Burājiens no Ugunszemes uz Portugāli ar pieciem latviešiem komandā izbeidzies Brazīlijā

Kaspars Ozols
Burājiens no Ugunszemes uz Portugāli ar pieciem latviešiem komandā izbeidzies Brazīlijā
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 4
Foto: Zigurds Penkulis

Pandēmija ievieš korekcijas visdažādākajās nodarbēs. Jahtas "Mon Coeur" komanda, kurā ir arī pieci latvieši, par Eiropā ieviestajiem ierobežojumiem uzzināja, atrodoties netālu no Urugvajas krastiem. Šobrīd jahta un daļa komandas atrodas Ižvajas ostā Brazīlijā.

"Mon Coeur" ir polārajiem apstākļiem pielāgota jahta, kas pieder Ukrainas kompānijai "Paganel Studio". Ik gadu tā ved tūristus regulāros izbraucienos - ziemā uz Antarktīdas piekrasti, vasarā uz arktiskajiem apgabaliem. Starpsezonā gan "Mon Coeur", gan otra kompānijas jahta "Wind Dancer" tiek nogādātas bāzes ostā, kur notiek apkope. Šopavasar pēc Antarktīdas brauciena jahtām bija paredzēts doties no Ušvajas ostas Ugunszemē uz Portugāli, lai tur sagatavotos iet uz Grenlandi. Parasti ar starpsezonas pārbraucieniem nodarbojas īpašas pārdzinēju komandas. Šoreiz uz "Mon Coeur" bija četri ukraiņi un pieci latvieši. Mēs sazinājāmies ar vienu no viņiem - pieredzējušu burātāju un kaitborda instruktoru Zigurdu Penkuli.

""Mon Coeur" ir divmastu kečs ar alumīnija korpusu, kas ļauj tai droši burāt polārajos ūdeņos starp ledus gabaliem un cauri vižņiem. Komandā esam deviņi cilvēki - četri ukraiņi un pieci latvieši - Edgars Krasņikovs, Ilona Skorobogatova, Andris Damburs un es. Kapteinis ir Ilgonis Balodis - latvietis, kurš dzīvo Maltā.

No Rīgas izlidojām 3. martā, dažas dienas pavadījām Buenosairesā, tad vēl pāris dienas Ušvajā, sagatavojot jahtu braucienam, un tad 9. martā devāmies ceļā. Laiks bija mierīgs, nosacīti saulains, temperatūra aptuveni +8 grādi. Pa Bīgla kanālu gājām ar motoru, okeānā gan ar burām, gan motoru. Devāmies augšup uz ziemeļiem gar Dienvidamerikas krastu. Pāris dienas uzpūta nedaudz stiprāk, uzlikām mazākas buras. Patiesībā visai mierīgs brauciens.

Man bija pārsteigums, kā mainās okeāna ūdens krāsa - reizēm tas ir dzidri zils, reizēm zaļš, reizēm duļķains. Dzīvības gan tajā ir diezgan daudz. Redzējām dažus vaļus, taču visvairāk delfīnus. Lieliskākais skats bija kādu nakti, kad redzējām delfīnu baru spīdošā planktonā. Viņi izskatījās kā mirdzošas torpēdas. Diemžēl to nevar adekvāti nofilmēt un nofotografēt - tas ir jāredz pašam. 

Jahta iet labi, mīksti, pateicoties pilnajam ķīlim, tā ir labi vadāma un paklausīga. Darbs bija organizēts trijās maiņās, pa trim cilvēkiem katrā; maiņa ilga trīs stundas. Es biju vienas maiņas vecākais.

To, ka būs problēmas, sapratām, kad mēģinājām ieiet kādā Urugvajas ostā - mums neatļāva tur palikt, tomēr apgādāja ar ūdeni un degvielu. Mums gan arī nebija nodoma tur uzkavēties - tobrīd plāns burāt pāri Atlantijai vēl bija spēkā. Devāmies tālāk un piestājām Brazīlijas ostā Santošā, netālu no Sanpaulu. Tur mēs nedēļu nodzīvojām perfektā jahtklubā, precīzāk sakot, bagātu cilvēku motorlaivu klubā ar lieliem servisa angāriem. Viņiem bija 50-tonnīgais celtnis, un mēs varējām izcelt laivu no ūdens, lai salabotu dzenskrūvi. Jahtklubs bija karalisks - ar baseinu, bāriem un visu pārējo, bet galvenais - pilnīgi tukšs. Tas viss tika laipni atvēlēts mums. Tā bija ļoti pretimnākoša vieta, bet galu galā mūs no turienes palūdza doties prom, jo tur nav pieņemts jahtklubā dzīvot uz laivas.

Arī tad vēl domājām, ka salabosim dzenskrūvi un turpināsim ceļu, bet, kamēr mēs tur nedēļu remontējāmies, laivas īpašnieki pieņēma lēmumu palikt Brazīlijā, jo kļuva skaidrs, ka vasaras ekspedīcija Grenlandē nenotiks, taču joprojām ir cerības, ka nākamās ziemas ekspedīcija Antarktīdā tomēr būs. Tāpēc īpašnieki izlēma, ka laiva tiek atstāta kādā ostā Dienvidu puslodē. Tā nu mums tika dots norādījums iet aptuveni 200 jūdzes atpakaļ uz dienvidiem - uz Itažai ostu.

Otra jahta "Wind Dancer" izvēlējās citu maršrutu - viņi no Ugunszemes devās pāri okeānam uz Āfrikas piekrasti. Viņus ziņa par ekspedīcijas pārtraukšanu sasniedza vēlāk - kad okeāns jau bija šķērsots. Tagad "Wind Dancer" nāk atpakaļ uz Dienvidamerikas piekrasti un arī ziemos te, Itažai. Viņi te ieradīsies pēc četrām piecām dienām, jo nāk tikai ar burām, tikpat kā neizmantojot dzinēju.

Dažādus ar pandēmiju saistītus pasākumus pamanījām jau Santošā - kā jau minēju, bijām bezmaz vienīgie iemītnieki jahtklubā. Itažai arī ielas ir tukšas un pludmalē tikai atsevišķi cilvēki. Kaut gan pēdējās dienās jūtams, ka cilvēku uz ielām kļūst vairāk.

Šeit ostā ir aptuveni 60 jahtas, un uz katras trešās kāds dzīvo.

Mūsu ukraiņu kolēģi atpakaļ mājās īsti netiek, viņi plāno vismaz mēnesi pavadīt šeit. Trīs no latviešiem pirmdien devās mājup un trešdien, 15. aprīlī, ieradās Rīgā ar reisu no Amsterdamas. Kapteinis Ilgonis Balodis paliek šeit un turpina jahtas ieziemošanu. Palieku arī es - man daļēji apmaksā darbu uz jahtas un, iespējams, būs arī vēl citas darba iespējas te ostā. Taisnību sakot, atpakaļ uz Latviju tā īsti neraujos. Pēc mēneša pieņemšu lēmumu, ko darīt tālāk. Darba pietiek, strādājam cauru dienu. Man ir līdzi grāmata, bet esmu ticis tikai līdz pusei - visu laiku kaut ko sanāk darīt."

Foto: Zigurds Penkulis

"Mon Coeur"

  • pieraksta osta - Rīga, burā ar Latvijas karogu
  • būvēta Vācijas kuģubūvētavā "Dübbel&Jesse"
  • alumīnija korpuss, pagarināta ķīļa līnija gandrīz visas jahtas garumā
  • garums 66.97 pēdas (20.40m), platums 5.42m
  • iegrime 4m
  • keča (Ketch) tipa buru aprīkojums ar divām priekšburām (genoa un fokbura)
  • aprīkota ar diviem 130hp "Perkins" dīzeļdzinējiem
  • 2018. gadā nosiltināta un pilnībā pielāgota braucieniem polārajos apgabalos
  • divas degvielas tvertnes, katra ar 2000l ietilpību; divas 2000l ūdens tvertnes
  • ūdens atsāļošanas iekārta ar kapacitāti 140l/h

"Paganel" 2020. gada ekspedīcija Antarktīdā

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu