Kalnu Karabahas konflikts tuvplānā (15)

Kalnu Karabahas konflikta saknes

Bikovs sniedz ieskatu aptuveni 100 gadus senā pagātnē. Viņaprāt, konflikta sākums slēpjas notikumos no 1918. līdz 1921. gadam – Pirmā Pasaules kara izskaņā. Tajā laikā starp Armēniju un Azerbaidžānu faktiski notika karš, kura laikā Kalnu Karabaha nokļuva Azerbaidžānas sastāvā. Šajā teritorijā jau tajā laikā aptuveni 90% iedzīvotāju bija armēņi.

Pēc tam, kad Armēnija un Azerbaidžāna iekļāvās PSRS sastāvā, Kremlis arī piekrita tam, ka Karabaha ir toreizējās Azerbaidžānas Padomju republikas daļa. Baku kontrole pār šo teritoriju bija nemainīga līdz pat PSRS sabrukumam, kad Kalnu Karabahā dzīvojošie armēņi pasludināja neatkarīgu, starptautiski neatzītu valstisku veidojumu, kuru tagad pazīst kā Arcahas Republiku. Starp abām pusēm notika vēl viens karš, kura rezultātā Azerbaidžāna Kalnu Karabahas teritoriju zaudēja.

Mūsdienās Azerbaidžāna uzskata, ka Kalnu Karabaha ir tās neatņemama sastāvdaļa, bet Armēnija vēlas aizsargāt šajā teritorijā dzīvojošos armēņus, kuri zem Azerbaidžānas karoga atgriezties nevēlas.

Kāpēc šo konfliktu ir tik grūti atrisināt?

Bikovs norāda, ka principā tas ir konflikts, kurā saduras divi savstarpēji izslēdzoši principi – 1) nācijas vēlme veidot savu valsti un 2) tiesības uz teritoriālo nedalāmību. Šādu sadursmi, Bikovaprāt, atrisināt ir praktiski neiespējami, jo ir nepieciešams izšķirties par labu vienam vai otram principam. Tā sakot – svarīgāk ir dzīvot pašiem savā teritorijā (Karabahā dzīvojošo armēņu tiesības) vai arī kontrolēt pilnīgi visu valsts teritoriju (Azerbaidžānas tiesības).

Ja kāda no pusēm piekāpsies otrai, tad nācija valdības lēmumu redzēs kā nodevību.

Piemēram, ja Azerbaidžāna atzītu, ka Kalnu Karabaha ir neatkarīga armēņu apdzīvota republika, tad valsts iedzīvotāji protestētu ar jautājumu: «Ko mēs darīsim tālāk? Vai atdosim Baku armēņiem?» - norāda pētnieks. Savukārt, ja Armēnija atdotu Kalnu Karabahu Azerbaidžānai, tad sabiedrība protestētu pret to, ka likteņa varā tiek pamesti brāļi armēņi. «Ko tālāk? Mēs atdosim Azerbaidžānai Erevānu?» saka Bikovs.

Kāpēc Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktu nevar atrisināt ar spēku?

Šeit ir nedaudz jāpaskatās uz Armēnijas un Azerbaidžānas kaimiņvalstīm – Krieviju un Turciju. Krievija šajā konfliktā atbalsta Armēniju (lai gan piegādā ieročus arī Azerbaidžānai), bet Azerbaidžānu atbalsta Turcija. Neskatoties uz to, ka Azerbaidžānai ir daudz spēcīgāka armija un tai būtu resursi Kalnu Karabahu atgūt militāri, Baku baidās no Krievijas iespējamās pretreakcijas. Jāatceras, ka Armēnija ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas dalībvalsts un šī organizācija ir ļoti līdzīga NATO. Uzbrukums kādai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visai organizācijai kopumā (attiecīgi arī Krievijai). Tāpat arī plašākā sadursmē ar Krieviju nav ieinteresēta Turcija, kura izdara spiedienu uz Ilhama Alijeva režīmu izrādīt savaldību.

Kā varam izskaidrot pašreizējās sadursmes?

Bikovs norāda, ka pagaidām esošā situācija ir citāda nekā parasti. Militārā konfrontācija notiek aptuveni 170 km uz ziemeļiem no Kalnu Karabahas teritorijas. Pētnieks pauž viedokli, ka tai par pamatu varētu būt Covid-19 radītie izaicinājumi abu valstu ekonomikām. Viņš norāda, ka IKP kritums gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā varētu būt līdz pat 3%, kas ir pietiekami daudz. Līdz ar to abu valstu valdībām ir izdevīgs karš, kurš palīdzētu nedaudz novirzīt uzmanību no iekšējām problēmām.

Daži politologi uzskatot, ka diezgan nozīmīgs esot arī dabasgāzes jautājums un Armēnija vēloties traucēt Azerbaidžānai tirgot tās resursus. Šeit jāsaprot, ka karadarbība notiek netālu no gāzes cauruļvadiem. Plašāks pētnieka komentārs par šo jautājumu ir pieejams šajā rakstā.

Vēsture Kalnu Karabahas konfliktā ir dzīva

Diskusijas ietvaros arī pieskārāmies jautājumam, ka Armēnijas un Azerbaidžānas iedzīvotāji nespēj aizmirst vēsturi un starp tiem pastāv nepatika, kā arī nenotiek dialogs vienkāršo cilvēku līmenī. Šāds dialogs būtu svarīgs, jo ar laiku varētu palīdzēt atkausēt ledu arī valdību starpā. Bikovs norāda, ka tas, viņaprāt, ir ļoti skumji, jo vienkāršie cilvēki pat īsti konfrontācijā nav tiešā veidā iesaistīti. Viņi vienkārši ir piedzimuši vidē, kur pretējā puse tiek demonizēta.

Pētnieka galvenais ieteikums – beigt uzskatīt, ka visi valsts pilsoņi ir atbildīgi par to, kas notiek Kalnu Karabahas konfliktā. Tie, visticamāk, atbildīgi par to nav.

Tad, kad šī patiesība tiks saprasta, tad būs iespējams mierīgi līdzāspastāvēt.

Līdzīga situācija ir arī pie mums saistībā ar latviski un krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem. «Kāpēc jāvaino kādu cilvēku par nodarījumiem, kurus tas nav veicis?» saka Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks.

Kā konflikts varētu attīstīties nākotnē?

Bikovam bail par to, ka vismaz tuvākajās desmitgadēs nekas īsti nemainīsies. Viņš norāda, ka starptautiskās organizācijas (piemēram, EDSO) ir piedāvājušas vairākus risinājumus, bet neviens no tiem nav īsti guvis atsaucību. Piemēram, esot bijis piedāvājums atdot okupētās teritorijas Azerbaidžānai, bet Kalnu Karabahai piešķirt autonomijas statusu. Problēma esot tāda, ka tas bija pretrunā tam, ko vēlējās gan Kalnu Karabahas iedzīvotāji, gan Armēnija. Līdzīgi protestētu Azerbaidžāna, ja EDSO piedāvātu Karabahu paturēt Armēnijas kontrolē. Esot bijis arī piedāvājums ar kontrolētajām teritorijām apmainīties, bet arī tas cieta neveiksmi.