Piedēvēt Vladimiram Putinam vienpersonisku varu Krievijā ir kļūda, jo "aizkulisēs" svarīgākos lēmumus pieņem spēka struktūru pārstāvju grupa, norāda žurnāliste Ketrīna Beltone, kura Valsts drošības komitejas (VDK) mantinieku pētīšanai veltījusi septiņus gadus.
Sarakstīta ne viena vien grāmata par to, kādas grupas Krievijā cīnās par varu: spēka struktūru pārstāvji, oligarhi, Putina dzimtās Sanktpēterburgas spārns un tie nedaudzie, kuri saglabājuši ietekmi vēl no Borisa Jeļcina laikiem. Bijušais "Doždj" žurnālists Mihails Zigars 2015.gadā iznākušajā darbā "Visi Kremļa vīri" ("Вся кремлёвская рать") runā par "kolektīvo Putinu" - vairākām frakcijām Putina varas orbītā, no kuru savstarpējo konfliktu iznākuma ir atkarīgi Krievijas pieņemtie lēmumi.
Bijusī "Financial Times" Maskavas korespondente Ketrīna Beltone savā šogad iznākušajā grāmatā "Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Took On the West" atspoguļo tā dēvētos "silovikus" - bijušos un esošos spēka struktūru darbiniekus - kā pašu ietekmīgāko Kremļa frakciju ar pašu Putinu kā tās priekšstāvi. Kā zināms, Putins savulaik strādāja VDK.
"Viņš būtībā ir līderis drošības dienestu pārstāvju grupai," domnīcas "Atlantic Council" rīkotā vebinārā norāda Beltone. "[Putins] nav vienmēr bijis šīs grupas līderis; vadību dažreiz uzņēmušies tādi cilvēki kā, piemēram, [Krievijas Drošības padomes sekretārs] Nikolajs Patruševs."
Beltone grāmatu sāka rakstīt 2013.gadā ar mērķi izpētīt, kas kopš PSRS sabrukuma noticis ar Krievijas drošības dienestiem. "Kā jau vienmēr nekas nav melns vai balts, ir daudz pelēkā nokrāsu.
Pētot arhīva materiālus un ziņas, bija skaidrs, ka VDK pat vēl pirms PSRS sabrukuma ar uzticamu "baņķieru" un draudzīgu uzņēmumu starpniecību pludināja naudu ārā no Padomju Savienības, padomju ietekmes operāciju īstenošanai tika izmantoti starpnieki.
Tas tika darīts diezgan aktīvi, jo viņi zināja un gatavojās pārejai uz tirgus ekonomiku, vienlaikus cenšoties saglabāt [varas] tīklus. Pēc PSRS sabrukuma viņiem labi izdevās paslēpt pēdas," norāda Beltone.
Kā vienu no agrīnajiem kleptokrātijas piemēriem Krievijā viņa min "nafta pret pārtiku" shēmu, kuras ietvaros Putins 90.gadu sākumā Sanktpēterburgā izdāļāja dabas resursu izmantošanas licences vairāk nekā 90 miljonu dolāru vērtībā apmaiņā pret tolaik iedzīvotājiem ļoti nepieciešamo pārtiku, kas tā arī netika saņemta. Beltone intervēja bijušo VDK darbinieku, kurš bija iesaistīts šīs shēmas īstenošanā. Viņš esot apstiprinājis, ka shēma ļāva ne vien padarīt bagātas pietuvinātās personas, bet arī turpināt finansēt izlūkošanas operācijas, kuras bija sāktas padomju laikos.
Līdzīgos veidos padomju spēka struktūru izveidotie tīkli un metodes tika pārnesti Jeļcina un pēc tam Putina ērā. Spēka struktūras pēc PSRS sabrukuma kļuva fragmentārākas, taču atsevišķas to daļas saglabājās un, kad pie varas nāca Putins, "ātri sāka aprīt valsts bagātību", saka Beltone.
"Putins ir priekšstāvis, bet patiesībā tā ir drošības dienestu darbinieku grupa, kas pieņem lēmumus," viņa uzsver.
Rietumos uz šīm norisēm raudzījās vienkārši kā uz mantkārīgas politiskās elites mēģinājumiem piepildīt savas kabatas, taču "silovikiem" bija arī augstākas ambīcijas - vairot Krievijas ģeopolitisko nozīmību un demonstrēt varu. "Ir skaidrs, ka viņi izmantojuši savā rīcībā esošos līdzekļus, lai sašūpotu Rietumvalstu institūcijas un demokrātiju," uzskata Beltone. Jahtām un privātmājām var iztērēt "vien dažus desmitus miljardu", savukārt ārvalstu operācijās var ieguldīt teju neierobežotus līdzekļus.
"Mums un lielākajai daļai Krievijas tautas par nelaimi, viņi centās vairot savu varu, nevis būvējot stipru un dinamisku ekonomiku, bet gan aizpludinot valsts bagātības un izmantojot tās, lai radītu traucēkļus vai uzpirktu Rietumu amatpersonas. Diemžēl mēs to redzam atkal un atkal," saka Beltone.
Virdžīnijas universitātes profesors Filips Zelikovs papildina, ka Krievijā valda "stratēģiskā korupcija" - politiskā elite to izmanto ne tikai tāpēc, lai kļūtu bagātāka, bet arī kā ārpolitiskās varas instrumentu. Krievijā un Ķīnā šādi "slepenie maksājumi" veido valsts ārpolitiku, tiem ir centrāla, nevis margināla loma.
Zelikovs arī norāda, ka ap 2007.gadu atsākās jauns Aukstais karš ar Krieviju, kas kulmināciju sasniedza 2014.gadā ar iebrukumu Ukrainā. Putinam ASV un ES sankcijas atgādina iepriekšējo Auksto karu, un viņa atbilde ir atriebties, izmantojot sev pieejamos instrumentus, kuri galvenokārt ir slēpti. To skaitā ir arī privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" operācijas Sīrijā un Lībijā, uzsver Zelikovs.
