Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu cīnās par varas saglabāšanu un savu brīvību jau kopš pagājušā gada aprīļa. Koronavīrusa mesto izaicinājumu ēnā beidzot ir gūti panākumi.

Kas bija Netanjahu problēma?

Benjamins Netanjahu, kurš ir bijis premjerministrs arī 90. gadu otrajā pusē, pie Izraēlas stūres atrodas jau kopš 2009. gada. 2019. gada aprīlī notika Izraēlas parlamenta vēlēšanas, kurās Netanjahu lūkoja savu premjerministra krēslu saglabāt. Ņemot vērā, ka Netanjahu ir visilgāk amatā esošais premjerministrs Izraēlas vēsturē un viņa vadītā partija «Likud» bija spējīga noturēties pie varas gan pēc 2009. g., gan 2013. g., gan arī pēc 2015. gada vēlēšanām, Netanjahu bija pamats uzskatīt, ka tas izdosies arī šoreiz. Uzvara Netanjahu bija īpaši svarīga, jo «Likud» līderis ir iesaistīts vairākos korupcijas skandālos. Viņš tiek apsūdzēts gan dāvanu pieņemšanā apmaiņā pret politiskajiem pakalpojumiem, gan mēģinājumos ietekmēt medijus.

Viņam ir nepieciešams saglabāt savas pozīcijas Izraēlas politikā, lai aizsargātos pret iespējamo notiesāšanu.

Tomēr šoreiz viss izvērtās daudz sarežģītāk. Pēc trīs lielāko opozīcijas spēku - Izraēlas Izturības partijas, «Yesh Atid» un «Telem» apvienošanās zem viena karoga tika izveidota partiju savienība «Zilais un baltais». Tā ar savu harismātisko līderi Beniju Gancu priekšgalā meta nopietnu izaicinājumu Netanjahu ambīcijām un 2019. gada septembra vēlēšanās izcīnīja uzvaru (tiesa gan – ar ļoti mazu atrāvienu). Netanjahu nebūt arī nepalīdzēja fakts, ka viņa tradicionālie sabiedrotie – galēji labējie un reliģiskie spēki arī nespēja iegūt pietiekami lielu vietu skaitu, lai koalīcijā ar «Likud» partiju atnestu viņam vēl vienu premjera krēslu. Tāpat arī politiķim neizdevās atjaunot pajukušo sadarbību ar partijas «Yisraeli Beitenu» vadītāju Avigdoru Lībermanu, kas būtu varējis nosvērt svaru kausus Netanjahu par labu. Šajā kontekstā diezgan pašsaprotami, ka politiķa mēģinājums izveidot valdību cieta neveiksmi. Lai nepieļautu iespēju valdību uzņemties veidot Gancam, Izraēlas parlaments nobalsoja par savas darbības izbeigšanu. Jau 2019. gada 17. septembrī Izraēlas iedzīvotāji atgriezās pie vēlēšanu urnām.

Tomēr arī šoreiz vēlēšanu iznākums bija ļoti līdzīgs un nedeva Netanjahu nepieciešamo pārsvaru izveidot valdību. Lai gan prezidents Reivens Rivlins valdības veidošanu jau atkal uzticēja «Likud» līderim, jau pēc mēneša viņš bija spiests atzīt savu izgāšanos. Pēc tam laimi izmēģināja Benijs Gancs, bet viņam diez cik labāk neveicās. «Zilā un baltā» līderis arī nespēja iegūt nepieciešamo pārsvaru, un Izraēlas elektorāts devās balsot arī trešo reizi – šoreiz 2020. gada 2. martā.

Vēlēšanu rezultāts bija ļoti līdzīgs, un valdības veidošana tika uzticēta Benijam Gancam. Tomēr šoreiz Izraēlas politiskajā spēlē iesaistījās kāds ārējs politisks spēks – koronavīruss Covid-19, kurš savā ziņā palīdzēja Netanjahu no situācijas izkāpt ar sausām kājām.

Benijs Gancs

FOTO: AFP / Scanpix

Kā koronavīruss palīdzēja risināt Netanjahu problēmu?

Neskatoties uz to, ka Benijs Gancs iepriekš bija paziņojis, ka vienotā koalīcijā ar Netanjahu nestrādās, attīstoties koronavīrusa epidēmijai, politiķis savu nostāju kardināli mainīja un parakstīja ar «Likud» līderi vienošanos par vienotības valdības izveidi. Gancs savu lēmumu pamatoja ar nepieciešamību izveidot stabilu valdību kopīga ienaidnieka – koronavīrusa priekšā. Alternatīva būtu bijusi ceturtās vēlēšanas, kas prasītu gan ievērojamu laiku, gan arī grautu Izraēlas demokrātiju. Koronavīrusa retoriku izmantoja arī Netanjahu, uzsverot, ka noslēgtais līgums palīdzēšot glābt «dzīvības un iztikas līdzekļus».

Lai gan mēs, iespējams, nekad neuzzināsim koalīcijas veidošanas sarunu aizkulises un neuzzināsim, vai patiesi Covid-19 bija galvenais motivējošais faktors, tomēr ir skaidrs, ka tas abiem spēlētājiem sniedza iespēju šo vienotības lēmumu parādīt labākā gaismā.

Benijam Gancam bija nepieciešams pamatojums tam, kāpēc viņš visu savu priekšvēlēšanu kampaņu ir sludinājis cīņu pret Netanjahu iemiesoto korupciju, bet tagad izvēlas nodot savus principus. Līdzīgi arī Netanjahu bija iespēja parādīt, ka Izraēlas iedzīvotāju labklājība viņam tomēr ir pirmajā vietā un viņš drošības izaicinājumu gadījumā ir gatavs sadarboties pat ar lielākajiem politiskajiem pretiniekiem. Tas palīdz uzturēt viņa slaveno iesauku – Misters Drošība.

Ja mēs paskatāmies uz vienošanās saturu, tad varam redzēt, ka tā Netanjahu ir pat diezgan izdevīga. Viņš saglabās premjerministra posteni 18 mēnešus un iegūs veto tiesības saistībā ar atslēgas valsts amatu piešķiršanu (tai skaitā valsts prokurora un ģenerālprokurora nozīmēšanu). Pēc 18 mēnešiem vara tiks nodota Gancam, taču Netanjahu tik un tā saglabās pozīciju kā «alternatīvais premjers». Pamatojoties uz Izraēlas analītiķa Haviva Retiga Gura komentāru «The Times of Israel», «alternatīvā premjera» amats ir juridiski vienlīdzīgs premjera amatam un Izraēlas likums paredz, ka apsūdzēts premjers savu amatu var saglabāt. Vienlaicīgi viņa partija «Likud» saglabās kontroli pār parlamenta Konstitūcijas, tiesību un taisnīguma komiteju, kā arī tai būs būtiska ietekme valsts komitejā, kura ir atbildīga par tiesnešu nozīmēšanu. Šie visi faktori palīdzēs Netanjahu aizsargāties pret notiesāšanu korupcijas prāvā.

Tāpat lēmums par vienotības valdības veidošanu izraisījis šķelšanos «Zilā un baltā» rindās, kuras ietvaros partiju «Telem» un «Yesh Atid» līderi Jairs Lapids un Moše Jalons savienību atstāja un pievienojās opozīcijas spēkiem. Lapids jau ir paspējis nosaukt Ganca gājienu par krāpniecību un uzsvēris, ka vēlētāju sniegtās balsis ir tikušas atdotas Netanjahu, vēsta BBC. Šāds apstāklis ir vājinājis Ganca politiskās pozīcijas un atstājis viņu bez nopietna atbalsta Knesetā. Ir skaidrs, ka tad ja viņš pēc 18 mēnešiem kļūs par premjerministru, Netanjahu ir lielas iespējas traucēt viņa darbu.

Papildus tam, interesanti tas, ka vienošanos bieži vien dēvē par divgalvainu, jo tā Izraēlā izveido de facto divas valdības. Ministriju portfeļi ir sadalīti starp «Likud» un «Zilā un baltā» bloku. Gan Netanjahu, gan Gancs var atlaist savā blokā ietilpstošos ministrus (kuri ir atbildīgi tieši vienam vai otram politiķim), taču tiem nav tiesību ķerties klāt otrā blokā ietilpstošajiem. Līdzīgs biedru sadalījums pastāv arī citās svarīgās izpildvaras iestādēs (piemēram, Drošības kabinetā) Tādējādi var teikt, ka koronavīrusa ēnā pieņemtā vienošanās Netanjahu piešķir pašam savu skaidri definētu ietekmes sfēru.

Jāpiemin arī, ka darījumā ir skaidri atrunāta situācija, kad tiesu vara lemj par Netanjahu nepiemērotību premjerministra amatam. Tādā gadījumā Gancam būs pienākums atkāpties kopā ar viņu. «Likud» līderis uzskata, ka tas varētu būt vēl viens tiesu varas uzbrukumu atturošs faktors.

FOTO: Reuters/ScanPix

Kāpēc tam visam piekrita Benijs Gancs?

Iespējams daudziem radīsies jautājums, kāpēc tad vispār Gancs kaut kam tādam piekrita? Vai koronavīrusa dēļ politiķis patiešām bija gatavs sev pilnībā iešaut kājā un atteikties no cīņas par varu? Lai gan šādu scenāriju izslēgt nevar, jāatceras, ka papildus iespējai pēc 18 mēnešiem iegūt premjerministra krēslu Gancs ieguva aizsardzības ministra posteni, bet viņa sabiedrotie lauvas tiesu citu nozīmīgu posteņu (piemēram, tieslietu ministra un parlamenta spīkera). Tāpat arī Gancs ir panācis, ka gadījumā, ja Netanjahu izdara spiedienu uz parlamentu un tas pasludina savu atlaišanu pirms viņa kļūšanas par premjerministru, politiķis šo amatu ieņem līdz jaunās valdības izveidei. Domājams, ka Gancs uzskatīja, ka viņa definētā ietekmes zona kopā ar šiem instrumentiem palīdzēs Netanjahu ierobežot.

It īpaši tāpēc, ka vienošanās ietvaros arī ir skaidri noteikts, ka svarīgāko jautājumu pieņemšanai un politisko amatu piešķiršanai ir nepieciešams abu līderu konsenss.

Tas gan neattiecas uz Netanjahu vēlēšanos veikt Palestīnas Autoritātes kontrolētās Jordānas ielejas aneksiju. Šo jautājumu līderis plāno aktualizēt valdībā un/vai parlamentā pēc 1. jūlija.

Ko no šā stāsta varam secināt?

Pirmkārt, koronavīruss politikā kalpo kā ārējais ienaidnieks, kurš apvieno arī politiskus pretiniekus. Šajā gadījumā šī apvienošana palīdzēja glābt Benjaminu Netanjahu, kuram palikšana pie varas bija arī brīvības jautājums. Lai gan mēs nezinām, vai Benija Ganca piekāpšanās bija patiesi saistīta ar viņa vēlēšanos upurēt politiku sabiedrības vārdā, koronavīruss viennozīmīgi palīdzēja šo soli pamatot. Turklāt koronavīrusa sniegtais pamatojums bija izdevīgs arī Netanjahu.

FOTO: EPA/Scanpix

Otrkārt, Netanjahu ir nosacīts uzvarētājs. Neskatoties uz to, ka «Likud» un tā sabiedrotajiem vēlēšanās veicās salīdzinoši labi, premjers tā arī nespēja izveidot valdību un viņam virs galvas turpināja karāties asmens tiesas prāvas veidolā. Lai gan Gancam ar valdības izveidošanu arī labi neveicās, pret viņu šāda tiesvedība ierosināta nebija un viņš varēja turpināt pret Netanjahu izmantot šo kārti. Tagad Netanjahu ir ieguvis papildu instrumentus sevis juridiskai aizsargāšanai, viņa spēcīgākais opozīcijas spēlētājs ir sašķēlies un premjeram ir tikusi iedalīta sava ietekmes sfēra. Lai gan pieņemtā vienošanās it kā nodrošina arī Benija Ganca ietekmi, organizācijas «Izraēlas politikas forums» direktors Maikls Koplovs ir norādījis, ka Ganca ieguvumi ir daudz simboliskāki. Lai gan tie no malas izskatās lieli, piemēram, «Zilā un baltā» tieslietu ministrs maz ko varēs izdarīt, ja Netanjahu saglabājas nosacīti liela politiska ietekme valsts tiesvedības sektorā.

Treškārt, valdības divgalvainais raksturs nozīmēs to, ka Izraēlas politika kļūs daudz grūtāk koordinējama.

Sadalījums Ganca un Netanjahu ietekmes sfērās nozīmē to, ka valdības darbā varētu trūkt centrāla spiediena, kurš palīdzētu atrast konsensu starp atšķirīgajām interesēm un viedokļiem. Lai gan ir pāragri spriest par jaunās valdības iespējamo efektivitāti, ir skaidrs, ka tās spējas jau drīzumā pārbaudīs divi nopietni izaicinājumi – Izraēlas ekonomikas atjaunošana pēc Covid-19 izplatības ierobežošanas un Netanjahu gatavošanās anektēt Palestīnas Autoritātes kontrolēto Jordānas ieleju. Tomēr šīs tēmas jau ir citu rakstu jautājums.