Armēnija un Azerbaidžāna atkal ir kērušās pie ieročiem. Kas būtu jāzina par svaigāko militāro uzliesmojumu abu valstu attiecībās?

Kas ir noticis?

12. jūlijā Armēnijas Tavušas provinces un Azerbaidžānas Tovuzas apgabala pierobežā sākās militārās sadursmes. Tās tiek uzskatītas par būtiskākajām kopš 2016. gada aprīļa kara, kurās gan Armēnija, gan Azerbaidžāna zaudēja vairāk, nekā 200 karavīru. Lai gan informācija par ievainotajiem un bojāgājušajiem atšķiras, domājams, ka to skaits varētu sasniegt vismaz 20 katrai no iesaistītajām pusēm. Sadursmēs ir iesaistīti gan tanki, gan arī artilērija un tiek ziņots arī par civiliedzīvotāju upuriem.

ASV, Eiropas Savienība, Krievija un EDSO Minskas grupa jau ir paspējušas izplatīt aicinājumus pārtraukt asinsizliešanu. Savukārt, gan Armēnija, gan Azerbaidžāna vaino viena otru vardarbības uzsākšanā. 15. jūlijā raidsabiedrība BBC arī ziņoja par protestiem Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, kurā valdība pieprasīja uzsākt karu ar Armēniju un veikt armijas mobilizāciju.

Jāatgādina, ka konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu pastāv, galvenokārt, strīdīgā Kalnu Karabahas teritorijas dēļ.

To (kopā ar atsevišķām apkārtējām teritorijām) pēc kara 90. gadu sākumā okupēja Armēnija. Azerbaidžāna nekad šo okupāciju nav atzinusi.

Kura puse īsti uzsāka sadursmes?

Pagaidām to pateikt ir praktiski neiespējami. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs intervijā norāda, ka katrai pusei ir sava versija par notikušo. Armēnija apgalvo, ka Azerbaidžāna ir veikusi diversijas operāciju, kuras rezultātā tā ir bijusi spiesta atklāt uguni. Savukārt, Azerbaidžāna saka, ka Armēnija esot vienkārši bez iemesla sākusi uzbrukt tās karavīriem. Līdz ar to – Baku ir atbildējusi.

FOTO: AFP / Scanpix

Kāpēc sadursmes ir izcēlušās tieši tagad?

Bikovs norāda, ka šeit lomu varētu spēlēt koronavīrusa radītie izaicinājumi. Gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā ir zināmas ekonomiskas problēmas, kas ir radījis līderiem nepieciešamību novērst uzmanību no notiekošā iekšpolitikā. Šai versijai piekrītot vietējie politologi un apsūdzības acu aizmālēšanas politikā ir izskanējušas arī oficiālajā komunikācijā.

Kā uz notikušo skatās lielvalstis – Turcija un Krievija?

Kaukāza reģionā vadošo lomu spēlē trīs lielvalstis – Krievija, Turcija un Irāna. Tomēr Kalnu Karabahas konfliktā lielākais svars ir Tucijai, kura tradicionāli ir bijusi Azerbaidžānas pusē un Krievijai, kura ir spēlējusi uzmanīgu spēli starp abām valstīm. Jāatceras, ka Armēnija ir Krievijas vadītās Kolektīvās drošības organizācijas (CSTO) dalībvalsts un tajā atrodas arī Maskavas militārā bāze. Tajā pašā laikā Kremlis ir piegādājis ieročus Azerbaidžānai. Šo soļu mērķis ir viens: saglabāt savu ietekmi Dienvidkaukāzā.

Interesanti ir tas, ka Armēnija, pamatojoties uz Azerbaidžānas agresiju, ir aicinājusi konfliktā iesaistīties CSTO. Tomēr atsaucība no šīs organizācijas puses pagaidām nav bijusi diez ko liela. 14. jūlijā tika izplatīts samērā līdzsvarots paziņojums, kurā tika teikts, ka pašreizējā situācija nepalīdz abu valstu attiecību normalizācijai.

Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētniece Kristīne Skujiņa-Trokša intervijā norāda, ka Krievijas salīdzinoši uzmanīgo nostāju gan CSTO ietvaros, gan arī divpusējos formātos var izskaidrot ar vēlmi tomēr nepieļaut situācijas nekontrolējamību.

Plaša nestabilitāte tur Krievijai būtu ļoti neizdevīga, jo konflikts var pārplūst arī uz valsts kontrolētajām Ziemeļkaukāza teritorijām.

Tad tas būtu arī jautājums par Čečenijas un Dagestānas stabilitāti, kuras kā zināms var Maskavai sagādāt diezgan lielas galvassāpes.

Par Turciju runājot, prezidents Redžeps Tajibs Erdoans ir paudis gatavību nepieciešamības gadījumā aizsargāt savu sabiedroto Azerbaidžānu. Par to viņš jau ir izpelnījies nosodījumu no Armēnijas puses, kura uzsver, ka Ankara veicina reģionālo nestabilitāti. Šeit jāatceras, ka starp Turciju un Azerbaidžānu pastāv etniskas un kulturālas saites, kas veido sava veida «īpašas attiecības». Tāpat Turcijai ļoti interesē sadarbība ar Azerbaidžānu enerģētikas dimensijā. Bonnas universitātes Krievijas eksperts Zaurs Gasimovs intervijā Voanews ir norādījis, ka pagaidām Turcija ir praktiski pilnībā atkarīga no Maskavas veiktajām gāzes un naftas piegādēm, ko var uzskatīt pat par nacionālās drošības izaicinājumu. Ankara šajā kontekstā ir ieinteresēta piegādes avotu diversifikācijā. Jāsaprot, ka vitāli svarīgs ir Dienvidkaukāza gāzes vads, kurš atrodas Azerbaidžānas teritorijā un veido daļu no Transanatolijas gāzes vada. Pamatojoties uz Gasimova komentāru, Azerbaidžānas dabasgāze, kura tiek piegādāta caur šiem cauruļvadiem ir daudz lētāka par Krievijas dabasgāzi. Tāpat 2021. gadā beidzas Krievijas un Turcijas 25 gadu līgums par Krievijas dabasgāzes piegādi. Ankara pēc šī datuma varētu censties pārskatīt līdzšinējās enerģētikas saites.

FOTO: AFP / Scanpix

Vai sadursmes var pāraugt plašākā konfliktā?

Bikovs intervijā norāda, ka šāds scenārijs nebūtu tik ticams. Pagaidām nav arī pazīmes, kuras par to varētu liecināt. Viņš atgādina, ka neregulāras militāras sadursmes starp abām valstīm notiek ik pa brīdim. Šī reize gan ir nedaudz citādāka nekā citas, jo tiek pielietota artilērija. Tāpat konfrontācija notiek salīdzinoši tālu no Kalnu Karabaha teritorijas – abu valstu ziemeļos.

Nevajadzētu pagaidām arī pārspīlēt saistībā ar Turcijas gatavību iesaistīties.

Lai gan ir skaidrs, ka Ankara nepieciešamības gadījumā Azerbaidžānu militāri atbalstītu, tomēr tas, visticamāk, ka notiktu plašāka kara gadījumā. Jāatceras arī to, ka Ankara šādu gatavību ir paudusi gandrīz vienmēr. Visbeidzot, Bikovs piemetina, ka īpaši daudz resursu Armēnijas un Azerbaidžānas sadursmju jautājumam pagaidām nevēlas veltīt arī Krievija. Tāpēc arī no Kremļa puses satricinājums pagaidām esošajam Status Quo nez vai būtu gaidāms.

FOTO: AFP / Scanpix