/nginx/o/2018/12/11/11647168t1h6483.jpg)
Jaunās interneta tiešsaistes notikumu sērijas "Distancētu sarunu seriāls" trešajā epizodē "Ārkārtas emocijas" Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Mārtiņš Daugulis gan klātienē, gan ar videozvana palīdzību par emocionālo veselību sarunājās ar aktrisi Dārtu Daneviču, klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi, klīnisko psiholoģi un psihoterapeiti Mariju Ābeltiņu un improvizācijas teātra aktieri un radio personību Kasparu Breidaku.
Pirmajā daļā tika apskatīti sadzīves lomu izvērtēšanas aspekti, otrajā - stāsti par lomu maiņām, bet trešajā tika uzklausīti dažādi rezumējošie viedokļi, ar "Zoom" aplikācijas palīdzību iesaistot arī skatītājus.
Kristīne Balode uzsvēra, ka līdz šim nebijām tik ļoti izaicināti izvērtēt savas dzīves lomas. Viņa piedāvā uztvert to, kā unikālu iespēju, un saprast, ka šobrīd jātiek galā ar jūtām varbūt pat līdzīgi kā pusaudža gados. Katrai sadzīves lomai jāpiešķir jēga un jāmēģina pašam arī saprast, pēc kā īsti ilgojies, jo iespējams, ka nav par vēlu sākt nodarboties ar vēl ko citu bez jau ierastā. Beigu beigās izkrišana no lomas nenozīmē savu prasmju zaudēšanu, un tās var pielietot arī citos veidos.
Izkrišana no lomas vistiešākajā mērā attiecināma arī uz aktrisi Dārtu Daneviču, kura studijā padalījās pārdomās par savu profesionālo un arī sadzīvisko dzīvi. Viņa neslēpj, ka aktrises jeb profesionālā loma līdz šim aizņēma milzīgu daļu dzīves. Taču līdz ar ārkārtas situācijas sākšanos šī loma zuda, atstājot lielu tukšumu un pārdomas, ko nu darīt. Viņai līdzējis kāds psiholoģijas žurnālā izlasīts padoms, ka nav nekā slikta arī nekā nedarīšanā un vienkārši palikšanā mājās kopā pašai ar sevi. Ka ir OK, nemitīgi kaut kur neskriet. Viņa arī pasmējās, ka jūtas labi kaut vai par to, ka var mierīgu sirdi neiet uz daudzajiem sabiedriskajiem pasākumiem, uz kuriem viņai atsūtīti ielūgumi, jo pasākumi gluži vienkārši nenotiek...
Marija Ābeltiņa virtuālajā tiešsaistē apstiprināja, ka krīzes situācijā ir normāli justies ārpus ikdienas rāmjiem, pat mazliet nenormālam. Nevajag sākt sevi nosodīt un pa galvu, pa kaklu mesties risināt jauno situāciju. Vajag apzināties, ka emocijas ir mainīgas un nevajag iestrēgt vienās, vissliktākajās. Taču nav nekā nosodāma cilvēka vēlmē jebkurā gadījumā vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa, negaidot, lai uz šo soli pamudinātu tikai pavisam slikta emocionālā pašsajūta. Ir normāli rūpēties kā par savu fizisko, tā garīgo veselību.
Par ļoti pozitīvu pacēlumu trešajā epizodē parūpējās improvizācijas teātra meistars Kaspars Breidaks, kurš pat tiešssaistē spēja sapurināt un sasmīdināt kā studijā esošos, tā visticamāk arī "Distancētu sarunu seriāla" skatītājus, piedāvājot gan divus improvizācijas teātra terapijas paraugus, kas lieliski var noderēt esošajā situācijā, gan arī godīgi pastāstot savas izjūtas pēdējā mēneša laikā. Secinājums jau iepriekšējais - emocijas ir normāla cilvēka parādība un no tām nav jāvairās. Tās ir jāizdzīvo un tas daudz ātrāk palīdz atkal tikt uz tieši sev pareizās dzīves takas.
"Distancēto sarunu seriāla" ceturtajā epizodē "Lai labi justos - kusties" 30. aprīlī pulksten 18.00 tiks runāts par kustēšanās nepieciešamību arī pašizolācijas laikā.
