Maijs nāk ne tikai ar ķiršu ziediem un noturīgi saulainām dienām, bet arī dārzkopjiem labi pazīstamo nemieru, kad zeme tā vien vilina un prasa, lai to piepilda ar sulīgiem dārzeņu, puķu, augļukoku un dekoratīvo krūmu stādiem.
Vai zaļš stāda cekuls vienmēr liecina par tā veselīgumu? Vai poļu un Latvijas tomāts dos vienlīdz labu ražu? Kā no milzīgā klāsta izvēlēties stādus, kas nepievils, un tos pareizi kopt?
Vietējos vai importa?
Stādu izvēle patiešām ir plaša: specializēto veikalu, tirgus un pat lielveikalu sortimentā ir gan pašmāju audzētāju izloloti, gan no ārzemēm ievesti stādi. Izplatītais uzskats, ka labāk pirkt vietējos stādiņus, kas ir piemērotāki Latvijas klimatam, nav aplams, kaut arī nav attiecināms uz pilnīgi visiem augiem.
“Iegādājoties tomātu, gurķu vai citu dārzeņu stādiņus, tos noteikti ieteicams ņemt no vietējiem ražotājiem. Šķirnes, kas labi aug Holandē, Vācijā vai Polijā, nav tik labi piemērotas Latvijas klimatam.
Vietējie audzētāji izvēlas tikai pārbaudītas šķirnes, ko vismaz 2–3 gadus paši ir izmēģinājuši.
Arī augsne mums mēdz būt skābāka, mālaina, tā nav melnzeme. Vietējo audzētāju stādus ieteicams izvēlēties arī audzēšanai siltumnīcās, kas saistīts ar gaisa mitrumu: Latvijā tas ir daudz ir lielāks nekā, piemēram, Polijā. Kas aug sausā klimatā, ne vienmēr labi aug pie mums.
Arī augļu kokus un ogulājus labāk izvēlēties pašmāju vai no valstīm ar līdzīgu klimatu – Lietuvas, Igaunijas, Polijas.
Spānijā vai Itālijā audzēti stādi ir raduši pie pilnīgi cita klimata.
Tie varbūt arī izdzīvos un ieaugs, taču neražos tik garšīgi kā savā dabiskajā vidē, tāpēc no šādiem stādiem dārzā nebūs lielas jēgas.
Ja kāda šķirne nolūkota, bet nav pārliecības par tās potenciālu mūsu platuma grādos, ieteicams konsultēties ar vietējiem audzētājiem vai specializēto veikalu pārdevējiem – varbūt kāds ar šo šķirni jau strādā un ir guvis pieredzi.
Toties dekoratīvo un eksotisko augu stādus var droši pirkt arī ievestus.
Latvijas audzētāji tāpat šos stādiņus pērk Holandē vai Vācijā un tad pavairo. Lielisks piemērs ir eksotiskās glicīnijas, kas pie mums kļūst aizvien populārākas – tās ieved tikai no Holandes un Vācijas, bet šīs šķirnes ir ļoti izturīgas.
Glicīniju saknes spēj pārlaist pat –35 grādu salu, tāpēc tās var stādīt bez bažām.
Daudzi dekoratīvie augi nāk no Latvijas audzētavām: peonijas, silpurenes, īrisi, dienziedes, zemenes, flokši, astilbes, begonijas, pelargonijas un surfīnijas, arī eksotiskie augi, piemēram, dārza jukas; tāpat Latvijas audzētāju augļu koki un tomātu stādi pieejami plašā klāstā
Iegādājoties stādus, būtu ieteicams dot priekšroku specializēto veikalu sortimentam, piemēram, preču zīmei “Audzēts Latvijā”, kur augi ar garantiju nāk no zināma ražotāja; pērkot tos citur, būtu jāpārliecinās, ka ir norādīta vismaz izcelsmes vieta.
Cik ilgi stādi drīkst atrasties pagaidu podiņā?
Kurš dārznieks gan nav piedzīvojis situāciju, kad stādi jau iegādāti, bet dobes vēl nav? Lai nenomocītu stādus mānīgi drošajos podiņos, eksperte tomēr iesaka ar ilgstošu uzglabāšanu tajos neaizrauties.
Tomātu un gurķu stādi parasti ir diezgan lielos podiņos – nedēļu divas var pagaidīt. Galvenais, lai tos neskartu krasas temperatūras svārstības, piemēram, nonākot no silta, apkurināta veikala atvērtā telpā, kur maija naktīs temperatūra nereti noslīd pat līdz nullei.
Stādiņi pie vēsāka gaisa jāpieradina pakāpeniski vai arī jātur siltumā un jāgaida, kad arī ārā kļūs siltāks.
Tāpat ļoti svarīgi nodrošināt pienācīgu mitruma līmeni, jo stādi augot uzsūc ļoti daudz ūdens. Stādus nedrīkst uzreiz novietot zem klajas debess, kur tie maija un jūnija sākuma intensīvajā saulē var ātri apdegt.
Puķu stādus gan vajadzētu likt dobē vai pastāvīgā podā uzreiz, jo tie parasti ir ievietoti podiņos, kas paredzēti tikai transportēšanai.
Savukārt krūmi un augļu koki tādā pagaidu variantā var iztikt diezgan ilgu laiku.
Ja nestāv atklātā saulē, bet gan pusēnā vai ēnā un tiek rūpīgi laistīti, var dzīvoties podiņā vai maisiņā gandrīz visu vasaru.
Tiesa, ar nosacījumu, ka tie šajā podiņā ir audzēti, nevis ielikti, lai transportētu, – tādiem stādiem nereti var būt bojātas saknes, jo tos mēdz visai brutāli izcirst no zemes ar cirvi. Tikko izņemti no augsnes, tie kādu laiku izskatīsies labi, taču tas ir tāpat kā ar grieztajiem ziediem. Vai šādi stādi ieaugs, ir ļoti apšaubāms.
Tā kā pērkot saknes redzēt nevar, ikvienam var gadīties tādus stādus tomēr nopirkt.
Tiem var mēģināt palīdzēt, izņemot no augsnes, nomazgājot, atdalot bojātās sakņu daļas, ļaujot apžūt un apstrādājot ar kādu apsakņošanas līdzekli – veikalā nopērkamu vai no tautas līdzekļu klāsta, piemēram, medu, kas sevišķi iet pie sirds sanīkušām rozēm.
Garantijas, ka augs atveseļosies, nav, taču mēģināts nav zaudēts.
Arī pareizai stādīšanai ir nozīme
Pirmkārt, nevienu stādu nav ieteicams uzreiz izlikt karstā saulē. Ja tas ir neizbēgami, uz 3–4 dienām, augstākais, uz nedēļu apsedziet stādījumu ar visplānāko agroplēvi, lai stādi pierod pie saules pamazām.
Puķu stādiem ir svarīgs pietiekams gaismas daudzums, tomēr stādīšanai piemērotāka būs mākoņaina diena bez saules un lietus.
Karstumā to darīt nav ieteicams – stādītājam pašam varbūt arī patiks, bet puķēm gan ne.
Gandrīz nevienam augam nepatīk atrasties purvā, izņemot ūdensaugus. Visiem pārējiem vajadzīga laba drenāža un viegla, elpojoša augsne.
Ja zeme ir ļoti mālaina – jāpiemaisa kūdra vai smiltis.
Jo smagāka, mālaināka augsne, jo lielāka bedre stādiņam vajadzīga, lai varētu iebērt pēc iespējas vairāk kūdras.
Vidēja izmēra dekoratīvam krūmam vai puķu stādam bedre būtu jārok divreiz lielāka par podiņa diametru un uz pusi vai divreiz dziļāka par tā augstumu – tātad vidēji ap 60 cm diametrā un 50 cm dziļumā.
Savlaicīgi jādomā arī par atbalstu, sevišķi vīteņaugiem: ja atbalsts balstīsies zemē, uzreiz jāliek lielāks, jo vēlāk, mainot mazāku pret lielāku, var sabojāt auga saknes.
Tāpat nedrīkst aizmirst par laistīšanu. Pareizā secība būtu piepildīt izrakto bedri ar ūdeni, lai augsni kārtīgi samitrinātu, tad – ar kūdru vai speciālo augsni (augiem, kam vajadzīga skāba augsne, īpašs mēslojums vai augsne uz biohumusa bāzes), pēc tam iestādīt augu un to vēlreiz aplaistīt.
Ja augs labi sadzīvo ar mulču, to arī uzreiz var likt virsū, jo tā pasargā stādu no pārkaršanas un straujas ūdens iztvaikošanas, turklāt dekoratīvi izskatās.
Nav lielas nozīmes, kādu mulču – dekoratīvu un krāsotu vai dabisku priežu mizas mulču – izvēlēties, toties no melniem akmentiņiem gan vajadzētu atturēties, jo tie vasaras saulē stipri uzkarst.
Iestādītie augi pirmoreiz jāmēslo pēc 2–3 nedēļām, taču ir svarīgi nepārmēslot, lai neapdedzinātu saknes un pavasarī rūpīgi izraudzītie stādiņi neiznīktu, bet gan lekni augtu un priecētu dārzkopi līdz pat rudens salnām.