Seksuālā kompetence, erotiskā inteliģence, mūsdienu partnerattiecību kultūra. Tās ir dažas no tēmām, ko klīniskā psiholoģe Kristīne Balode pēta vismaz 15 gadus. Pārstāvot ideju par seksualitāti kā vērtīgu personības resursu, nevis draudu, viņa uzsver sabiedrības seksuālās izglītības un atvērtas sarunas nepieciešamību un ir kaislīga šīs pārliecības aktīviste. Kristīne ir dibinājusi “Seksuālās kompetences un erotiskās mākslas centru”, bet kopā ar be-with zīmola autori Annu Andersoni - partnerattiecību atbalsta platformu “Viegli kopā būt”. Vēl Kristīne ir triju bērnu mamma un audžumamma divām meitām.

Mani vienmēr satriecis infantilais diskurss, kādā pieauguši cilvēki runā par seksu, intīmām attiecībām. Tajā sajaukušās pusaudžu pubertātes un vecuma demences noskaņas. Visa šī ķiķināšana, neveiklie izteikumi, vulgārie mīļvārdiņi, kādos tiek saukti dzimumorgāni. Un it kā normāli cilvēki, 20 gadi laulībā, bērni… 

Es pārstāvu sabiedrības daļu, kas uzskata, ka bez zināšanām nevar būt izpratnes un bez izpratnes nevar būt kompetence. Tāpat kā bez ieguldījuma nevaram aizbraukt uz citu valsti un runāt tās valodā, bez izglītošanās nevaram attīstīt seksuālo leksiku. Kāda ir mūsu seksuālā komunikācija?  Tā mēdz būt amizanta “mm, aa” - alu laikmeta līmenī!  Latviešu valoda ir bagāta, tajā netrūkst izteiksmes līdzekļu, bet, kad jānokomunicē elementāras lietas par dzimumorgāniem, sajūtām, pieredzi, vajadzībām,  esam sprostā - nespējam noformulēt, nepārzinām anatomiju, neprotam aprakstīt sajūtas. Tad nu tādi neizglītoti, nekompetenti cilvēki, vēlams nepieredzējuši, sanāk kopā, lai nodzīvotu mūžu.

Mēs aizvien vairāk nobružājam jēdzienu “seksualitāte”, drastiski sašaurinot tā amplitūdu, atņemot jēgu un nonivelējot līdz dzimumaktam.

Es pat nelietoju vārdu “sekss”. Man darba ietvaros nākas izzināt cilvēku seksuālo pieredzi. Ja izņemtu laukā dzimumaktu, kas tur vispār paliktu? Seksam ir potenciāls reprezentēt cilvēka seksuālo identitāti, unikalitāti šajā pasaulē. Ko, skatoties uz konkrēto cilvēku seksu, varam uzzināt par viņiem kā par personībām - kur manāms kaut kas neierasts, dziļi personisks un intīms, intriģējošs, aizraujošs, uz izzināšanu vērsts?

Es teiktu, ka tas, kā šobrīd, deklamējoši kā dzejolis, tiek piesaukta seksualitāte, kur vajag un nevajag, ir kā rāmis bez gleznas. Mani personiski satrauc šis informatīvais vakuums. 

Mēs visi esam sava veida kolektīvās kultūrtraumas upuri, kad runa ir par seksualitāti. Cilvēka seksuālās dabas demonizēšana, noliegšana, nomelnošana un zākāšana ir pieredze, kura vieno cilvēkus visapkārt globusam. Seksualitāte ir izstumta no apziņas, arī no ķermeņa, tādēļ mums ir neizkoptas attiecības ar savu seksuālo dabu, baudu, un gaužām likumsakarīgi, mēdzam kļūt alkatīgi, nepiesātināmi, ar darīšanu pārņemti, kaut bieži tāli no virzības, jēgas, un mūsos nav ne noturības, ne apzinātības. Tāda kompulsīvi impulsīva rīcība – visai skumjš pašizpausmes līmenis attīstītai būtnei. Lai cik traģikomiski tas būtu, bet, pateicoties pašu radītām ideoloģijām, reliģijām, dzīvesveidam un formālajai monogāmajai kultūrai, mēs esam tur, kur esam. Tas nav stāsts par latviešiem, bet vispār cilvēci. Cilvēka seksualitāte un erotika ir piesaistījusi cilvēka uzmanību, visticamāk, kopš cilvēks vispār kaut kam sāka pievērst uzmanību. Savukārt cilvēka seksualitātes pētniecība no Rietumu zinātnes perspektīvas ir aizsākusies tikai pirms kādiem 125 gadiem, kad kāda ārsta uzmanību piesaistīja uzbudinājuma un pašapmierināšanās daba. Savukārt Freids sāka runāt par libido enerģiju, meklējot cilvēka seksuālajā pašizpausmē kaut ko vairāk nekā tikai uz reprodukciju vērstu darbību. Viņš arī ir autors idejai par sievietes brieduma trūkumu gadījumā, ja viņa nespēj sasniegt orgasmu no dzimumakta. Tomēr vīrieši šajā ziņā cietuši ne mazāk, jo viņiem tikusi deleģēta visa atbildība.

Viena radība gultas vienā pusē gaida, otra performē - kāda tur iespējama autentiskā pieredze?

Tāda neveikla satikšanās, kur trauksme un bailes no kļūdīšanās kļūst likumsakarīgas. Un tie ir pieauguši cilvēki, par kuriem mēs runājam, nereti tās ir nodzīvotas dzīves. Par seksuālo traumu jārunā kā par kolektīvo traumu, kurā ir piedzīvots neaprakstāmi daudz seksuālas vardarbības, ne tikai tādēļ, ka kāds kaut ko būtu darījis, bet arī tādēļ, ka kāds kaut ko nav darījis, nav pat zinājis vai nojautis. Cilvēks ir sociāla būtne, kas pārmanto iepriekšējo pieredzi, un maz kas mainās, ja mums neiemāca kaut ko citu vai pašiem trūkst zinātkāres un drosmes iet un meklēt, jo ir bail, ka seksualitāte nostāsies pret mums pašiem. Un joprojām kāds teiks “fui, perversa, slima, piezemēta", jo seksualitāte taču nav savienojama ar garīgumu un vērtībām. Cilvēka vēlme būt seksuālā ziņā piepildītam, veselam, vitālam joprojām tiek uzlūkota ar aizdomām. Tomēr, gribam mēs to vai ne, seksualitāte ir mūsu virzītājspēks, saikne ar to, ko mēs dzīvē vēlamies, par ko iedegamies. Un tad ir jautājums, ko esam gatavi ziedot, ko pārvarēt, no kā atteikties, lai dzīvotu tā, kā vēlamies.  

Neraugoties uz deklarēto seksuālo atbrīvotību, dinozauru laiku stereotipi  izrādās dzīvotspējīgi un izpaužas mīmikas, žestu, izteikumu veidā. Atskatoties vēsturē - cik nozīmīga vieta seksualitātes pētījumiem atvēlēta zinātnē? 

Kauna traipa dēļ, kas gadsimtiem ilgi guļ pār cilvēka seksualitāti un no kura joprojām nespēja atlabt, arī šobrīd ar pētniecību nav spoži. Vienīgi mūsdienu attīstības temps dod cerību, ka atradīsim veidu, kā normalizēt cilvēka seksuālo pašpiedzīvošanu, kas ir pamats visai dzīvei, bez kura nav jēgas ne jumtu likt, ne sienas stutēt. Ja ielūkojamies kultūrvēsturiskajās liecībās, redzam, ka auglība tikusi izzināta un godāta. Ilgu laiku mēs domājām, ka cilvēks ar seksu grib nodarboties un seksualitāti paust tikai reproduktīvu iemeslu dēļ. Mūsdienu zinātne uzsvaru liek uz to, ka seksualitāte krietni pārsniedz reproduktīvo funkciju, no tās izriet apmierinājuma gūšana, kaut kā pārvarēšana, sevis piedzīvošana, jo kontakts ar savu brīvo gribu ir seksuāli determinēts.

Vārdu “ bauda” esam padarījuši par lamuvārdu - tie, kas tiecas uz baudu, ir sliņķi, bezvērtīgi cilvēki utt.

Tāpēc mūsu attiecības ar baudu ir neizkoptas, un tas rada priekšstatu, ka bauda nav vērtējama pozitīvi. Tas gan ir pretrunā pat ar cilvēka fizioloģiju.  Baudpilna pieredze nerodas tikai no kairinājuma jeb grūtībām, tā rodas no kairinājuma un atslābuma sabalansētas mijiedarbības.  Kāpēc cilvēki ir stresā un izdeg? Tādēļ, ka tie pārkairinās. Daļa no mums ir aizmirsuši vai tā arī nav iemācījušies atslābt, jo nesaprotam, ka bauda ir kā viļņi, kuri veidojas, kairinājumam un atslābumam mijoties. Un tad seko nākamais mūsdienu cilvēka izaicinājums, vai tam, ar ko nodarbojamies, mēs piešķiram jēgu? Jo jēgpilns kaut kas kļūst tikai tad, kad cilvēks - ar apziņu apveltīta būtne - to tādu padara. Pēc labprātīgi gribēta, jēgpilna un baudpilna seksa cilvēks reti kad skrien uz veikalu iepirkties, aizvaino sevi vai otru, metas kritizēt un rūkt. Gandarīts cilvēks tā neuzvedas, jo ir iestājies attīrīts pietiekamības mirklis. Sabiedrība, kura seksuālo baudīšanu nosoda, tiecas pēc iespējas ātrāk no šā stāvokļa iziet, jo spriedze tajā uzkavēties var būt pārāk nesaturama. Tādēļ raujamies gan uz iespējami ātrākiem orgasmiem, gan likumsakarīgu ātrāku noreibšanu, kad sajūtīgums zūd un ir iespēja nejust sevi tik intensīvi. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Senākā pagātnē, kuru raksturoja plašāka pārliecību daudzdievība, varam rast liecības par harmoniskākām cilvēka attiecībām ar baudu - šajos laikos meklējami piemēri, no kā mācīties, bet kopš klasisko reliģiju aktualizēšanās rietumu sabiedrībā attiecības ar baudu kļuva vienpusējas, seksuālajai baudai kļūstot par visnosodītāko un izstumtāko. Bet atgriežoties, piemēram, pie dainām, atradīsim gana daudz seksuālas jautrības. Tajās ir sajūtamas polaritātes - ir prieki, bēdas un visam šajā pasaulē ir vieta. Un tas nav par mūžīgām ciešanām vai degradēšanos baudā kā pašmērķī, bet gan par baudīšanu kā tranzītu uz cilvēkam piemītošo unikālo pašregulācijas spēju apgūšanu. Un te mēs atduramies pret izglītotību - sabalansētāka dzīve vienmēr bijusi viedākam cilvēkam. Ja nav zināšanu, nav arī izpratnes, un gluži likumsakarīgi nav arī kompetences, līdz ar to atliek vien bezpalīdzība. Ja ar mani kaut kas atgadās, es nevaru to atkārtot, jo nezinu, kā tas atgadījās. Vai es varu tikt pie orgasma, nevis kad tas atgadās, bet kad gribu? Vai es, kā pašregulējoša sistēma, gan mentālā, gan fizioloģiskā līmenī, spēju nonākt tur, kur vēlos? Un tajā, pēc būtības, nav nekā sarežģīta un komplicēta.

Bet mūsdienās taču ir pieejamas lekcijas, kursi, kuros apgūt baudas “abc”, dažādas tehnikas, fizioloģiju, aktīvos punktus utt. Zināšanas var iegūt un prasmes apgūt.

Mēs par zelta zivtiņas seksualitāti zinām vairāk nekā par savu. Mums ir bijis kauns to pētīt, jo it kā taču nepieklājas.

Ziepju pētniecībai piešķir vairāk līdzekļu nekā cilvēka seksualitātes pētījumiem.

Cik izmisuši un nobijušies esam, redzams zinātnes līmenī. Ja gribi būt pārticis zinātnieks, tev jāizvēlas, vai pietiks noturības pētīt to, kas ir mazapmaksāts, iet cauri kontroles mehānismiem, ņemot vērā, ka tavs pētījumu priekšmets tiks apšaubīts un devalvēts. Jebkuram pasaules iedzīvotājam, kurš pielicis savu pirkstu, lai mēs varētu dzīvot seksuāli labklājīgākā pasaulē, esmu gatava stumt pieminekli. Pētnieki ir gājuši cauri stigmatizācijai un sociālai atstumtībai personiskā līmenī.  

Vai pie mums Latvijā šajā jomā ir vērā ņemami pētījumi?

Mums Latvijā ir grūtības ar seksuālo izglītību visos līmeņos. Lai notiktu pētniecība, ir vajadzīgi jomas profesionāļi, cilvēka seksualitātē ieinteresēti zinātnieki, aktīvisti, finansiālais un sociālais atbalsts. Es ticu, ka šī joma uzplauks, jo īpaši, ja katrs no mums pienesīs savu artavu kaut vai ar rūpēm un ieinteresētību savā seksuālajā labklājībā.

Kurās valstīs seksualitātes pētījumiem un izglītībai tiek veltīta lielāka uzmanība? 

Skandināvijas valstīs, Nīderlandē, Kanādā, Austrālijā. Iespējas braukt un mācīties ir. Es mācījos Kanādā un šobrīd studēju Laikmetīgās seksoloģijas institūtā Anglijā. 

Savādi izklausās  “laikmetīgā seksoloģija”.

Laikmetīgā, jo mēs nevaram ignorēt kultūru un laikmetu: jebkas ir kontekstuāls. Šodien cilvēki nav gatavi dzīvot kā kādreiz, ir citi likumi, izpratne par seksuālo identitāti, orientāciju, dzimumu līdztiesība, tiesības nesniegt seksuālos pakalpojumus laulības ietvaros, netiek kultivēta vardarbība zem jumta “ģimene” - gribu vai ne, ja esmu devusi laulības zvērestu, ir pienākums.  Bet kāda ir seksa kvalitāte, nevienam nerūp - lai tikai ir.  Bieži tie ir reāli un sāpīgi izaicinājumi ģimenei, piemēram, ko darīt tam, kurš grib būt seksuāli aktīvs, kurš ir fizioloģiski determinēts, gribošāks, ja otrs partneris šādu vēlmi nejūt, turklāt ilgstoši.  Cilvēkus raksturo dažādi seksuālie temperamenti, kāds ir seksu vairāk gribošs, aktīvāks, kāds vairāk reaģējošāks uz kontekstu, un, ja īstais konteksts uz galvas neuzkrīt un pašiniciatīvas nav, tad sanāk visai izaicinošs interešu konflikts, kurš mēdz vilkties gadiem ilgi un netiek risināts. Kultivējot un idealizējot ilgtermiņa heteroseksuālās attiecības, mēs bieži vien aizmirstam pieminēt tādu "nieku" kā sievietes seksuālās vajadzības, kuras reti kad aprobežojas ar nevērīgu dzimumaktu. Vai piemēram, vīrieti, kurš gadiem dzīvo ar seksuālas tuvības atteikumu un tajā pašā laikā no viņa tiek sagaidīta seksuāla atteikšanās.

Zināmā mērā, tas ir kā teikt: “Man nav apetītes, tāpēc arī tu četrus mēnešus neēdīsi.”

Manuprāt, ar savu nespēju sarunāties par savām cilvēciskajām un seksuālajām vajadzībām, kas ir tieši tāds pats cilvēktiesību jautājums kā cilvēka tiesības uz dzīvību, brīvību, cieņas un goda neaizskaramību, mēs sasniedzam neticamas cietsirdības un aprobežotības apvāršņus, kuri, pilnīgi likumsakarīgi, aizvien uzstājīgāk izaicina mūsu apzinātību un vērtības, kurās mēs mūsdienu sabiedrībā balstām savas partnerattiecības. Par kādu intimitāti un partnerības konceptu mēs runājam, ko saucam par ģimeni?

Minējāt, ka sievietes neprot apieties ar savu ķermeni un orgasms viņām atgadās, nevis viņas pašas to apzināti stimulē. Vai ir statistika par sieviešu intīmo labsajūtu partnerattiecībās?

Statistika ir drūma - pasaules, protams, jo Latvijā tādas nav. Es ļoti priecājos par cilvēkiem, kuri uzdrošinās nebūt vienaldzīgi pret savu seksuālo labklājību. Priecājos arī par saviem un kolēģu klientiem, kuri nedzīvo samierinoties ar to, ar ko nav jāsamierinās, jo pie mums nenonāk “nabadziņi”, bet apzināti, konstruktīvi cilvēki, spējīgi ieguldīties savas dzīves kvalitātē. Psiholoģisko/seksoloģisko pakalpojumu ņēmēju kontingents ir absolūts pretstats sabiedrības stereotipam, ka tā ir vājākā sabiedrības daļa. Nē - konstruktīvākā, kas grib dzīvot apzinātāk, labklājīgāk. Līdz ar to viņu pieredze neatspoguļo vairuma sieviešu pieredzi.

Tomēr, kā rāda pasaules statistika, heteroseksuāla sieviete laulībā seksuālā ziņā ir neapmierinātākais un nelaimīgākais pasaules iedzīvotājs.

Viņa bieži ir seksuāli neizglītota, seksuāli pavirša, viņai joprojām ir pārliecība, ka viņa nedrīkst izrādīt iniciatīvu. Viņa uzskata, ka vīrietim viņai jāatnes labsajūta, orgasms, nevis viņa pati par to ir atbildīga. Rietumu sabiedrībā sievietēm ir pilna buķete ginekoloģisko saslimšanu, sava ķermeņa un identitātes pieņemšanas grūtības un tendence aizrauties ar dzimumlomu stereotipiem, kuri apgrūtina brīvu pašrealizāciju. Bet tie, protams, ir saprotami un vēstures kontekstā pilnībā kontekstualizējami dati.  

Kādas saslimšanas provocē seksuālās labklājības ignorēšana? 

Ja cilvēks gadiem nelietotu roku, kādā stāvoklī tā būtu? Virtuozi kustēties un spēlēt tenisu ar tādu nevarētu. Mūsu dzimumorgāni ir tāda pati ķermeņa daļa kā pārējās. Ja mēs par kādu ķermeņa daļu nerūpējamies, ja mēs to stigmatizējam…  Es dāmām jautāju: “Vai jums ar saviem dzimumorgāniem ir kaut mazliet līdzīgas attiecības kā vīrietim ar saviem? Vai mēdzat tiem pieskarties, priecāties, lepoties?”

Un nevis iet graizīt, manipulēt, slēpt, izsutināt paketēs, mazgāties kā pagadās.

Tā ir realitāte! Nu kaut vai piena sēnīte, kas pasludināta par sievietes ikdienas realitāti. Vai tiešām tas ir normalizējami, ka tā ik pa brīdim parādās? Manuprāt, tā kaut ko stāsta par mums, mūsu spēju pašparūpēties. Ko par manu seksuālo briedumu un labklājību stāsta mani dzimumorgāni? Vai spēju nemulstot un neķiķinot formulēt savas seksuālās vēlmes un uzklausīt otra? Vai saprotu, kas mani padara tik ievainojamu, ka es savā ķermeniskajā briedumā nespēju tolerēt seksuālu spriedzi pat verbālā līmenī ar otru pieaugušu cilvēku? Kāpēc man sevi jāpadara mazu, nevarīgu, aprūpējamu?  Tam, protams, iespējams rast vēsturisku skaidrojumu. Tomēr, vai spēju uzlūkot un, vēlams, neturpināt to, kas tepat, manā bērnībā rodams? Visi šie “sēžot turi kājas kopā”, “nesmejies par skaļu”, “neskaties tieši virsū”, “tu nedrīksti aicināt puisi uz randiņu”, “tu nedrīksti gribēt”, “kā tu izskaties”. 

Kādu orgasmu var piedzīvot tramīgs radījums, kas guļ vainīgs par visu - kā izskatās, kā elpo? 

Un katrs “nē” ir galējs trieciens manai pašapziņai. Es neuzdrošinos  piedāvāt vēl neskaitāmas reizes: “Nē, tiešām nē? Hei, nu tiešām?”  Ko no tā, ko es gribu, es varu, un ko tas par mani liecina?  Ko mans novecojošais ķermenis var, ko sev atļauj un kā sev palīdzu saglabāt jutekliskumu un vitalitāti? 

Par to, ko nozīmē “gribēt sagribēt”, sievietes seksualitātes nenoturību un pornogrāfiju, kas atklāj mūsu traumas, lasiet intervijas turpinājumā pirmdien, 4. maijā.