"Laiks, kurā patlaban dzīvojam, ir sarežģīts, neskaidrs un pretrunīgs. Ko tur slēpt! Tieši tāds, kāda ir pati dzīve. Mēs vēlamies drošību, garantijas un zināmu prognozējamību, bet tādi brīži kā koronas vīrusa laiks pierāda, cik esam viegli ievainojami, nedroši, vāji, pārbiedēti…" "EGOISTEI" savu stāstu aizsāk Ilze Zrakiča, kura ar savu ģimeni aizvien vada dzīvi karantīnā, pandēmijas epicentrā Bergamo. Ilze aizsāk mūsu rubriku "Māmiņas piezīmes pandēmijā".

Ir pagājuši gandrīz jau divi mēneši kopš karantīnas izziņošanas Itālijā (Izziņoja 5. martā). Kā tu šobrīd jūties, kā atskaties uz to, kas jau piedzīvots? 

Ilze: Šajā informācijas laikmetā, kad informācija ir vienlīdzības zīmē ar varu, mēs esam aizvien absolūtā neziņā par to, kas notiek un kā šie procesi ietekmēs mūs nākotnē.

Šis ir pārdomu laiks. Šaubu laiks. Šis vīruss ir ielicis pasauli ja nu ne gluži gultā, tad ieslēdzis mājās jau nu noteikti…

Un trakākais ir tas, ka mēs nezinām, ko darīt mājās. Līdz šim nepārtraukti pukstējām, pārsvarā uz valdību, ka mums nepietiek laika ģimenei, tuviniekiem, draugiem, hobijiem, bet nu, kad tas ir uzradies, tad izrādās, ka nezinām, ko ar to iesākt. Manuprāt, tieši tas ir skumjākais par šo laiku, ja neskaita tos gadījumus, kad ir nācies zaudēt mīļos, tuviniekus, paziņas. Diemžēl šādu gadījumu ir pārāk daudz, vismaz šeit, Itālijā.

Atgriezīsimies pašā sākumā, jo katram ir savs stāsts, kā viss notika...

Ilze: Es nezinu īsti, kur mēs nošāvām greizi, bet skaidrs ir viens, ka Itālijā neviens pat ar mazāko domiņu nespēja iztēloties, ka šis vīruss varētu skart visu Itāliju, Eiropu un pasauli, jo šeit, tāpat kā pārējā Rietumeiropā, valdīja uzskats - ar mums jau tas nevar notikt.

Bet tomēr izrādījās, ka var gan...

Ilze: Jā, jo slimība jau nešķiro pēc vecuma, pēc ādas krāsas, dzimuma vai citām piederībām, tā vienkārši uzbrūk.

Vēl februārī dzīve ritēja savu gaitu un tai bija savs īpašais itāļu stils - ballītes, restorāni, aperitīvi ar draugiem, prezentācijas, izstādes, lielveikali, kino… viss kā parasti. Un tad parādījās ziņa presē, ka Kodonjo ir pirmais infekcijas gadījums, un tā šis koronas cunami pārņēma savu postošo stafeti ceļā uz Eiropu…

Ģimene kopīgā ceļojumā

FOTO: personīgais arhīvs

Jūs dzīvojat Bergamo - pašā pandēmijas epicentrā. Laikam lieki prasīt, vai no vīrusa izdevies izvairīties?

Ilze: Mums nepalaimējās, mēs dzīvojam 2 km no epicentra Bergamo. Un, protams, tas ir skāris arī mūs, manu ģimeni, ļoti daudzus paziņas un draugus. Mans vīrs pārslimoja vīrusu, un mēs ar viņu sajutām šā vīrusa draudus. Kur īsti viņš to saķēra, nav ne mazākās nojausmas pat viņam pašam, jo darba dēļ nākas kontaktēties ar ļoti daudziem cilvēkiem. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka viņu ir skārusi šī sērga, līdz pat pēdējam brīdim, kamēr viņš burtiski, atnācis mājās no darba, vienkārši iekrita dīvānā un tā tur palika nākamās trīs nedēļas.

Kā vīram izpaudās vīrusa izslimošana?

Ilze: Temperatūra, sauss klepus un totāls vājums. Tā sākās murgs, kuru pastiprināja visur valdošā panika, bailes, neziņa, informācijas pārpilnība, kas tikai vairoja visas trīs iepriekš minētās “māsas”.

Visbaisākais mirklis bija tas, kad vīrs sāka smakt manu un bērna acu priekšā un es nespēju neko izdarīt, es tur stāvu ar mutei priekšā pieliktām rokām, asarām acīs, ar baisām domām galvā… un nekādi nespēju palīdzēt.

Arī viņš lēkmes laikā nespēja neko pateikt, vienkārši nespēja ievilkt gaisu. Pirmā funkcija cilvēka organismā, ko zina un prot ikviens zīdainis no pirmā mirkļa šajā pasaulē, nu ir liegta... Nākamais solis - steidzami jāzvana ātrajiem, dakterim, vienalga kam, lai tikai vīram būtu labāk, lai viņš atkal atgūtu elpu.

Kādēļ pēc palīdzības ierašanās jūs tomēr palikāt mājās?

Ilze: Atbrauca ātrā palīdzība, un, īsumā, atbilde bija šāda: “Slimnīcās vietu nav, slimnīcai tuvoties neiesakām. Ja spējat parūpēties par sevi paši, tad tas būtu prātīgākais variants šajā situācijā.” Ja prātīgākais ir palikt mājās, tad paliksim mājās, bet tādas viedas domas jau mums nebija, kamēr šī situācija neizslīdēja ārpus kontroles, kad apkārt sāka mirt pazīstami cilvēki… Un ne tikai seniori. Tad kaut kas iekšēji piespieda paklausīt un palikt mājās. Vēl tikai četras dienas pirms vīrs ielikās dīvānā ar temperatūru, viņš apmeklēja dzimšanas dienas ballīti… un tādu bija vairums, kuri uzskatīja, ka “tas jau nekas nav, tā ir parasta gripa”, es arī piederēju šai grupai tieši tādā pašā mērā, laikam jau mana rakstura dēļ.

Kā norit itāļiem dzīve mājas apstākļos? 

Ilze: Mājas, tā ir tāda komforta zona, kurā katram būtu jājūtas labi, bet šis koronavīruss diemžēl ir parādījis pretējo, ka ne visi vēlas tajā atrasties. Komforta zonā jau nekas neaug... ja nu vienīgi strīdi, konflikti, nesaprašanās. Apkārt arvien vairāk dzirdam runas par paziņu, draugu, tuvinieku šķiršanos.

Kāpēc? Visi taču tik ļoti gribēja būt mājās, kā pati iepriekš minēji.

Ilze: Tāpēc, ka mēs vienkārši neesam gatavi visu savu laiku ziedot citiem, un arī mājās atrodas šie ''citi'' - mīļie… Mēs esam pārlieku egoistiski.

Kopā ar savu mīļoto vīru Stevanu.

FOTO: personīgais arhīvs

Kā ir jūsmājās? 

Ilze: Teikšu atklāti, mūsu ģimenei šis vīruss ir nācis tikai par labu. Zinu, ka izklausās neticami, bet tas ir fakts! Manas un vīra attiecības ir uzlabojušās, iespējams, tāpēc, ka pirms krīzes tās tādas nebija.

Vienmēr mūžīgā steiga un ikdienas vienmuļība bija notrulinājušas mūsu sajūtas, vēlmi būt kopā, bet tagad tā ir atgriezusies. Patiesībā pateicoties bailēm, ka varam to visu zaudēt vienā acumirklī, pārstājot elpot…

Varbūt bailes no nāves vai vienkārši bailes pazaudēt to, ko mīli, lauž iekšējo ego un liek rīkoties citā režīmā - saudzējošākā. Un tieši šeit mēs, sievietes, esam spēks un gudrība. Nav tādu universālu padomu, kas var atrisināt samezglojušās savstarpējās sieviešu/vīriešu vai vienkārši - savstarpējās attiecības.

Neviens padoms nav universāls, bet ikviens padoms par tādu kļūst, kad pienāk īstais brīdis! 

Tāpēc konfliktu risināšana drīzāk ir talants, māksla, un tieši sievietei tas ir dots vairāk, ja atskaita tos vīriešus, kuri savu karjeru ir centrējuši diplomātiskajā sfērā. Šis ir laiks, kad mums atkal ir jāsajūt otrs. Tieši jāsajūt, jo visā šajā mūžīgajā runāšanā, vārdu un teikumu virknējumā, zaudē orientāciju ne tikai cilvēki, bet veselas nācijas… Nebaidos teikt - civilizācijas. Runāt ir labi, bet arī iemācīties paklusēt ir svarīgi. Runāšana un klusēšana ir kā software mūsu smadzenēm - programma, kā veidot attiecības ar apkārtējo pasauli un tās indivīdiem. 

Ilze ar savu meitiņu Katarinu.

FOTO: personīgais arhīvs

Lūdzu, padalies savās pārdomās - kā  pandēmijas laiks, tavuprāt, ietekmē bērnus?

Ilze: Ar bērniem, protams, ir sarežģītāk, jo viņi ir spontāni un tur īsti tas nedarbojas, tur ir nepieciešama augsta tolerance un spēja nepārtraukti pārslēgties no vienas tēmas otrā, trešā, ceturtā. Kā daudzkrāsainā disko gaisma.

Bērni ir mūsu lepnums, mūsu mantojums, ko nodosim tālāk, mūsu prieka un iedvesmas avots. Bērni ir mūsu cerības. Vai mājmācība un atraušana no sociuma ir tas, kas šo skatu uz nākotni vērš cerīgāku? Nedomāju vis.

Uzskatu, ka mājmācības ir neproduktīvas un ir papildu slogs vecākiem, vismaz lielākajai daļai vecāku, kuri strādā. Skola ir socializēšanās daļa, kurā bērni gan mācās, gan norūdās dzīvei. Tā ir absolūta nepieciešamība, lai bērni saprastu drošības jēgu. Izolācijai ir gluži pretējs efekts - tā pastiprina bailes!

Manuprāt, ja desmitgadīgs bērns baidās iziet uz ielas, nemaz nerunājot par iešanu uz skolu, tad tā ir reāli liela problēma. Ja baidās iedot buču mammai vai tētim, jo viņi darba dēļ vai sadzīvisku iemeslu dēļ ir uzturējušies ārpus mājas, tad tā ir liela problēma.

Un, ja par katru cilvēku, kuru ierauga, uzskata, ka viņš ir slims ar koronavīrusu un “mēs visi mirsim”… tad tā jau ir megaliela problēma.

Tāpēc saprotu visus vecākus šajā laikā. Dažāda vecuma bērniem ir jāatrod savs izskaidrojums par to, kas notiek, tā, lai šī paaudze neizaug ar neizprotamu baiļu sajūtu…

Pandēmijas sākumā, izejot Bergamo ielās

FOTO: personīgais arhīvs

Bet kā to paveikt, ja mēs paši nesaprotam, kas ar mums notiek?

Ilze: Šis ir sievietes laiks un uzdevums, pazīstot savus bērnus, atrast pareizo veidu, kā izskaidrot, ka arī šādām situācijām ir vieta un zināms laiks… Pārvarēt bailes un izturēt apkārt valdošo apjukumu un neziņu ir viens no dzīves uzdevumiem, lai mācītos citas lietas. Sievietei ir jānomierina, jāiedrošina un jāvieš ticība, ka viss būs labi!

Šis koronas laiks ir sievietes laiks. Laiks, kad jāsadziedē, jāsamīļo, jāieklausās sevī. Jāsaprot, ka mūsu dārgākais resurss - laiks, kas mums visiem ir dots kā dzimšanas dienas dāvana, ir limitēts… Mēs no šīs brīnišķīgās vietas aiziesim visi. Visi. Gan bagātie, gan super mega bagātie, gan nabagie, gan vidējie, gan bomzīši, gan skaistie, gan neglītie... Un jautājums par mūsu eksistenci būs tikai viens - ko mēs atstāsim pēc mums!

Kā jums noris ģimenes sadzīve karantīnā? Strādājat no mājām?

Ilze: Šis ir brīdis, kad esmu mājās kopā ar bērnu un vīrs ir atsācis darba gaitas. Viņš ir loģistikas speciālists un ir menedžeris transporta kompānijā, un, kā zināms, transports šajā smagajā laikā neguļ un nepārdomā dzīves jēgas problemātiku, bet gan strādā ar maksimālu jaudu, lai cilvēkiem būtu vismaz pirmās nepieciešamības lietas un produkti. Savukārt es esmu individuālā darba veicēja, respektīvi, man ir pašai sava aktivitāte - sniedzu ekonomiska rakstura pakalpojumus, konsultācijas transporta un loģistikas uzņēmumiem. Patlaban esmu tādā kā pauzes režīmā, jo ir jādomā, kā pārorientēties darba tirgū. Mainās arī tas. Ļoti daudz speciālistu patlaban ir spiesti pārvērtēt savu lietderību un konkurētspēju un saprast, kurp attīstīties tālāk. Pie tiem piederu arī es...

Kā ar jūsu atvasi? Padalies, kā tu organizē ikdienas skolas gaitas mājās?

Ilze: Mūsu ikdienas ritms ar manu mīļo meitiņu ir ļoti vienmuļš, bet tāpat cenšamies ievērot kārtību: celšanās, skolas laiks, mācību laiks, pusdienas, fiziskās aktivitātes (iekštelpās, jo mēs jau kopš marta sēžam lockdown režīmā!) un brīvais laiks, vakariņas, gulētiešanas laiks (atzīšos, ir nedaudz paplūdis)…

Ilzes meita labi pārzina šaha spēli

FOTO: personīgais arhīvs

Brīvajā laikā mēs spēlējam šahu - tā ir brīnišķīga spēle, kas bērnam nenotrulina smadzenes, bet gan pretēji - veicina loģisko domāšanu, ir arī citas galda spēles, kā "Monopols", piemēram, vai “Dzīves spēle”. Un, protams, sociālie mediji, mūsu gadījumā tas ir TikTok.

Lasīšana ir viens no lielākajiem mūsu izaicinājumiem: man patīk lasīt, bet mans bērns šo nodarbi tādā līmenī vēl neatzīst, teiksim tā… Es paļaujos uz laiku šajā jautājumā un svēti ticu, ka ar savu piemēru man izdosies agrāk vai vēlāk viņu pārliecināt par lasīšanas svarīgumu! Visam savs laiks.

Ilze, noskrienot maratonu

FOTO: personīgais arhīvs

Kāds ir laiks tev pašai? Kā pati gūsti mieru?

Ilze: Esmu kaislīga skrējēja, bet nu esmu ieslēgta mājās… Man ir ļoti grūti, atzīšos! Jo parasti savu negatīvo enerģiju izskrienu, bet nu man šāda iespēja ir liegta, paradoksāli, bet tagad es youtube skatos video jogas nodarbības iesācējiem. Šis ir laiks organisma attīrīšanai - un tagad tas ir manā dienaskārtībā. Arī kulinārijā esmu paspējusi izmēģināt dažnedažādas receptes, par ko ļoti priecājos ne tikai es pati, bet arī mani mīļie!

Ja tomēr tev lūgtu pateikt, ko labu sniegusi karantīna?

Ilze: Es domāju, ka koronas laikam ir arī savi brīnišķīgie plusi, piemēram, atsāk elpot planēta. No rīta, atverot balkona durvis, es ieelpoju daudz tīrāku gaisu, nekā jebkad līdz šim Itālijā justs (ja neskaita kalnos pavadītus brīžus). Zinu, ka Latvijā svaigs gaiss nav problēma, bet gandrīz visur citur pasaulē tā ir milzīga problēma. Un ļoti grūti atrisināma, ja reiz par to runājam. Šis ir laiks iekšējai atdzimšanai. Jo skaidrs ir viens, nekas vairs nebūs, kā tas bija līdz šim.

FOTO: personīgais arhīvs

Pienācis laiks mainīties mums visiem?

Ilze: Kolektīvās bailes ir atstājušas savas sekas, tāpēc arī mums ir jāmaina sava pasaules uztvere. Patiesībā tas nav nekas jauns, jo mēs maināmies nepārtraukti, kamēr vien dzīvojam, elpojam, kustamies. “Pastāvēs, kas mainīsies,” reiz teicis mūsu diženais tautietis Rainis, un es domāju, ka viņā ir vērts ieklausīties.

Ir pienācis laiks!

Dalies arī tu savā piedzīvotajā un savās pārdomās par šo pandēmiju, tas dod spēku mums visiem. 

Ilzes Zrakičas ģimenes attēlu galerija