Mātišķums senos laikos: "piena mammas" un mātes dēmoniskums (2)

Mātišķības jēdziens ir kultūras noteikts un mainās atkarībā no vēsturiskiem, politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem faktoriem. Mūsdienās bērna piedzimšana ir liels notikums, bet viduslaikos tā bija privāta lieta, ko skaļi neapsprieda. Vēl vairāk - process tika turēts aiz septiņām atslēgām. Līdz ar to hronikās bērna pasaulē nākšanas aprakstu ir gaužām maz un tie ir skopi - vēsturnieki liecības lipina kopā no fragmentiem. Aristokrātes grūtniecību slēpa, cik vien ilgi tas bija iespējams, un kā nu ne - bērna dzimšana bija saistīta ar dzimumaktu, kas savukārt bija grēks, pieļaujams vien dzimtas turpināšanas nolūkos.

Baznīca grūtniecēm teica: “Tevi gaida sāpju jūra.” Un tā bija balta patiesība.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Conosci Firenze, Florence tour (@conoscifirenze) on Jan 24, 2019 at 10:03am PST

Gan aristokrātes, gan zemnieces visu savu aktīvo dzīvi pavadīja grūtniecības stāvoklī, kuram sekoja nereti smagas dzemdības un risks nomirt. Ja ielūkojamies vēl tālākā pagātnē - agrajos viduslaikos, skats no mūsdienu viedokļa kļūst vēl baisāks. Precējās agri - 12 gadus veca sieva un 14 gadus vecs vīrs bija ierasta prakse. Atcerēsimies, ka Šekspīra Džuljetai bija 14. Tiesa, laikam ejot, tik agrīnas laulības vairs nepraktizēja, jo saprata, ka jaunā sieva var neiznēsāt bērnu, nomirt dzemdībās vai bērns piedzimt nevesels. Vidējā aritmētiskā precētā viduslaiku sieviete dzemdēja reizi 18 mēnešos. Un ko gan citu viņa vēl varēja darīt? Sengrieķu filozofs Aristotelis uzskatīja, ka sievietes dvēsele nav tik attīstīta kā vīrieša. Sieviete pārstāvēja matēriju, kamēr vīrietis dvēseliskumu. Vēl 19. gadsimta sākumā vācu filozofs Artūrs Šopenhauers apgalvoja, ka

sievietes sūtība aprobežojas ar cilvēces pavairošanu.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by F. M. Yay (@fmyay) on Aug 29, 2019 at 7:56am PDT

Vīns, suņa piens, pieglaustas ausis un notīts kā mūmija

Daudzus gadsimtus bērni mira kā mušas, tāpēc mātes centās nepieķerties pavisam mazam bērnam. Mīlestību pret bērnu māte sāka paust tikai tad, kad mazulis paaugās, apvēlās. Tolaik augstā mirstība bez mantinieka atstāja pat veselīgas un labklājīgas ģimenes.

Nekāda mūsdienām analoģiska “bērnības kulta” nebija - viduslaikos ar nicinājumu izturējās pret periodu, kamēr cilvēks bija mazs - dēmonu apsēsts, netīrīgs, dzīvniecisks un tā tālāk.

Terminu “bērnība”, iespējams, atklāja vien tā sauktajos Jaunajos laikos, kas sākās ap 1665. gadu un ilga trīs gadsimtus. Bērns nebija ne mazais brīnums, ne ģimenes centrālais prieka avots, ne acuraugs. Izdzīvoja veselīgākie un apķērīgākie. Tomēr nevar teikt, ka viduslaikos bērni netika mīlēti vai par viņiem nerūpējās - tikai tas notika laikmeta garā. Viduslaiku Eiropā bērnu vecumu iedalīja divos periodos - infantia (līdz 7 gadu vecumam) un pueritia (līdz 16, 17 gadu vecumam) Bērnu uzvedība tika uzskatīta par dzīvniecisku, Dieva tēlu kropļojošu un zaimojošu. 16., 17. gadsimta  itāļu kardināls Aldobrandini di Siena savos traktātos pievērsās miesas lietām un

ieteica bērnu tūlīt pēc dzimšanas noberzt ar sāli un apklāt ar rožlapiņām.

Mazos dāsni apzieda ar olīveļļu un cieši satina asos, raupjos autiņos, tā, lai mazulis pēc formas līdzinās pieaugušajam, bet galvenokārt to darīja, lai ierobežotu viņa dzīvnieciskās kustības. Arī pie mums līdz pat 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta sākumam bērnus ļoti cieši tina autiņos, tā ierobežojot viņu kustības.

Guļ mazulis kā pagalīte un miers.

Samērā cieši autiņos mazuļus tina vēl padomju laikos. Viduslaiku ārsti mācīja, ka bērnu ausīm visu laiku jābūt piespiestām galvaskausam.

Ja mazulim nāca zobi un tāpēc viņš pārlieku raudāja, aukle viņam mutē ielēja nedaudz vīna.

Starp citu, šāda prakse vairākās Eiropas valstīs saglabājās līdz pat 20. gadsimta sākumam. Pret sāpēm viduslaikos līdzēja arī suņa piens, zosu tauki vai zaķa smadzeņu pastēte. Par to, ka bērnu var iemācīt iet uz podiņa, viduslaikos neviens neaizdomājās. Bērns tika uzskatīts par netīrīgu radījumu, kas nespēj ierobežot savas vajadzības. Līdz pat piecu gadu vecumam bērni skraidīja garos krekliņos un dabiskās vajadzības kārtoja kur pagadās. 

Izdzīvošanas spēle

20. gadsimta sākumā franču zinātnieks Filips Arjess secināja, ka bērnu un vecāku attiecības, kā arī mātes instinkta jēdziens Eiropā radies vien 18. gadsimta vidū. Franču vēsturniece, kultūrantropoloģe Elizabete Badintere min, ka mātes mīlestība ir mīts, jo vēsturiski vispārēja mātes uzvedība nav pastāvējusi. Turklāt  jēdziens mātišķums dažādos vēstures posmos piepildīts ar atšķirīgu saturu. Respektīvi mātes misija ir vēsturiski mainīga. Viduslaiku un arī vēlākajā rietumu kultūrā maternitāte nebūt nebija sievietes galvenais uzdevums. Mātes statuss viņai nedeva nekādas indulgences - ja viņa bija zemniece vai kalpone, bija jāstrādā tāpat kā pārējiem.

Jaundzimušo tikko dzemdības pārcietusī sieviete ielika grozā un devās uz lauku sēt, stādīt vai novākt ražu.

Izdzīvos mazulis vai ne - tas nebija tik svarīgi, jo būtiska bija dzimtas izdzīvošana kopumā. Par to runā, piemēram, socioloģe un demogrāfijas pētniece Olga Isupova. Pētījumi liecina, ka tie mazuļi, kas piedzima jūlijā - ražas novākšanas laikā, bieži vien neizdzīvoja - mirstība atsevišķos reģionos sasniedz pat 70% un vairāk. 18. gadsimtā pirmā dzīves gada laikā gāja bojā ap 30% zemnieku bērnu. Tikai teju puse dzimušo sasniedza pieaugušu vecumu. Par kādu jaundzimušā aprūpi varēja būt runa, ja sievietes uz lauka smagā darbā pavadīja daudzas stundas.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Dig Girl (@dig.girl) on Aug 24, 2019 at 11:44am PDT

Bērns raudāja, spārdījās - neviens viņam uzmanību nepievērsa. Pabaroja, kad sanāca, nevis noteiktā laikā, nepārtina, uzticēja, kam pagadās.

Tomēr māte bija ieinteresēta, lai izdzīvo pirmie bērni, jo vecākie pieskatīja jaunākos. Un tā dzīvoja ne jau raupji, ādās tērpti ļaudis mūsu ēras sākumā, bet mūsu senči tikai pirms dažām paaudzēm, daudzviet 19. gadsimta sākumā un vidū. 

Trīs K un idejas, kā samazināt bērnu skaitu

Izpratne par mātes rūpēm pamazām parādījās tikai renesanses laikā, kad cilvēki pamanīja: aprūpētam, nomazgātam, pabarotam un mātes lolotam bērnam ir lielākas izredzes izaugt par veiksmīgu cilvēku. Protams, šajā laikā svarīga bija zēna audzināšana. Savukārt, lai māte spētu aprūpēt un izglītot dēlu, bija jāizglīto meitenes. Par celmlauzi šajā ziņā var uzskatīt 18. gadsimta franču apgaismības filozofu Žanu Žaku Ruso, kurš radīja ideoloģiju, ka mātei pašai ar krūti jābaro bērns, jāaudzina, jāsaskata un jāattīsta viņā talanti, savās lekcijās pauž Olga Isupova.

Jāteic, ka šajā laikā turīgās eiropietes savus bērnus pēc piedzimšanas atdeva barotājām, jo viņu uzdevums bija kalpot vīram, ne bērnam.

Zīdīt bērnu ar krūti nebija labais tonis.

Zīdaiņu nodošana barotājām jeb “piena mammām” bija populāra daudzās valstīs. Vēl 20. gadsimtā 60. un 70. gados jaunās māmiņas bērna zīdīšanu uzticēja pienīgām sievietēm, kurām bija vairāki bērni. Turklāt modernā laika sievietes zīdīšanas laikā negribēja zaudēt glītās krūšu formas.

 Jāteic, ka pats Ruso nekāds bērnu mīlētājs nebija - savus bērnus viņš nodeva patversmē. Tā pamazām Eiropā izplatījās mātes uzvedības modelis - sievietes misija dzīvē ir audzināt un aprūpēt bērnus, atklāt viņos talantus un virzīt dzīvē. Protams, par bērnu talantiem domāja izglītotas un pārtikušas mātes. Sievām, kurām no agra rīta līdz vēlam vakaram bija jāstrādā, bērnu skološana nebija prātā. Tā nu visu savu laiku un spēkus māte veltīja ģimenei un bērniem, par karjeru vai sociālu pašrealizēšanos nevarēja būt ne runas. 

Sievietes laime bija trīs lielie K - „Kinder, Küche, Kirche” jeb „bērni, virtuve, baznīca”. 

Trūcīgās ģimenēs vecāki labi zināja, ka galvenais bieds dzīvē ir bads, tāpēc audzināja bērnos darba tikumu un paklausību - citas kvalitātes nebija vērtē. Kad medicīna sasniedza arī nabadzīgos slāņus, bērni tika pie siltas vannas un regulārām ēdienreizēm. Tomēr vienkāršie ļaudis bērna aprūpes ideju uztvēra racionāli -

ja pirmie bērni izdzīvos, nebūs jādzemdē vēl un vēl.  Jā, tik prozaiski!

20. gadsimtā, starpkaru periodā bērnu skaits ģimenē jau bija samazinājies līdz trim, četriem, pēc Otrā pasaules kara ģimenē bija divi bērni. Vecāki resursus ieguldīja vienā vai divos bērnos, nevis laida pasaulē krietnu bariņu, ar domu, ka vismaz viens no viņiem dzīvē nepazudīs un kaut ko sasniegs. Uz sievieti, kas laida pasaulē bērnus kā cālēnus vienu pēc otra, labā sabiedrībā lūkojās ar vieglu nicinājumu. Piemēram, Latvijā pirms Otrā pasaules kara labi audzināta meitene vispirms izglītojās un tikai tad precējās, bet jaunajam vīram vispirms bija jādomā par ģimenes labklājību. Mana radiniece kara laikā bija beigusi ģimnāziju un spēlēja klavieres, un tas jau nozīmēja, ka viņa ir izglītota meitene. Tomēr pie vīra izlēca ātri un drīz laida pasaulē divus bērnus. Viņa stāstīja, ka reiz uz ielas satikusi savu skolotāju, kura pajautājusi, ar ko viņa nodarbojas.

Radiniece nokaunējās, ka viņai jau divi bērni, un sameloja, ka ir tikai viens.

Vēl 20. gadsimtā strādnieces un zemnieces rūpes par bērnu aprobežojās ar apmazgāšanu, nopēršanu un pabarošanu. Mazie palaidņi nosmulētiem vaigiem un basām kājām nepieskatīti pa ielām skraidīja līdz vēlam vakaram.

Mīļuma avots bija vecmāmiņa, kura vairs negāja uz darbu rūpnīcā vai arī uz lauka nebija diža strādātāja. Viņa gatavoja ēdienu, runājās un rotaļājās ar bērniem. Ja prata, lasīja priekšā.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by @rogdennie_vcccp on May 7, 2020 at 1:57am PDT

Feministes, traktoristes, "mātes varones" un aborti

Bet atgriezīsimies pie 19. gadsimta beigām, kad nāca Freids un Māte ar lielo burtu nokrita no pjedestāla. Vairāk pret sievietes pieticīgo mātes un pavarda sargātājas lomu vērsās, nevis pats Freids, bet gan viņa sekotāji, it īpaši sekotājas. Par to savos darbos runāja psihoanalīzes tēva Freida meita, psihoanalītiķe Anna Freida, kura pamatā pievērsās bērnu psihoanalīzei. 20. gadsimtā attīstoties feminisma kustībai,  izglītotās sievietes meklēja savu vietu dzīvē un, norādot uz mātes tēla “visu aprijošo”, dēmonisko pusi, atteicās dzemdēt. Sešdesmito gadu feminisma vilnis mātišķumu iezīmēja negatīvās krāsās, uzskatot, ka šī funkcija no sievietes prasa pārāk daudz, liedzot daudzas dzīves iespējas. Savukārt, ja sievietes kļūst par mātēm, tad nospiež bērnu personību.

Mātes lomu reabilitēja sekojošais astoņdesmito gadu feminisma uzplaiksnījums, norādot uz to kā nozīmīgu personisko pieredzi.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by 🌼 ДЕТИ СССР | ИСТОРИЯ ФОТО (@cccp.deti) on Mar 9, 2020 at 10:08pm PDT

Līdztekus attīstījās ideja, ka sievietei ir tiesības izvēlēties dzīvesveidu - pilnībā veltīt sevi bērniem un ģimenei, vai arī neatteikties no karjeras un dzīves dažādības. Ap šo laiku modē nāca mājdzemdības.

Padomju valsts, sniedzot sievietei brīvību būt par traktoristi, ceļamkrāna vadītāju un metāla lējēju, devalvēja mātiškumu, pieprasot no sievietes vienlaikus visu - viņai bija jārūpējas par ģimeni, mājas soli, jāveido karjera, jābūt sociālistiskā darba pirmrindniecei. Tikai koptai viņai nebija jābūt.

Ar ordeņiem apbalvotās mātes varones drīzāk bija izsmiekla objekts, nevis atdarināšanas vērts piemērs.

Toties aborti bija legāls veids, kā izvairīties no grūtniecības. Sievietes dzemdēja agrā vecumā, mazuļus atdeva silītē, bērnudārzā, uzticēja vecmāmiņai un turpināja veidot karjeru. Pēc Savienības sabrukuma trajektorija mainījās - sievietes atkal gribēja kļūt konservatīvas un izbaudīt mātišķumu, pavadot ilgāku laiku ar bērniem.