Ko par mums stāsta pornogrāfija un kā “gribēt sagribēt” (21)

2019. gada forumā “Līdere” seksoloģe no ASV Lalita Saliņš runāja par dusošās skaistules atmodināšanu - sieviešu seksualitātes augšāmcelšanos, respektīvi, ko sievietei nozīmē apzināties un atgūt sevi, kļūt par sievieti ar savām vēlmēm, kaislībām un brīvības izjūtu.

Nav jau tā, ka tikai skaistule dus, arī princis ir iemidzis. Ja cilvēks kaut ko ilgstoši nedara, viņš šajā jomā jūtas nedrošāks, vēl ir hormonālās un bioķīmiskās atšķirības. Sievietēm diennakts laikā mainās hormonālais fons.  Es no rīta nemostos ar to pašu noskaņojumu un fizioloģisko dotumu, kāds ir vakarā. Pieskāriens, kas sievietei der mēneša sākumā, vairs neder mēneša beigās. Kas ar mani notiks pārejas vecumā, būs atkarīgs no tā, cik veselīgu dzīvi es būšu dzīvojusi. Arī pēc pārejas vecuma nav nekāda vajadzība izslēgt sevi kā slēdzi, sākt rakt kapu un meklēt citātu, ko likt uz kapakmens. Eiropā sieviešu vidējais dzīves ilgums ir aptuveni 74 gadi, un tas nozīmē, ka priekšā vēl gara dzīve, kas solās būt spilgta, spoža, jautra, jo beidzot nav jāuztraucas, vai palikšu stāvoklī, bērni ir pieauguši. Gribas dzīvot, piedzīvot un arī enerģijas līmenis ir augsts, ja vien to neesam nokāvušas ar seksuālu disfunkcionēšanu. Pārejas periods mēdz būt mentāli un fizioloģiski grūts, bet, cerams, tas neved uz nevajadzīgu atteikšanos no savas seksuālās funkcionētspējas.. 

Skatoties uz gados vecākiem pāriem, netieši var manīt, kuri cauri gadiem saglabājuši intīmu tuvību, kuri ne. Par to stāsta gaita, skatiens, smaids, vitalitāte, aizrautība ar dzīvi. Tie, kas atteikušies no iespējas fiziski mīlēt, bieži vien ir kā saspiesti pūpēži - sagumušiem pleciem, izplūduši, jo “apēd” šo robu dzīvē. Kāpēc ir svarīgi pēc iespējas ilgāk saglabāt seksuālu aktivitāti?

Sekss nav pašmērķis, bet jāsaprot, ka mums ir dzimumorgāni un ar tiem kaut kas jādara, gribi vai ne, - tas pat nav izvēles jautājums. Tāpat kā ar acīm, degunu, ausīm. Ja kaut ko nelietojam, tas pārstāj funkcionēt, bet organisms ir sasodīti gudrs - sāk ekonomēt, grib izslēgt “nevajadzīgo” orgānu, bet nevar. Stāsts nav par seksu, bet erotisko enerģiju, kurā dzīvojam. Mums par kaut ko mirdz acis, jo esam dzīvas, vitālas, kuras kāds iekāro un kuras iekāro kādu, un šādi mēs socializējamies. Mūsu seksualitātei ir funkcijas - pirmā ir fiziobioloģiskā, kas nodrošina veselīgumu un ilgtspēju elementārā līmenī - dzīvošu vai miršu. Otrā ir psihoemocionālā - iespēja gūt iespaidus, kaut ko pārdzīvot.

Daba ir iekārtojusi tā, ka mēs nevaram izvēlēties, ko un kad iekārosim, nevaram paredzēt, kur un kādos apstākļos iemīlēsimies. 

Daba ir paredzējusi, ka mēs sevi izaicināsim un līdz ar to kustēsimies uz priekšu. Un tad ir jautājums, vai ejam ar vai pret dabu, vai psihoemocionāli mijiedarbojamies, radot pārdzīvojumu otram un viņš savukārt mums.  Kāda ir mūsu garīgā izaugsme caur šo pieredzi, kā maināmies, uz ko tiecamies, kādas vērtības piepildām un kultivējam. 

Acis iemirdzas, enerģija plūst. Jauki izklausās, bet mūsdienās cilvēki uzturas virtuālajā vidē, tieši kontakti nonivelējas, bet ekrānā bilde ir plakana - skatieni nesastopas, tauriņi nedejo, viss ir racionāli.

Tieši tāpēc vārds “laikmetīgs” ir nozīmīgs.  Mēs vienmēr varam vērtēt salīdzinājumā “labāks”, “sliktāks”, bet ko mums daudz tas dod? Tā ir evolūcijas neizbēgamība - līdzko nezinām, kā būs nākotnē, sarīkojam milzu drāmu un pasludinām to par uzbrukumu mūsu rigīdai realitātei. Ko mēs mūsdienās redzam labu? To, ka neviens vairs negrasās dzīvot attiecībās attiecību pēc. Ja iet uz randiņu, tad izvērtē, kāpēc, jo attiecības nav vajadzīgas ne statusam, ne ekonomiskajam izdevīgumam, ne seksam, jo ar to var nodarboties, arī neuzturot attiecības. Izzūd lietas, kas sabiedrībā veidojušas dubultmorāli. Tas viss sabrūk, tāpat kā trauksme par bērnu pāragro seksualizēšanos. Šobrīd seksuālas attiecības jaunieši sāk vēlāk. Vai viņi attīsta prasmes?

Mūsdienās bērni noteikti vairāk masturbē, jo mēs vairs neesam tik slimīgi vecāki un ļaujam viņiem iepazīt savu ķermeni.

Un savā ziņā erotiskais materiāls ir arī tā pati plaši kritizētā pornogrāfija, turklāt arī tā mūsdienās ir mainījusies un kļuvusi amplitūdas ziņā ārkārtīgi dažāda. Mēs bieži piemirstam, ka mums kā sociālām būtnēm ir interese, bet kur lai mēs mācāmies? Ar to vīru mūža garumā nodarbojoties ar vienveidīgu dzimumaktu? Cilvēkam ir nepieciešami sociāli iespaidi, arī seksuālā ziņā. Tas nozīmē, ir pienācis laiks radīt jaunas iespējas. 

Tomēr pornogrāfiju kritizē par to, ka tā veicina greizu uzskatu veidošanos par attiecībām, maina seksuālo uzvedību, var radīt psihotraumu. 

Es neesmu kritikā orientēts cilvēks. Mēs visu varam nokritizēt. Kas to izdomā, kas filmē? Vai tas nestāsta kaut ko par mums pašiem un cilvēci kopumā? 

Nu ja uztver veselīgi un skatīšanās nekļūst par apsēstību…

Katrs pieaudzis cilvēks ir tiesīgs izvēlēties, kādu erotiski uzbudinošu kontekstu savai seksuālajai pašpiedzīvošanai viņš uzskata par noderīgu un vēlamu. Un katrs mēs esam atbildīgs, kādās seksuālās aktivitātēs iesaistāmies un ko tajās iesaistām. Es gribētu vērst uzmanību uz aspektu, kādā pornogrāfiju reti kad izmantojam, proti, vai mēs, pornogrāfiju skatoties, spējam saglabāt attiecības ar to, ko redzam, vai arī mēs ar to identificējamies un, iespējams, sevi traumatizējam vai retraumatizējam. Varbūt, vērojot zināmas kustības, darbības, reakcijas, es tajā brīdī vairs nejūtos es, bet  izvarmākota vidējā aritmētiskā sieviete vēstures griezumā. Un tā jau ir nianse, par kuru aprunāties gan ar savu partneri, gan, iespējams, arī profesionāli. 

Bet, atkāpjoties no traumām, kolektīvās un individuālās vardarbības pieredzes, jāteic, ka  pornogrāfija ir pietiekoši jaudīga seksualizēta satura piesātināta vide, kurā, kaut tikai dodoties ekskursijā, mēs varam atklāt daiļrunīgas lietas gan par sevi, gan par cilvēka seksuālo dabu kopumā. Vismaz citu tik daudzšķautņainu seksuālo vidi mums pagaidām radīt nav izdevies. 

 Vai pornogrāfija ļauj atpazīt traumas?

Šie simboliskie materiāli mūs saslēdz ar ievainojumu. Es teiktu, ka varētu diezgan droši apgalvot, ka pasaulē nav cilvēka, kurš nebūtu cietis no seksuālas vardarbības vismaz netiešā vai pastarpinātā formā, vīriešus ieskaitot.

Ņemot vērā, ka viņiem bieži tiek melots, atteikts un viņu seksuālā dzīve joprojām nereti norit kā tirgū.

Ne tikai pornogrāfijas kontekstā, bet reizēm pavisam ikdienišķās situācijās mēs mēdzam pazaudēt realitātes izjūtu – vairs neredzam, ka tas ir mans mīļotais cilvēks, kurš no rīta, visticamāk, neceļas ar domu darīt man pāri, tomēr pārkāpj robežas un kaut ar pieskārienu ienāk manā teritorijā neaicināts. 

Laulības jēdziens ir novecojis un šķīst pa šuvēm, bet Kopdzīves likumu likumdevējs gadiem nevar saņemties pieņemt. 

Laulību slēdzam, lai apliecinātu, ka izvēlamies viens otru, un šķiram, lai atbrīvotos no pienākuma izvēlēties. Savukārt par kādām izvēlēm ir runa, vienmēr kopš laulības rašanās brīža bijis mainīgs lielums. Es savā darbā vairāk saskaros ar attiecību erotiski romantisko, ne tik daudz juridisko pusi. Un tajā īpaši nekas nav mainījies. Kad cilvēki viens otru izvēlas, viņi joprojām lielā mērā savu izvēli balsta seksuālajā ieinteresētībā, jūtu intensitātē un intīmā piederības sajūtā. Kopdzīves likums, manuprāt, mūs varētu pasargāt un atbalstīt vispirms jau tajā, ka būsim spiesti uz mūsu partnerattiecībām palūkoties līdzatbildīgākā un nobriedušākā veidā, aiztaupot sev nedrošību, kad mūsu apņēmīgajā “līdz nāve mūs šķirs” iesoļos kāds cits.

Tomēr greizsirdības jūtas no attiecību skatuves nekur nepazūd.

Manuprāt, lielā mērā tādēļ, ka esam neizglītoti. Ir laiks atmosties! Ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību varam noteikt, vai esam iemīlējušies, vai tikai gribētu “kaut būtu” un jūtas sadomājam. Cilvēkam piemīt spēja pieķerties un ticēt paša priekšstatam par sevi, lai gan tas ne vienmēr atbilst realitātei.  Ja esam savā partnerībā ieinteresēti, vai vajag izpostīt attiecības iekāres dēļ, piešķirot tai pārcilvēcisku nozīmi, ceļot uz pjedestāla un realizējot to otram aiz muguras? Jo ilgāk dzīvojam, jo ticamāk piedzīvosim, ka iemīlēšanās uznāk un pāriet. Jā, gadās, ka iemīlēšanās nepāriet daudzu gadu garumā, bet tie ir izņēmumi. Kāpēc mēs normalizējam ekscentriskus stāstus?  Iemīlēšanās var pāraugt mīlestībā, kas ir altruistiskas jūtas un kurām nav nekāda sakara ar tirgu, kurš kuram ko, “kāpēc tu mani nemīli?".  Bet mēs varam veikt aktivitātes, lai uzturētu mīlestības jūtas dzīvas, prioritizēt cilvēku,  dot to, kas viņam nepieciešams kā cilvēciskai būtnei, nevis tikai tukši runāt, ka mīlu.

Kā es mīlu - ar uzbraucieniem, neapmierinātību, kritiku? 

Iespējams, ka tā ir mana mīlestības valoda, un tas ir interesanti no terapeitiskā viedokļa, jo esam šo komunikācijas formu pārmantojuši, domājot, ka šādi runā mīloši cilvēki. 

Atgriežoties pie tēmas, ka mums nav izvēles iemīlēties vai ne, būs negaidītas sajūtas vai ne. Elektroniskajā vidē cilvēki viens otru izvēlas kā preces veikalā. Kādas gan var būt sajūtas, pērkot riepas vai gurķus?  

Ir ļoti atšķirīgi, ja to dara jaunietis, kas iepazīst dzīvi. Mīlestība reizēm ir pirmais, kas ar viņu notiek, jo viņam nav dzīves pieredzes, ka iemīlies un izmīlies. 

Jaunieši tomēr vairāk burzās - tiekas skolā, koncertos, pasākumos. Tieši cilvēki brieduma gados vairs neiet uz ballēm “tiem, kam pāri 30”, neiepazīstas kafejnīcās kā senos laikos. Nav labais tonis sākt uzvedinošu sarunu, jo “hei, tu ko, nefiltrē? Ir taču tinderis!”. Sastrēgumā viņi pavirši pašķirsta tindera izskaitļoto piedāvājumu un uzraksta atbildi, kas sastāv no saīsinājumiem un emociju apzīmējumiem. Vai jūs saskatāt tajā problēmu?

Es nedomāju, ka tā jādefinē kā problēma. Mums nepatīk redzēt, kādi patiesībā esam - patērētāji arī attiecībās. Mēs sēžam un vērtējam - šis nav vērts pat stundu mana laika, ar šo uz otro randiņu neiešu, šim ir nejēdzīga matu krāsa, tam nav atbilstoša izglītība, šim nav tāds darbs. Vai tas ir pareizi vai nepareizi? Tādi mēs šobrīd esam. Vai mums tas komplimentē?  Ir arī cilvēki, kas uz otru šādi neskatās un atrod laiku parunāties.

Pat ja tu man kāda iemesla dēļ nesimpatizē, vai tāpēc man ir tiesības pret tevi necienīgi izturēties? 

Vai mana dienas stunda ir vērtīgāka nekā tava dienas stunda? Vai, ejot uz randiņu, es domāju ne tikai par to, ko ņemšu, bet arī, ko došu? 

Zīmīgs piemērs, kā sievietes spēj degradēties savā patērēšanā. Kāda dāma stāstīja, kā devusies uz tikšanos ar, acīmredzot, pārtikušu cilvēku.  Kad tika atvērta dzērienu karte, viņš jautāja, ko viņa vēlētos. Sieviete atbildēja, ka kaut ko ar burbuļiem. Opcijas bija divas: prosecco  par 18 eiro un chandon par 180  eiro. Tad nu viņš ar nenormālu mulsumu, jūtoties absolūti neērti, uzdrošinājies palūgt:

“Vai tu, lūdzu, varētu neizvēlēties to par 180 eiro?” 

Sieviete domāja -  kādas gan bijušas tās iepriekšējās, ja cilvēks, runājot par dzēriena izvēli, jūtas tik ievainojams. It kā elementārs ekonomiskais jautājums, kā mēs dalām finanses jau pirmajā randiņā. Vai mēs gribam tirgus attiecības, kuru dēļ izdomāja laulību, vai tomēr līdztiesību? Lūk, tā mēs izkropļojam partnerību. Tas ir neērts jautājums, bet savu ēnu negribas redzēt.  

Vīrieši feminizējas, savukārt sieviešu uzvedībā ienāk vīrišķīgi elementi.

Raugoties no seksuālās labklājības viedokļa, nav nozīmes sievišķībai vai vīrišķībai, bet personības pašpiedzīvošanai un kvalitatīvai partnerībai. Dzimumstereotipizēšana jau no bērnības ierobežo mūsu brīvo pašizpausmi, savukārt no savas dzimumpiederības fizioloģiskā aspektā mums neaizmukt un nav arī vajadzības. Galu galā no mūsu fiziskās un garīgās veselības būs atkarīga mūsu ilgtspēja, un tur nu bez labklājīgas seksuālās pašrealizācijas neiztikt. 

Jā, bet mēs iekārojam to, ko iekārojam…

Ja mums pietiek inteliģences, seksuālo pieredzi mēs varam gūt, ar ko un kā gribam. Vienkārši ir jāgrib sagribēt, tāpat kā veselīgu pārtiku vai izglītošanos. Kas tur ko gribēt? Vai tu gribi sēdēt lekcijās, klausīties, pierakstīt?  Nē, bet ja tevi kaut kas interesē, tu pārvari negribēšanu. Un tad tu zini kaut ko vairāk un vari pretendēt uz sava viedokļa spēku. Dzīve nav par izpatikšanu savai gribēšanai, bet prasmi sagribēt to, ko man vajag un kas man nāk par labu. Šī prasme no gaisa nekrīt, bet ir dzīves piedzīvošanas rezultātā attīstāma. 

Bet ja nu sieviete nesajūt vīrišķo enerģiju, ja vīrietis ir tāds sievišķīgs, mīkstmiesīgs, neko nevar, ne riteni, ne krānu salabot, erotiskā interese neveidojas. 

Sievietes seksualitāte ir nenoturīga, un tas nozīmē, ka jebkuru, ko viņa kādreiz gribējusi, reiz pārstās gribēt. Ir divu veidu seksualitātes - proaktīvā, kas nozīmē, ka gribu pēc būtības un tad skatos, ar ko. Vairākumā gadījumu šī seksualitāte raksturo vīrišķo fizioloģiju. Savukārt seksualitāte, kas raksturo  apmēram 70% personību ar sievišķo fizioloģiju, ir reaģējošā, kas nozīmē, ka iekāre atmostas procesā, līdzīgi arī uzbudinājums – kā atbilde uz patīkamu kairinājumu. Ja es procesā neiesaistīšos, patīkamu kairinājumu neuztveršu, jo pati to nevirzīšu, varu nesagribēt nekad. 

Ja es sēdēšu un domāšu, ko gribu, tad, iespējams, varēšu sagribēt tikai svešinieku, kas mani pārsteigs. 

Un tad ir jautājums, vai es gribu palikt dabas determinētā attīstības līmenī, vai arī augt savā seksuālajā apzinātībā un saprast, ka spēju sagribēt šo cilvēku, lai gan viņš neko uz šīs pasaules neprot, izņemot kopā ar mani radīt foršu seksu, kura rezultātā veidojas piesaiste hormonālā līmenī. Bet ja tad vēl traucē, ka riteni nevar salabot… 

Bieži aktualizējas arī jautājums, vai es otru cilvēku izmantoju kā trenažieri savas baudas gūšanai, vai arī es patiešām esmu attiecībās klātesoša, ar savu maņu orgānu palīdzību izzinu otru un protu gūt baudu no baudas sniegšanas. Ja esam viens pret otru nevērīgi ilgtermiņā, skaidrs, kāpēc nav ilgotās intimitātes. Tā nerodas, vienam otru patērējot, un mēs to sajūtam enerģētiskā līmenī. Ir daba un ir cilvēks ar brīvo gribu, kas var sagribēt jebko, ja spēj ar sevi sarunāt un pavērsties pret otru ar labvēlību, ieinteresētību, gatavību iet procesā ar aktīvu fizioloģisku darbību, protot sevi uzbudināt. Novārtā pamests sekss bieži ir iemesls, kāpēc izjūk attiecības, jo seksuālā pašrealizācija sniedz dzīvīguma sajūtu, mēs ilgojamies iekārot, iemīlēties, sajust intīmu tuvību.

Tas ir iemesls, kāpēc es strādāju pie projekta “Viegli kopā būt”. Patiesībā kopā būt ir sasodīti grūti. Tā ir tava brīvība, vai tu izvēlies vieglumu vai smagumu kā gaismu, uz kuru ej, ieguldot attiecībās, lai kopā būtu foršāk, jautrāk. Pirmajos randiņos mēs taču nešķirojām, kā mūs tur izklaidēja, vai par daudz nesamaksājām, “ai, tur nekā nebija”. Mēs priecājāmies, ka kopā ielecām netradicionālā situācijā.  Mūsdienu monogāmija ir izvēle, ko izdarām apzināti. Savā ziņā monogāmija ir kā tāda mūsdienu reliģija, kurai izvēlos ticēt un kalpot, lai gan tā nozīmē atteikšanos un sāpes, bet zinu, ka savās sērās nekļūšu destruktīva un riebīga, jo tas būs brīvprātīgs process un es neko neslēpšu no partnera, jo mēs kopā ejam šajā ceļojumā.

Tas padara attiecības vieglas, gaišas, mēs nebaidāmies kļūdīties un no tā, ka reizēm sāpēs un būs arī vilšanās.