Rašīda Bibi ir prostitūta, kas dzīvo un strādā Indijas pilsētas Kolkātas Kalighātas rajona “sarkano lukturu” kvartālā. Viņa kopā ar saviem trīs bērniem dzīvo vienā istabā, ko viņa īrē par 620 rūpijām (7,5 eiro) mēnesī. Covid-19 izplatības dēļ noteiktie ierobežojumi neļauj sievietei pelnīt iztiku un viņa ir palikusi bez iztikas līdzekļiem, vēsta Lielbritānijas laikraksts “The Guardian”.
Indija 26.martā ieviesa stingrus noteikumus Covid-19 izplatības ierobežošanai, liekot valsts iedzīvotājiem palikt mājās.
Bez klientiem Bibi nebija iespēju nopelnīt un strauji izsīka visi sievietes ietaupījumi. Tagad viņai trūkst naudas pārtikai un higiēnas precēm, nemaz nerunājot par iespējām salabot lietus laikā pilošo mājokļa jumtu.
Covid-19 pandēmijas noteikto ierobežojumu dēļ apstājoties lielai daļai ekonomiskās aktivitātes, to vissmagāk izjūt neoficiālajos ekonomikas sektoros nodarbinātie.
Indijas valdība paziņojusi par dažādiem atbalsta pasākumiem valsts nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, tomēr uz seksuālo pakalpojumu sniedzējiem šī palīdzība neattiecas.
Seksuālu pakalpojumu sniegšana Indijā nav nelegāla, tomēr nelegālas ir vairākas ar to saistītas aktivitātes, piemēram, bordeļu uzturēšana vai pakalpojumu piedāvāšana klientiem.
Saskaņā ar ANO apvienotās HIV un AIDS programmas (UNAIDS) apkopoto informāciju, Indijā seksa pakalpojumu nozarē 2016.gadā strādāja 657 800 cilvēki. Eksperti gan norāda, ka reālais seksa industrijā strādājošo skaits ir daudz lielāks.
Kolkātas nevalstiskā organizācija “New Light” sniedz atbalstu seksa industrijā strādājošo sieviešu bērniem. Organizācijas vadītāja Urmi Basu pauž bažas par Covid-19 noteikto ierobežojumu ilgtermiņa ietekmi.
“Pat pēc ierobežojumu atcelšanas, kad viņas atsāks pieņemt klientus, nebūs iespējams izkontrolēt, kam ir vīruss un kam nav. Prezervatīvi viņas nepasargās, kā tas ir HIV/AIDS gadījumā. Rūpes par drošību šādā situācijā ir sarežģītas,” uzsver Basu.
Tādas sievietes kā Rašīda Bibi par viena klienta apkalpošanu saņem 200 līdz 300 rūpijas (2,5 līdz 3,7 eiro), un dienā viņas apkalpo trīs vai četrus klientus. No šiem ienākumiem sievietes pērk ēdienu un citas preces, maksā par īri un rēķinus, kā arī aprūpē savus bērnus. Tāpat viņām jāmaksā komisijas maksa bordeļu īpašniekiem un suteneriem.
“Viņām nav pārtikas, viņas cieš badu. Viņas dzīvo mazās istabiņās bez logiem. Varbūt viņām ir piekļuve ūdenim un kanalizācijai, bet ļoti bieži viņām jāizvēlas starp ūdens un telefona rēķinu apmaksu,” norāda organizācijas “Apne Aap Women Worldwide” dibinātāja Ručira Gupta. Viņa cīnās par seksa pārdošanas aizliegšanu Indijā.
Bordeļi Indijas lielākajās pilsētās ir izvietoti blīvi apdzīvotos sarkano lukturu kvartālos - sociālās distancēšanās noteikumu ievērošana tur faktiski ir neiespējama.
Nevalstiskās organizācijas pauž viedokli, ka, prostitūtām dzīvojot trūkumā, saasinās arī garīgās veselības problēmas un palielinās vardarbības riski ģimenēs.
Nesaņemot valsts atbalstu, seksa industrijā strādājošie jūtas vēl vairāk izstumti no sabiedrības.
Prostitūtas savu pamatvajadzību apmierināšanā epidēmijas laikā ir kļuvušas ļoti atkarīgas no labdabības un nevalstisko organizāciju atbalsta.
“Seksa nozarē strādājošie atkal tiek marginalizēti. Valdība joprojām nevēlas atzīt, ka Indijā eksistē prostitūcija,” uzsver Basu.
Tikmēr nevalstiskā organizācija “Saheli Sangh”, kas arī strādā ar seksa industrijā nodarbinātajiem, uzsver, ka pandēmijas laikā daudzas prostitūtas, cenšoties izdzīvot, nokļūst parādos, aizņemoties naudu no privātiem augļotājiem. Šo parādu atmaksai, visticamāk, būs nepieciešami vairāki gadi.
Nevalstiskās organizācijas aicina Indijas valdību pārskatīt pandēmijas laika atbalsta noteikumus, iekļaujot tajos arī seksa pakalpojumu sniedzējus, tomēr Indijas valdība šos aicinājumus joprojām ignorē.
