Interneta tiešsaistes notikumu sērijas "Distancētu sarunu seriāls" sestajā epizodē "Turpinājums sekos" Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Mārtiņš Daugulis sarunājās ar režisori Ināru Slucku, sabiedrisko attiecību konsultantu Jurģi Liepnieku, sabiedrības foruma “Cexit” organizētāju Mārtiņu Gineiti un sociālantropologu Robertu Ķīli.
Ināra Slucka atzina, ka uztver šo laiku kā ļoti sadrumstalotu, kas liek tiekties uz vienotu sajūtu. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka pēc šīs krīzes visi būsim iekšēji mainījušies. Taču svarīgi ir saglabāt atbildības sajūtu gan pret sevi, gan citiem. Arī teātrī šis ir jaunu izaicinājumu laiks un iespēja eksperimentēt ar jaunām formām, kurām pirms tam nebija laika pievērsties. Viņa uzskata, ka šādas krīzes padara mūs zinošākus un stiprākus.
Jurģis Liepnieks diskusijā bija izteikti reālistisks un pat pesimistisks, uzsverot arī, ka nepiekrīt teicienam: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.” Tajā pašā laikā cilvēki allaž vēlējušies pārmaiņas un allaž cerējuši, ka pēc tām pasaule būs labāka. Viņš uzsvēra, ka, raugoties no vēstures perspektīvas, ir ļoti apšaubāmi, vai mēs pēc šīs krīzes būsim kļuvuši gudrāki un stiprāki. Cilvēka būtība nemainās kopš senatnes. Dažādas katastrofas nav atstājušas fundamentālu iespaidu un arī šī neatstās. Lai arī šobrīd nav pamata optimistiskai gaisotnei, cilvēks ir ļoti adaptīva būtne, tādēļ optimisma devu var smelties atziņā, ka pielāgosimies un dzīvosim vien tālāk. Tajā pašā laikā viņš uzsvēra, ka krīzēs spilgtāk izpaužas katra cilvēka raksturīgākās īpašības, kas ir gan interesanti, gan iespējams nedaudz bīstami. Plašāk skatoties, krīzēs nostiprinās dažādu sfēru jau esošās tendences, piemēram, digitalizācija. Informācijas pieejamība gan nenodrošina to, ka cilvēks ātri sagurst no trauksmes uzturēšanas un pielāgojas situācijai, piemirstot par nemitīgu uzmanīšanos. Jurģa Liepnieka rezumējums ir tāds, ka individuālā līmenī katram gluži vienkārši jācenšas saslimt pēc iespējas vēlāk, kad būs vieglāk ārstēties un cerams arī izārstēties, jo visticamāk ar kroņavīrusa izraisīto slimību agri vai vēlu saslimsim mēs visi.
Mārtiņš Gineitis bilda, ka šobrīd nevajadzētu sēdēt un kaut ko gaidīt, bet censties būt aktīviem, risināt radušās problēmas, tajā pašā laikā saglabājot mieru un nesteidzību. Viņš uzsvēra, ka nevajadzētu aizrauties ar niekiem, uzsvaru liekot uz galveno ideju, jēgpilnu lēmumu. Ko cilvēki varētu no šī laika mācīties? Pirmkārt jau daudz solidārāku attieksmi pret dažādu profesiju pārstāvjiem, jo krīze lieliski pierāda to neatsveramību un nozīmību.
Roberts Ķīlis savukārt piebilda, ka lielas pārmaiņas skārušas vai visas nozares, ieskaitot nozīmīgākās un apjomīgākās, taču šobrīd pat pieredzējušiem sociālantropologiem ir pagrūti prognozēt, kas notiks nākotnē. Ir skaidras tendences – izglītībā straujāk pieaugs digitālās formas, ekonomikā augs patēriņš, pretēji izteiktajām tēzēm, ka cilvēki pēc krīzes tērēs mazāk un apdomīgāk. Diemžēl tirgū tiks iepludināti daudzi kaitīgi medicīniskie līdzekļi, spekulējot par to brīnumspējām pret pandēmiju, cilvēki vairāk lietos higiēnas preces, kas tā varētu arī turpināties gadījumā, ja par to regulāri tiks atgādināts. Tāds, lūk, tas sekojošais turpinājums.
"Distancēto sarunu seriāla" septītajā epizodē "Eksāmens" 21. maijā pulksten 18.00 notiks atkārtota pievēršanās aktuālajai un daudziem sasāpējušajai izglītības jomai.
