Mūsdienu Krievijas identitātes veidošanā ļoti būtiska loma ir atvēlēta Otrā pasaules kara notikumiem. Tie iezīmēja Krievijas priekšteces – Padomju Savienības – uzvaru pār fašismu, turklāt piedzīvojot arī fašisma nonākšanu Maskavas pievārtē, tādējādi apliecinot valsts spēku. Taču mūsdienās Krievija tiecas piesātināt vēsturiskos faktus ar politiku, lai veidotu sev izdevīgu ainu par vēsturiskiem notikumiem, vienlaikus to izmantojot kā ieganstu, lai nomelnotu ikvienu valsti un sabiedrību, kas atsakās pieņemt Kremļa melnbalto redzējumu par vēsturi.

Šā gada 16. janvārī Saeima pieņēma lēmumu par Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību. Saeima uzsvēra, ka Krievijas amatpersonu centieni pārskatīt starptautisko attiecību notikumus ar mērķi attaisnot Padomju Savienības nodarījumus pret citām valstīm ir nepieņemami, kā arī norādīja uz nepieciešamību sniegt objektīvu vēstures notikumu skaidrojumu. Nav pārsteidzoši, ka Kremļa propagandas mediji uz šādu lēmumu atbildēja ar intensīvu dezinformāciju, izplatot vēstījumu par Latviju kā valsti, kurā valda fašisms, rusofobija un tiek aktīvi pārrakstīta vēsture.

Šis raksts ir tapis Austrumeiropas politikas pētījumu centra sagatavotu rakstu sērijā projekta «Dezinformācijas kampaņas pret Latviju, ES un NATO: naratīvu izpēte» ietvaros. Projekts tiek īstenots ar International Republican institute (IRI) atbalstu. Tā gaitā notiek regulāra interneta mediju caurlūkošana, izmantojot IRI izstrādāto mediju monitoringa rīku «Versus». Iegūtie dati tiek izmantoti rakstu sagatavošanā.

Vēstures gads

2019. gada nogalē Eiropas Savienība pieņēma rezolūciju, kurā gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība tika nosodītas par Eiropas sadalīšanu ietekmes sfērās, kas galu galā noveda pie Otrā pasaules kara, faktiski pielīdzinot abu totalitāro režīmu nodarījumus. Saprotams, ka šī rezolūcija Krievijā izpelnījās ļoti asu kritiku, apsūdzot Rietumus vēstures kropļošanā, lai attaisnotu pret Krieviju vērsto politiku. Šā gada janvārī Krievijas prezidents V.Putins 2020. gadu nodēvēja par vēstures gadu, ņemot vērā, ka šogad aprit 75. gadskārta kopš Otrā pasaules kara beigām.

V.Putins uzsvēra, ka mūsdienās tiek izplatīti politiski motivēti meli par vēsturi, lai aptraipītu Padomju Savienības un tās karavīru ieguldījumu fašisma sakaušanā. Lai pret to cīnītos, tika izvirzīts uzdevums Krievijai skaidrot un aizsargāt vēsturi, lai apturētu melu izplatīšanos.

Kā risinājumu pats prezidents minēja pasaulē lielākā Otrā pasaules kara foto un video materiālu arhīva izveidošanu, lai dotu iespēju iepazīties ar objektīvu vēsturi. Ņemot vērā, ka ļoti daudzas Otrā pasaules kara vēstures liecības Krievijā ir noslepenotas un nav pieejamas pētniekiem, ir pamats domāt, ka arhīvs saturētu tikai tādu informāciju, kas saskan ar Kremļa motīviem nostādīt Krieviju labā gaismā. Papildus tam, tiekoties ar Otrā pasaules kara veterāniem, V.Putins izteicās, ka «ar patiesu informāciju aizbāzīs netīrās (poganniy) mutes», kuras izplata nepatiesu informāciju.[1] Taču, spriežot pēc Krievijas aktīvās rīcības 2020. gada sākumā, «mutes aizbāšana» nozīmē dezinformācijas izplatīšanu, apsaukājot ikkatru neērtās vēsturiskās patiesības skaidrotāju par rusofobu un fašistu.

FOTO: LETA

Krievijas pieeja

Pastiprinātās dezinformācijas aktivitātes ir daļa no Krievijas centieniem nostiprināt tai izdevīgas informācijas nostiprināšanos teritorijās, kuras tā uzskata par savu ietekmes sfēru. Kopš 2005. gada, kad V.Putins PSRS sabrukumu nodēvēja par lielāko 20.gadsimta ģeopolitisko katastrofu, Krievija izplata specifisku politikas interpretāciju gan valsts iekšienē, gan arī ārpus valsts robežām. Kremlis ir ieinteresēts popularizēt vēstures notikumus, kas Padomju Savienību un PSRS nostāda pozitīvā gaismā, ignorējot neglaimojošus vēstures notikumus.

Mūsdienu Krievijas skatījumā Padomju Savienība Otrā pasaules kara laikā atradās «pareizajā» vēstures pusē, attiecīgi pilnībā visa tās rīcība ir attaisnojama, savukārt valstīm, kuras tika aizsargātas no nacistiskās Vācijas draudiem, būtu jābūt pateicīgām par Sarkanās armijas karavīru upurēšanos cīņā pret fašismu.

Kā noprotams no Krievijas rīcības, ar pateicību šajā gadījumā tiek saprasta atteikšanās no akadēmiskas vēstures notikumu analīzes, tā vietā pieņemot Krievijas oficiālo nostāju kā vienīgo patiesību. Kremlis tiecas likvidēt iespējas veidoties un notikt kara vēstures izpētei, jo tas atsegtu Padomju Savienības nodarījumus. Ikkatra valsts, kas norāda uz nebūt ne tik viennozīmīgo Padomju Savienības lomu karā, tiek zākāta par vēstures kropļotāju un fašistu atbalstītāju.

Vēstures pārrakstītāji

Reaģējot uz Saeimas pieņemto lēmumu, tika intensificēti dezinformācijas centieni ne tikai uzsvērt Latvijas mēģinājumus «pārrakstīt vēsturi», bet arī sasaistīt Otrā pasaules kara beigas ar Latvijai pozitīviem notikumiem. Tā, piemēram, uz Saeimas rezolūciju Krievijas vēstniecība Latvijā atbildēja ar norādi, ka laikā, kad civilizētā pasaule gatavojas atzīmēt 75. gadskārtu kopš atbrīvošanas no «brūnā mēra» [2], Latvija mēģina nomelnot Krievijas vēsturi. Apvainojumus papildina sarkastiska kritika par Latvijas valsts un starptautiskās sabiedrības nostāju, ka Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā bija okupācija. Lai pastiprinātu šo vēstījumu un sabiezinātu krāsas, tiek izmantotas runājošās galvas, proti, cilvēkstāsti. Piemēram, medijs «Sputnik» publicē Sarkanās armijas dalībnieku liecības par cīņām pret nacistiskās Vācijas spēkiem, lai atgādinātu par sarkanarmiešu ieguldījumu atbrīvošanā no fašisma. Vienlaikus netiek laista garām izdevība veidot asociācijas starp nacistisko Vāciju un «fašistisko» Eiropas Savienību [3], lai atgādinātu, kurš mūsdienās ir īstais okupants un kurš ir īstais vājo aizstāvis.

Tāpat gan Latvija, gan Baltijas valstis un Polija kopumā tiek vainotas fašisma atdzimšanā, Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas nodarījumu pielīdzināšanu interpretējot kā mēģinājumu mīkstināt fašisma slikto slavu.

Savukārt, piemēram, prokremliskais medijs «Baltnews.ee» apgalvo, ka fašisms allaž esot bijis liberālās demokrātijas slēptais pavadonis un ar to jau izsenis ir sasirgušas Baltijas valstis un Polija. Vēstījuma pamatā ir pieņēmums, ka Eiropas Savienība un NATO nav ieinteresētas atbalstīt vājās reģiona valstis, kuras uzmanības un atbalsta nodrošināšanai ir izmantojušas rusofobiju līdz tādai pakāpei, ka šo valstu valdības vairs nav spējīgas eksistēt bez nepārtrauktas rusofobijas kultivēšanas [4]. Kremļa rīcības motīvs ir mainīt diskusijas noteikumus un vainu par Krievijas starptautisko izolēšanu un sankciju noteikšanu uzvelt Baltijas valstīm un Polijai. Saprotams, ka šī pieeja neiztur kritiku, jo Eiropas Savienība attiecībā pret Krieviju ilgstoši ir bijusi samiernieciska un savu darbību pastiprinājusi ir tikai pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Austrumukrainā. Taču, pienācīgi ilgi atkārtojot vēstījumu, dezinformatori iemanto savas auditorijas uzticību, tādā veidā panākot auditorijas nostāšanos Krievijas pusē. Nodrošinot sabiedrības uzņēmību pret prokrievisku informāciju, Krievija var izmantot šo atsaucību kritiskā brīdī, kā tas tika darīts Ukrainā, lai ar sabiedrības iesaisti attaisnotu Krimas aneksiju.

Vai tiešām pārrakstām vēsturi?

Mūsdienu Krievija ideoloģiski balstās uz PSRS panākumu pamatiem, izmantojot kādreizējo varenību kā apliecinājumu savām patiesajām spējām, vienlaikus PSRS sabrukumu un tam sekojošo vājuma posmu uzskatot par traģēdiju. Šāda tendence ir novērojama jau ilgstoši, savu artavu ir pielikusi arī akadēmiskas vēstures izpētes aizliegšana, lai ierobežotu iespējas veidoties analītiskai diskusijai par pagātnes notikumiem. Tādējādi ir saprotams, kāpēc jebkādu ar Padomju Savienību un PSRS saistītu vēstures jautājumu skatīšana saņem asu pretreakciju. Katra diskusija par Otrā pasaules kara izcelšanos un norisi draud izcelt dienas gaismā negatīvos notikumus, kas apdraudētu iekšpolitikā izmantotās valsts varenības idejas.

FOTO: LETA

Lai aizsargātu pati sevi, Krievija tiecas aizsargāt tieši tai izdevīgo vēstures interpretāciju, tās pretiniekiem mēģinot piestiprināt birkas, kas būtu viegli izmantojamas pret viņiem gan iekšpolitiski, gan starptautiski. Šādā kontekstā Latvijas un arī Lietuvas, Igaunijas un Polijas apvainošana vēstures pārrakstīšanā ir likumsakarīga, jo šīs valstis nevairās analizēt vēsturi, pat ja tā reizēm ir neglaimojoša.

Eiropas Savienības pieņemtā rezolūcija ir ļoti nozīmīga, jo krasi samazina Krievijas iespējas samazināt padomju režīma noziegumu nozīmību dalībvalstīs, lai spodrinātu savu tēlu uz fašisma noliegšanas pamata.

Tiesa, nav pamata uzskatīt, ka tāpēc Krievija būtiski ierobežotu savu praksi apmelošanā. Visticamāk, tā turpinās ikvienu iekšpolitisku vai starptautisku nelaimi norakstīt uz valdošo rusofobiju un fašismu, lai sabiedrībai iepotētu Krievijas kā nepamatoti aizskartas valsts tēlu. Vienlaikus tas dod ieganstu skaidrot neveiksmes ar politiskās elites fašismu un rusofobiju. Tas veido asociācijas, ka sadarbība ar Krieviju ir izdevīga sabiedrībai, taču nemākulīgās valstu valdības savas nekompetences dēļ laiž garām iespēju attīstīties, tā vietā izvēloties būt par vājām un atpalikušām Rietumu vasaļvalstīm.


[1] Aleksandra Balandina, ««Мы заткнем поганый рот»: что Путин пообещал ветеранам», Gazeta.ru, https://www.gazeta.ru/social/2020/01/18/12916100.shtml

[2] Sputnik, «Глава МИД Латвии заявил, что страна чтит советских солдат, и не забыл подпеть Польше», Sputnik, https://lv.sputniknews.ru/politics/20200118/13074881/Glava-MID-Latvii-zayavil-chto-strana-chtit-sovetskikh-soldat-no-ne-zabyl-podpet-Polshe.html

[3] Sputnik, «Живущим в Латвии ветеранам вручают медали в честь 75-летия Победы», Sputnik, https://lv.sputniknews.ru/Latvia/20200203/13162853/Zhivuschim-v-Latvii-veteranam-vruchayut-medali-v-chest-75-letiya-Pobedy.html

[4] Iļja Kruglejs, «Сделав Москву «виновником» Второй мировой войны, ЕС пошел на поводу у Прибалтики», Baltnews.ee, https://baltnews.ee/Russia_West/20200127/1018283610/Sdelav-Moskvu-vinovnikom-Vtoroy-mirovoy-voyny-ES-poshel-na-povodu-u-Pribaltiki.html