīm uzburtajām vērtībām – pirkšanas, pārdošanas, statusa, bļaustīšanās vienā pūlī. Kad tas viss tiek atņemts, iestājas psihiskais sabrukums. Mūsu dievu vairs nav, īstais Dievs mums nav parocīgs, mēs par to vispār nemēdzam domāt.
Tāpēc es atgriezīšos pie savas pamattēzes – ticība ir fantastiska un nesoša, bet ticība nav paķerama lieta kā apelsīni un āboli, tā ir skola.