Džordža Floida stāsts ir jau atkal izgaismojis mūžseno rasisma jautājumu ASV. Lai noskaidrotu vairāk par aktuālo situāciju, portāls TVNET uz interviju aicināja ASV dzīvojošo žurnālisti un pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica līdzdibinātāju Kristīnu Rizgu. 

FOTO: Winni Wintermeyer

Kristīna Rizga ir žurnāliste, kas raksta The Atlantic par izglītības jautājumiem. Viņa ir uzaugusi un dzīvojusi Latvijā, taču kopš 1994. gada ir pārvākusies uz Sanfrancisko. 2011. gadā viņa kopā ar Ingu Spriņģi nodibināja Latvijā nu jau plaši pazīstamo pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica. Kristīnas raksti ir tikuši publicēti tādos medijos, kā Mother Jones, Los Angeles Times, Chicago Tribune, The Nation un Global Post

Kā jūs pagaidām vērtējat notiekošo ASV? Vai tas viss notika tāpēc, ka policijā bija gadījies viens pilnvaras pārkāpjošs indivīds, vai arī varam runāt par vairāk tādu kā rasisma sistēmu?

Es dzīvoju ASV kopš 1994. gada, un regulāri ziņās parādās stāsti, ka policisti brutāli izturas pret tumšādainiem cilvēkiem. Dati rāda, ka policija neproporcionāli daudz apstādina melnādainos autovadītājus par visdažādākajiem iemesliem – nestrādājošas gaismas, neliela ātruma pārsniegšana vai arī vienkārši aizdomas par kādu pārkāpumu. Tad, kad šie autovadītāji tiek apstādināti, pret tiem izturas daudz brutālāk nekā pret baltādainajiem. Piemēram, mana draudzene bija mašīnā ar trīs baltādainām meitenēm. Tad, kad šo mašīnu apturēja, viņām visām palūdza izkāpt ārā. Baltādainās sievietes neaiztika, bet melnādainā tika nomesta uz zemes. Pastāvīgi ir novērojama atšķirīga attieksme daudzās dzīves situācijās.

Protesti pret rasismu jau īstenībā ASV norisinās ļoti sen. Tomēr tagad sociālo mediju un «Black Lives Matter» dēļ šis jautājums piesaista daudz lielāku uzmanību.

Šeit noteikti ir kaut kas sistēmisks, un tas ir saistīts ar verdzības sekām, kā arī ar likumdošanu, kas turpinājās pēc verdzības atcelšanas un arī pēc 60. gadu cilvēktiesību kustības.

Nedaudz ar likumdošanu ir saistīts arī mans nākamais jautājums. Kāpēc, jūsuprāt, ASV policija ir tik ļoti vērsta uz eskalāciju un pilnvaru pārkāpšanu? Nenoliedzami, ASV nav vienīgā pasaules valsts, kurā policija pārkāpj savas pilnvaras, bet tieši par ASV gadījumiem mēs ziņās dzirdam ļoti daudz.

Es nedomāju, ka policisti ASV ir rasistiskāki nekā citi cilvēki. Lielākā atšķirība ir tāda, ka tie nēsā ieročus un līdz ar to – policistu rīcībai var būt nāvīgas sekas. Tāpēc arī policija parādās ziņās daudz vairāk nekā citas valsts institūcijas. Ziņās tik daudz neparādās arī tādi jautājumi kā izglītība un mājokļa likumi, kas veicina rasismu tikpat lielā mērā kā policija.

Aptaujas ASV rāda, ka ļoti daudzi baltie cilvēki no tumšādainiem cilvēkiem baidās. Piemēram, daudzi mani melnādainie draugi vīrieši nedodas skriet agri no rīta un vēlu vakarā. Tas tāpēc, ka baltādainie var nobīties un piezvanīt policijai.

Tad, savukārt, ieradīsies bruņots policists un būs problēma. Bieži arī baltādainie zvana policijai tad, ja melnādainais parkā ir vienīgais savas ādas krāsas pārstāvis un novēro putnus. Tāpat daudzām manām draudzenēm, kurām ir maģistra grāds, ir teikts, ka lidmašīnas pirmās klases vietas nav priekš viņām, neskatoties uz to, ka iepriekš par šīm vietām ir ticis samaksāts. Tie nevar iedomāties, ka melnādainie cilvēki varētu lidot pirmajā klasē.

Vai varam apgalvot, ka piedzimt par melnādaino ASV automātiski nozīmē būt sliktākā dzīves pozīcijā nekā baltādainajam?

Jā, tieši tā. Paskatīsimies kaut vai uz mājokļa likumiem. Piemēram, 30. gados valdība sāka dzīvokļu celtniecību atsevišķos rajonos – vienā rajonā baltādainajiem, bet otrā – melnādainajiem. Valdība nodokļu maksātāju palīdzību, apdrošināšanu un hipotēkas sniedza baltādainajiem, taču ne melnādainajiem. Tas nozīmēja, ka baltādainie varēja pirkt mājokļus un vairākās paaudzēs audzēt savu kapitālu, bet melnādainajiem šādas iespējas nebija. Valdība tādā veidā pastiprināja segregāciju starp šīm kopienām.

Šā lēmuma sekas var redzēt vēl mūsdienās. Piemēram, tad, kad pie manis atbrauc ciemiņi no Eiropas, tie brīnās, kāpēc tik bagātā valstī ir tik briesmīga segregācija – kāpēc afroamerikāņi dzīvo pavisam citos, nabadzīgākos rajonos?

Pagaidām dati rāda, ka baltādaino mājsaimniecības vidējā bagātība, kas ir bāzēta tieši šajā nekustamajā īpašumā, ir 134 000 $. Savukārt, melnādainās mājsaimniecības vidējā bagātība ir 11 000 $. Tas viss ir saistīts ar mūsu valdības iesākto likumdošanu. Lai gan mūsdienās tā ir atcelta, sekas paliek – melnādainajiem vienkārši netika dotas vienlīdzīgas iespējas uzkrāt kapitālu.

FOTO: AFP / Scanpix

Vēl viena sfēra, kur mūsdienās ir palikušas rasisma sekas, ir pieņemšana darbā. Līdz pat 60. gadiem pastāvēja likums, ka privātās kompānijas melnādainos cilvēkus gluži vienkārši bez pamatota iemesla varēja nepieņemt darbā. Kaut gan tas ir ticis atcelts, pieradumi nav mainījušies, un tie daudzās vietās turpinās.

Kā ar izglītību? Vai melnādainajiem ir grūtāk piekļūt kvalitatīvai izglītībai nekā baltādainajiem?

Tieši tā. Es esmu izglītības žurnāliste, un tas ir mans jautājums. Es esmu ieguvusi grādu vēsturē vienā no prestižākajām ASV universitātēm – Kalifornijas universitātē Berklijā, un visas programmas ietvaros neviens profesors man neteica, ka pilnvērtīgai izpratnei par ASV vēsturi ir nepieciešams izprast arī melnādaino vēstures jautājumus – verdzības sekas, Džima Krova likumus un citus. Tāpat es arī redzu skolās, ka baltādaino bērniem šo vēsturi un šīs vēstures sekas nemāca. Tāpēc daudzi baltādainie cilvēki šīs lietas iemācās tikai šodien.

Izglītībā līdz pat 60. gadiem baltādainajiem un melnādainajiem cilvēkiem valdība neļāva mācīties vienās un tajās pašās skolās. Tāpat arī melnādainajiem skolotājiem tika liegts mācīt baltādaino skolās.

Man pieejamie dati saka, ka, piemēram, Misisipi štatā 50. gados skolā, kur gāja afroamerikāņi, valdība sniedza $2 uz skolēnu. Savukārt citā skolā, kurā gāja baltādainie skolēni, tika sniegti $120 uz skolēnu.

Lai gan mūsdienās tik slikti vairs nav, realitātē skolu segregācija turpinās un valdība pret to aktīvi necīnās. Segregācija ASV ir šausmīga, un tā tikai turpina pieaugt. Būtiski arī, ka skolās, kur vairākums skolēnu ir melnādainie, ir metāla detektori (līdzīgi kā lidostās). Tāpat arī šajās skolās ir vairāk policistu nekā koledžas konsultantu. Šīs skolas bieži vien izskatās kā cietumi, un valdība tām nedod pietiekami daudz naudas. Tas, protams, nozīmē, ka daudzas ģimenes nemaz šādās skolās savus bērnus sūtīt nevēlētos.

Kā ar augstskolām? Vai tajās netiek mēģināts veicināt studentu mijiedarbību? Zinu, ka daudzas ASV universitātes liek uzsvaru uz kultūru, rasu un dzimumu daudzveidību.

Protams, šādi centieni pastāv. Tomēr šajā brīdī jau ir par vēlu. Ja vairākums no melnādainajiem bērniem iet skolās, kurās ir vairāk policistu nekā koledžas konsultantu un skolotāji saņem mazākas algas, tie attiecīgi iegūst sliktāku izglītību. Tiem jau no pirmās klases ir mazākas iespējas sagatavoties augstskolas iestājeksāmeniem un līdz ar to arī sliktākas atzīmes. Tādējādi, pat ja augstskolas un vēlāk arī darba vietas ir ieinteresētas savā vidū redzēt vairāk melnādaino, nemaz nav tik viegli atrast cilvēkus, kuru zināšanas atbilstu izvirzītajām prasībām.

Izklausās pēc tāda kā apburtā loka. Melnādainajam jau no bērna kājas netiek dota iespēja būt vienlīdzīgās starta pozīcijās ar baltādaino. Savukārt tad, kad šis melnādainais pieaug, tad tas attiecīgi pelna mazāk un nevar palīdzēt arī saviem bērniem dzīvē vairāk izsisties.

Tieši tā! Tas ir apburtais loks, kurš bezgalīgi turpinās caur ekonomiskām iespējām, caur izglītības iespējām un arī caur to, ka valdība publiski neatzīst to, ka tās vēsturiski izveidotie likumi ir palīdzējuši konstruēt segregētos rajonus, segregētas skolas, segregētās piepilsētas. Veselas baltādaino paaudzes izaug savā nošķirtajā pasaulē un nesaprot – kāpēc gan melnādainajiem ir tik grūti? Kāpēc tie nespēj iestāties augstskolās un iegūt labus darbus? Baltādainie varbūt divas reizes dzīvē atbrauc uz šiem nošļukušajiem rajoniem, redz visas turienes problēmas un sāk domāt, ka ar melnādainajiem gluži vienkārši kaut kas nav kārtībā.

Daudzi sāk domāt, ka šie cilvēki ir slinki un slikti mācās. Tādā veidā arī individuālais rasisms turpinās.

Pat ja tu sevi neuzskati par rasistu, melnādaino asociēšana ar šādiem rajoniem un dzīves apstākļiem bieži vien galvā rada dažādus mītus. Pagaidām notiekošie protesti ASV ir ļoti svarīgi. Pirmo reizi es esmu novērojusi, ka uz «Black Lives Matter» demonstrācijām ir atnākuši daudzi baltādainie. Sociālajos tīklos var redzēt, ka tie mācās izprast melnādaino problēmas sistemātiskajā līmenī. Respektīvi – sistēmu, kura ļauj veidoties tik lielai segregācijai un rasismam. Tie arī saprot, ka neko nedarīt nozīmē šo apburto loku uzturēt.

Kā ar Trampa faktoru šajā stāstā? Vai viņa izteikumi arī kaut kādā veidā veicina rasisma problēmu ASV?

Es domāju, ka visi šie likumi bija pieņemti jau pirms Trampa nākšanas pie varas. Tramps, protams, ir pirmais prezidents, kurš vienkārši atklāti nepārtraukti izmanto rasistiskus izteikumus. Es domāju, ka viņš ir palīdzējis «Black Lives Matter» kustībai pirmo reizi savā lokā iekļaut baltādainos cilvēkus, kuri agrāk par šo jautājumu neinteresējās. Tas tāpēc, ka viņi dzird, ka prezidents katru dienu aktualizē rasisma jautājumu. Turklāt cilvēkiem Covid-19 kontekstā ir arī vairāk brīva laika lasīt un par to visu interesēties.

FOTO: KEVIN LAMARQUE/REUTERS

Kā ar medijiem un popkultūru? Vai šie elementi arī palīdz kultivēt rasismu ASV? Galu galā eksistē daudzas filmas, kurās tiek parādīti rajoni, kuros dzīvo melnādainie. Tie šajos rajonos ir redzami kā daļa no ielu bandām.

Tieši tā. Mēs pagaidām sociālajos tīklos redzam, ka afroamerikāņu žurnālisti un afroamerikāņu režisori pagaidām ir ļoti aktīvi. Tie saka, ka ļoti daudz rasisma ir gan ASV visprogresīvākajos žurnālos, gan visprogresīvākajās avīzēs, gan visprogresīvākajās filmu veidošanas kompānijās. Tiek uzdoti jautājumi, kāpēc tur jau 50 gadus kopš cilvēktiesību kustības pie varas ir vairākumā baltādainie? Ir loģiski, ka tādā gadījumā netiek parādītas visas ASV puses, kā arī fakts, ka pašu melnādaino kopienu vidū pastāv dažādība. Piemēram, ir arī daudzi turīgi melnādainie. Ne visi dzīvo nošļukušos rajonos.

Tomēr es vēlētos teikt, ka pēdējos piecos gados ASV ir novērotas lielas pārmaiņas. Ir tikušas uzņemtas daudzas filmas, kurās šiem aspektiem tomēr ir pievērsta lielāka vērība. Tāpat ir parādījušies arī žurnālisti, kuri spēj veidot citādākus un dziļākus rakstus. Tas ir kas ļoti jauns, ko es ASV iepriekš nebiju redzējusi.

Interesanti, ka šo pieminējāt. Es, skatoties Netflix, esmu pamanījis, ka daudzās filmās un seriālos tagad tiek pievērsta ļoti liela uzmanība diversifikācijai. Tomēr bieži vien ar šo diversifikāciju tiek diezgan pārspīlēts – daudzās vietās tiek ielikti melnādainie tēli nevietā. Piemēram, es nesen skatījos dokumentālo filmu par seno Grieķiju un tur viens no varoņiem bija melnādainais. Vai tas savā ziņā nerada cilvēkos aizkaitinājumu un līdz ar to – neveicina rasismu?

Tas viss vēl ir jauns, un baltādainie ASV iedzīvotāji pie tā nav pieraduši. Viņi ne vienmēr saprot, kā diversifikāciju parādīt pareizi, un līdz ar to dažkārt pāršauj pār strīpu.

Tajā pašā laikā man liekas, ka labāk lai ir tā, nevis nekā. Teiksim, seriālos Seinfeld un Friends nav pilnīgi neviena tumšādainā. Ne tikai afroamerikāņa, bet arī neviena ar kaut cik tumšāku ādas krāsu. Tas viss, neskatoties uz to, ka gan Seinfeld, gan Friends ir filmēti Ņujorkā, kas ir viena no pasaules daudzveidīgākajām pilsētām. Pat ja šie tumšākas ādas krāsas cilvēki seriālā parādās, tad tie tiek attēloti diezgan stereotipiskos veidos.

Man liekas, ka visinovatīvākās filmu veidošanas kompānijas ir tās, kurās pie varas ir cilvēki no šīm atšķirīgajām kopienām. Tad tās spēj radīt autentiskus stāstus. Piemēram, The Master of None ir brīnišķīgs seriāls. Tāpat man arī patika Atlanta. Es domāju, ka dokumentālajā filmā, kuru tu minēji, pie varas šādi cilvēki nebija.

Viena kritika, kuru ir pauduši «Black Lives Matter» kustības noliedzēji, ir saistīta ar to, ka daži no melnādainajiem un citām minoritāšu grupām izmanto rasisma kārti, lai attaisnotu nevēlēšanos strādāt vai nevēlēšanos veikt cita veida pienākumus. Vai jūs šai kritikai piekristu?

FOTO: AFP / Scanpix

Es esmu ļoti daudz lasījusi par ASV vēsturi un apzinos verdzības un Džima Krova likumu sekas. Es šai kritikai nepiekrītu, un man liekas, ka melnādainie drīzāk vēlas, lai baltādainie izprastu 400 gadus seno valsts politiku, kura sistemātiski ar likumu palīdzību liedz vienlīdzīgas iespējas iegūt nekustamo īpašumu un labu izglītību. Ja mēs saprotam šo vēsturi, tad saprotam, ka vienīgais, kā pret to cīnīties, ir ar jaunu likumu pieņemšanu, kuri šos šķēršļus nojauc.

Noslēdzot mūsu sarunu, vai jums liekas, ka arī Latvijai vajadzētu kaut ko mācīties no ASV notikumiem? Kādas kļūdas mums nevajadzētu pieļaut, lai līdz šādai situācijai nenonāktu?

Latvijai ir pavisam citādāka vēsture, un neesmu par šo jautājumu tik daudz domājusi. Tomēr es varu pateikt, ka redzu baltā pārākuma ideoloģijas izplatību Latvijā. Es tāpēc ieteiktu Latvijas iedzīvotājiem iedziļināties afroamerikāņu vēsturē un saprast, kāpēc ASV ir šāda situācija.

Vai nevar arī kaut kādas paralēles vilkt ar mūsu attiecībām ar krievvalodīgajiem?

Es domāju, ka nē. Problēmas ar rasi ir daudz citādākas nekā problēmas starp etniskām kopienām. Es tāpēc starp šiem diviem jautājumiem negribētu vilkt paralēles.

Paldies par interviju!

Paldies!