Uz vieglu nāvi neceriet

Nesen Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija noraidīja vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Par labu nāvi”, kas aicināja Latvijā legalizēt eitanāziju nedziedināmas slimības un neciešamu sāpju gadījumā.

Kā arguments, kāpēc Latvijā nevar nopietni apspriest eitanāzijas legalizāciju, parasti tiek minēts kvalitatīvas paliatīvās aprūpes trūkums, atsāpināšanas problēmas un mistisks “sabiedrība nav gatava”. Tikmēr pašnāvību skaits pie mums ir augsts - apmēram viena dienā, daļa no šiem cilvēkiem ir smagi slimi, turklāt ārsti pieļauj, ka daļa autoavāriju un noslīkšanu varētu būt pašnāvības.

Un tas liek domāt, ka arguments “Latvijā par to runāt pāragri” ir liekulīgs.

Un vēl: valstīs, kurās eitanāzija vai asociētā pašnāvība ir atļautas, paliatīvā aprūpe ir augstā līmenī, bet pieprasījumam pēc “vieglas nāves” ir tendence pieaugt.

Tikmēr Latvijā valstiska regulējuma neesamības apstākļos paši ārsti notariāli apstiprina savu pēdējo gribu - bezcerīgā situācijā neturpināt viņu dzīvības uzturēšanu.

Sengrieķu valodā eitanāzija nozīmē laba nāve jeb viegla nāve. Zinātniskajā apritē termiņu pirmo reizi iekļāva angļu filozofs Frēnsiss Bēkons (1561-1626). Bez eitanāzijas - mērķtiecīgas nāves izraisīšanas ar plānotu iejaukšanos (ārsta veiktas injekcijas), lai izbeigtu sāpes vai cita veida ciešanas, vēl ir asistētā pašnāvība, kad pacientam tiek izrakstīta recepte ar nāvējošiem barbiturātiem, ko viņš pats iedzer.

Eksperti uzskata, ka tieši par šo “vieglās nāves” veidu varētu turpināt diskusiju Latvijā.

Jautājums par asociēto nāvi nevirzās, jo neviens neuzņemas aktīvista funkciju, arī politiskie spēki ir kūtri, jo mobilizēt cilvēkus ar šo tēmu nevar un arī runāt par to ir grūti, jo skaidrs, ka attieksme būs neviennozīmīga, saka Rīgas Stradiņa universitātes docents Ivars Neiders. Situācija mainītos, ja parādītos kāda pacientu organizācija, kas iestātos par šo jautājumu.

Slimības un sāpes nav galvenais

Par eitanāzijas legalizēšanu portālā “ManaBalss”  paraksti tika vākti kopš 2017. gada, bet, kad iniciatīva beidzot nonāca Saeimā, tā vieglu roku tika noraidīta. Iniciatīvas autors Pēteris Buks par “vieglo nāvi” sāka domāt pirms vairākiem gadiem, kad saskārās ar mokošu tuva cilvēka aiziešanu.

“Vasarās mani audzināja vecmāmiņa -  Latvijas laika inteliģente, morāles etalons. Savulaik viņa bija mazo zvēru ārste un nodzīvoja garu dzīvi, bet mūža nogale bija nelāga. Kad viņai varēja ļaut mierīgi aiziet, ārsti operēja un operēja. Vecmāmiņa pacietīgi panesa bezjēdzīgās manipulācijas, bet es redzēju, kā viņa zaudē ticību pasaulei. Man likās traki, ka mūža nobeigumā cilvēks tā tiek mocīts.  Sāku interesēties par šo tēmu un uzzināju, ka daudzi cilvēki mūža nogalē tiek mocīti, liedzot viņiem iespēju cienīgi aiziet no dzīves. Cilvēka dzīve tiek pagarināta, pilnīgi atņemot tai kvalitāti. Turklāt ar gadiem mazinās cilvēka dzīves enerģija. Daudzi saka, ka līdz gadiem 70 vēl nekas, bet pēc tam burtiski jūk laukā pa šuvēm. Cilvēks jau tā nejūtas laimīgs, un viņam vēl “neļauj nomirt”. Viegla nāve – tā ir liela laime,” stāsta Pēteris. “Ir, protams, pretēji stāsti. Mammas krustmāte 17 gadus bija uz gultas, turklāt akla, bet sasaisti ar dzīvi nezaudēja - komandēja meitas, klausījās radio.”

Pēteris uzskata, ka bažas, ka eitanāzijas legalizēšana varētu radīt draudus šīs iespējas  ļaunprātīgai izmantošanai, neiztur kritiku. Radīt kontroles mehānismu nebūtu grūti. “Ja Holandē gadā ir seši tūkstoši gadījumu, tad attiecīgi Latvijā tie varētu būt 600. Piemēram, lai saņemtu 2. invaliditātes grupu, “siets” ir smalks. Tātad pārbaudes un izmeklēšana nav šķērslis. Līdz ar to iespēja, ka kādu vecmāmiņu varētu “nošpricēt”, ir nulle.”

Pēc viņa domām, arguments, ka eitanāziju nevaram pieļaut, jo pie mums nav sakārtota paliatīvā aprūpe, ir tāda “laimes lāča” meklēšana. “Paliatīvā aprūpe ne vienmēr atvieglo pacienta situāciju." 

Jau trīsdesmit gadus dzirdam, ka drīz pie mums tā būs tādā līmenī kā Zviedrijā, bet kā nav, tā nav, un nebūs.

Turklāt, piemēram, kad Amerikā Oregonas štatā aptaujāja eitanāziju pieprasījušos, lielākā daļa, 89% teica, ka baidās zaudēt cilvēcisko cieņu un dzīves kvalitāti, un tikai retais kā galveno iemeslu minēja neciešamas sāpes. Saruna par palīdzību labprātīgi aiziet no dzīves Latvijā atduras pret mūri: “mazās pensijas un nožēlojama, bezpalīdzīga eksistence vecumdienās”.  Slimības un sāpes nav galvenais, kas, domājot par mūža beigām, lielākajai daļai uzdzen šausmu drebuļus - tas ir slimību un sāpju “obligātais komplekts” nabadzība un bezpalīdzība.

Reiz dzīvoja rakstnieks…

Laimonis Purs. Vecākā paaudze viņu atceras kā vēsturisko romānu žanra klasiķi un žurnālistu, kas kaismīgi iestājās par Rīgas vēsturiskā centra paglābšanu. Pavisam īsi: viņš strādāja “Padomju Jaunatnē”, žurnālā “Zvaigzne”, bet Brežņeva stagnācijas laikā žurnālistiku pameta; atgriezās astoņdesmitajos ar rakstiem pret metro celtniecību Rīgā, kas guva lielu atsaucību. Viņš bija Rakstnieku savienības biedrs, izdevis 24 grāmatas, kas tulkotas sešās valodās. Par nozīmīgu uzskata viņa vēsturisko romānu tetraloģiju „Degošais pilskalns”, „Krusts virs pilskalna”, „Tālajos pilskalnos”, „Sūrābele pilskalnā”. 1968. gadā Drāmas teātris iestudēja viņa tolaik skandalozo lugu „Redzēt jūru”. Un vēl un vēl. 

2016. gads. Neviens tādu Puru neatceras. Bet viņam ir 95.

Vecā kaluma vīrs - miesa sāp un neklausa, bet gars stiprs. Viņš dzīvo Zaubē - pilnīgā nekurienē, bez iespējas aizkļūt līdz bibliotēkai - vienīgajam iepriecinājumam, lielā nabadzībā, istabā bez ērtībām, kur trepes “ļodzīgas un bīstamas”. Uz pansionātu Purs negrib un sauc to par “līķu fabriku”.  “Džungļos” mitinās vēl bariņš tādu pašu “dzīves izstumto” un dzer. 

Kādu dienu rakstnieks palūdza, lai Maija - sieviete, kas viņam palīdzēja apģērbties un paēst, aizved viņu līdz šķūnītim. Tam pašam, kurā viņš vēl nesen, kamēr rokas klausīja, skaldīja malku. Tur viņš sadzērās zāles un šņabi - gribēja aiziet no dzīves. Bet viņam neļāva - atbrauca “ātrie” un atdzīvināja. Rakstnieks ne reizi vien bija teicis, ka viņa lielākā vēlme ir labprātīgi aiziet no dzīves, vislabāk ar legālas eitanāzijas palīdzību. Purs pat bija izveidojis sarakstu ar argumentētiem iemesliem, kāpēc viņš grib nomirt. Neilgi pēc neveiksmīgā pašnāvības mēģinājuma viņš iekrita komā un nomira. Lai vieglas smiltis!

Nepaspēt

“Vai esi domājis par nāvi, mans nezināmais draugs? Nav tur ko domāt, nav mums nevienam nāves pieredzes un nebūs. Tas ir piedzīvojums, kur pieredzi nevar iegūt, nevar nodot un iemācīt.

Vai mūsu sāpes par aizgājušo ir līdzjūtība vai patiesībā mūsu pašu egoisms?

Vai varbūt tiešām vajag diet un smiet, ka kāds ir ticis vaļā no pasaules sāpēm un raizēm, ka kādam ir paveicies un viņš ir ticis tuvāk esības būtībai, tuvāk Dievam?” savā blogā rakstīja Viesturs Bundža. 2014. gadā Viesturs uzzināja, ka viņam ir ātri progresējošs mēles vēzis ceturtajā stadijā, un sāka vākt līdzekļus, lai izveseļotos. Sapratis, ka cīņa zaudēta, viņš vērsās pie sabiedrības ar lūgumu saziedot līdzekļus, lai varētu aiziet no dzīves asistētā pašnāvībā Šveicē. “Ja nākamo nakti dzirdat sirēnu kaukšanu Vanšu tilta pusē, tad ziniet, es tur laupu Latvijas Bankas naudas krātuvi, lai iegūtu naudu analīzēm un pārbaudēm - pretvēža gadā, bezmaksas medicīnas valstī, zaļā koridora ielejā..” viņš rakstīja. Cilvēki saziedoja vajadzīgos 10 000 eiro. 2016. gada aprīlī intervijā portālam “Apollo” Viesturs sacīja: “Šobrīd bail ir nepaspēt līdz Šveicei, aiziet pirms laika… nepaspēt, neizdarīt to, ko esmu apņēmies, ko esmu izlēmis.”

Novembrī viņš nomira, tā arī nekur neaizbraucis.

Līdz tam neraugoties uz fiziskām mocībām aktīvais Viesturs pēdējos mēnešus apklusa.

Uz īsu brīdi Viestura izmisuma kliedziens aktualizēja jautājumu par paliatīvo aprūpi valstī un aizsāka diskusiju par eitanāzijas izvēles iespēju nedziedināmi slimiem cilvēkiem. Pēc viņa nāves viss noklusa.

Pēc dažiem gadiem, 2019. gada martā Igaunijas pilsētiņā Pajusti bija svētki - vietējā klubā ar dziesmām un dejām cilvēki atvadījās no 47 gadus vecās nedziedināmi slimās deju skolotājas, četru bērnu mammas Janes Paberitas. Sieviete devās uz Šveici, lai labprātīgi šķirtos no dzīves. Viņa ir pirmā igauniete, kas saņēma atļauju brīvprātīgai pašnāvībai. Pusi vajadzīgās summas ziedoja Šveices klīnika, pusi saziedoja sabiedrība.

Baltijā eitanāzijas tēma publisku diskursu pirmo reizi ieguva 90. gados, kad lietuviete nāvējošu medikamentu devu iešļircināja savam 19 gadus vecajam dēlam Šarūnam, kuram pēc plašiem apdegumiem bija amputētas rokas, izdegusi seja, un kurš cieta pastāvīgas, neciešamas sāpes.

Ieziepēt virvi, asināt žiletes

“Vai cilvēkam drīkst vienkārši apnikt dzīve? Varbūt pēc 80 gadu sasniegšanas ir jādod iespēja aiziet no dzīves?” prāto “vieglās nāves” iniciatīvas autors. “Tā ir tēma, par ko daudzi domā: “Es būšu vecs, bezpalīdzīgs, ar daudzām slimībām, nabadzīgs un vienā istabā ar septiņiem tādiem pašiem.

Es gulēšu nodilušā dīvānā ar izkurtējušām atsperēm, un man būs sapnis par jaunu mēteli, ko kāds uzdāvinās.

Skaidrs, ka nabadzība, sociālā atbalsta trūkums un ierobežotas iespējas saņemt medicīnisko palīdzību nav iemesli, kāpēc būtu jādiskutē par eitanāzijas legalizāciju. Gluži pretēji, tas ir iemesls, lai fokusētu uzmanību uz kvalitatīvu sociālo sistēmu, paliatīvo aprūpi, pretsāpju terapiju utt. Tomēr vai šo tēmu nesakārtotība var būt iemesls, kāpēc mēs nevaram pievērsties “vieglās nāves” jautājumam?  Turklāt globāli ir uzskats, ka, pieaugot cilvēku ilgmūžībai, vecuma demences un Alcheimera slimības pacientu skaitam, nāvei no vēža komplikācijām vai smadzeņu infarkta komplikācijām, paliatīvās aprūpes iespēju nekad nepietiks, un tā tas ir visā pasaulē. 

Neatkarīgi no tā, ir profesionāļu diskusija par eitanāziju vai nav, cilvēki tik un tā pārrunā, kā viegli aiziet no dzīves gadījumā, ja pienāks X stunda,” saka Pēteris Buks. "Kamēr daļa politiķu, valsts ierēdņu un dakteru vilcinās, atgaiņājoties no sarežģītās tēmas ar vārdiem: “Sabiedrība vēl nav gatava, Latvijā runāt par eitanāziju ir pāragri”, cilvēki apspriež veidus, kā aiziet no dzīves, krāj kaut kādas tabletes, apmainās ar “receptēm”," turpina Pēteris.

60% iedzīvotāju dzīvo “no rokas mutē”, un viņiem ir liela varbūtība dzīves nogalē saskarties ar smagu aiziešanu.

"Bet “nāves tūrisms” ir dārga prece - labas automašīnas cenā. Visi, kas redzējuši tuvinieku mokošu nāvi, atbalsta asistētu palīdzību labprātīgai aiziešanai no dzīves. Kā tad tā sabiedrība “nogatavosies”?”

Kamēr diskusijas par eitanāziju kā sākas, tā arī pazūd no publiskās skatuves, bez tālākas virzības, Latvijā, līdzīgi kā citās ziemeļvalstīs, ir augsti pašnāvības rādītāji. Pie mums vidēji katru dienu tiek izdarīta vairāk nekā viena pašnāvība. Piemēram, 2018. gadā, izdarot pašnāvību, no dzīves aizgājuši 299 vīrieši un 261 sieviete. Vīrietis spēka gados, kas izvēlas pakāršanos. Tāds iezīmējas pašnāvību izdarījušā tipiskākais portrets. Eksperti norāda uz varbūtību, ka daļa autoavārijās bojāgājušo un noslīkušo ir izdarījuši pašnāvību. Sievietes pašnāvību veic lielākā vecumā, un par iemeslu tam ir slimība, minēts žurnāla “Latvijas Ārsts” Pētera Apiņa eitanāzijas tēmai veltītajā publikācijā.

Runāt par TO

Pēteris prāto, ka ir gadījumi, kad dzīvības uzturēšana “par katru cenu” ir spēlēšanās ar dzīvību, kad Dievs cilvēku jau sen ir aizsaucis pie sevis. “Man ir stāstīts par skatiem, kādi ir redzēti Bērnu slimnīcā.

Bērnam ir agresīvs, progresējošs vēzis - viņš ir dzeltens kā citrons, vēders kā futbola bumba.

Māte izraudājusi acis, bet viņas bērns mākslīgi tiek dienām uzturēts pie dzīvības.” 

Statistika rāda, ka Latvijā, salīdzinot ar Eiropas valstīm, ir augsts invalīdu procents. Iniciatīvas autors saskata korelāciju starp vecuma diskrimināciju un sevis sakropļošanu, lai iegūtu vismaz kaut kādus iztikas līdzekļus. “Ilgstoša, postoša nabadzība, kad cilvēks nespēj pašreflektēt, var nodarīt ārkārtīgu kaitējumu,” saka Pēteris, atkāpjoties no tēmas par eitanāziju. “Latvijā ir izteikta vecuma diskriminācija. Pēc gadiem 55 cilvēks vēl ir stiprs, bet nevar atrast darbu. Humpalu veikalā esmu noklausījies sarunas, kā sievietes viena otru apmāca, kā salauzt roku, neļaut tai sadzīt, lai iegūtu invaliditātes grupu.”  

Pēteris uzskata:  svarīgi iesaistīties un izteikties par šo tēmu - ir augstprātīgi apgalvot, ka “laji” nav kompetenti par to spriest. Kā argumentu viņš min faktu, ka katru gadu Latvijā no onkoloģiskām kaitēm nomirst aptuveni 6000 cilvēku (no kopējā apmēram 28,8 tūkstoši (2018. gada dati) skaita). Laikā no 2010. gada līdz 2017. gadam ļaundabīgs audzējs diagnosticēts 92 447 cilvēkiem. Vidēji 32% vēža pacientu nomirst pirmajā gadā pēc diagnozes noteikšanas. 

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka audzēji ir otra lielākā nāves cēloņu grupa pēc asinsrites slimībām. Šis nāves cēlonis vairāk izplatīts vīriešu vidū. Trešā grupa ir ārējais kaitējums. Vīriešiem galvenais ārējās nāves cēlonis ir tīšs paškaitējums (pašnāvības) – mirstība 8 reizes augstāka nekā sievietēm.

Žurnālā “Latvijas Ārsts” minēts, ka pētījumi par eitanāziju un asistēto pašnāvību pasaulē apliecina, ka vairāk nekā 70% gadījumu brīvprātīgu aiziešanu izvēlas vēža pacienti. Tipiskākie pacienti, kas izvēlas asistētu nāvi, ir izglītoti baltie vīrieši. Visos gadījumos pacienti saņēmuši kvalitatīvu paliatīvo aprūpi. Tikmēr mūsu Tiesībsargs Juris Jansons izteicies, ka par eitanāzijas ieviešanu varēs runāt tikai tad, kad pienācīgā līmenī būs nodrošināta paliatīvā aprūpe.

Valsts apmaksātā paliatīvā aprūpe ir sešas dienas gadā, kas notiek pārējā laikā?

"Statistika rāda, ka ir varbūtība, ka katrs sestais no mums nākotnē mirs no vēža,” turpina iniciatīvas autors. “Nu ko? Mūsu perspektīva ir gārgt no sāpēm komunalkā.”

Pēteris Buks piemetina, ka sakārtota likumdošana, caurspīdīga procedūra un Latvijas ārstu augstā kvalifikācija ļautu pie mums atvērt eitanāzijas klīnikas arī citu valstu iedzīvotājiem. Tas veicinātu medicīnas pakalpojumu eksportu un ļautu medicīnas darbiniekiem nopelnīt.

Drošības sajūta

Urugvaja minēta kā pirmā valsts, kas Kriminālkodeksā definēja “slepkavību aiz līdzjūtības”. Likumu valsts pieņēma 1933. gadā. Būtībā likums noteica asistēto pašnāvību, ļaujot ārstam izrakstīt medikamentu devas, kas saīsinātu neglābjami slimā pacienta dzīves ilgumu. Šveicē nāvējošas zāles neglābjamiem pacientiem ārsts ir tiesīgs izrakstīt kopš 1942. gada. Medikamenti jāiedzer pacientam pašam. Šveicē aiziešana no dzīves nav lēta - izmaksā vairāk nekā 10 000 eiro, tomēr pakalpojums ir pieejams ne vien Šveices pilsoņiem, bet arī ārvalstniekiem. Dārdzību veido nopietna garīgās un fiziskās veselības izmeklēšana, dokumentu pārbaude, recepšu izrakstīšana, barbiturātu sagatavošana. Izrādās, ka pusē gadījumu pacienti sagatavotās zāles neizmanto. Asistētās pašnāvības iespēja viņiem kalpo zināmai drošības sajūtai: ja sāpes būs neizturamas, vieglas nāves iespēja pastāv. Savukārt, piemēram, Kolumbijas likumdošana paredz, ka personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja tā palīdzējusi aiziet no dzīves cilvēkam, kurš ir neglābjami slims un skaidri devis atļauju izbeigt savu dzīvi. Kolumbijā ir precīzi norādītas diagnozes, kas ļauj pacientam izteikt šādu vēlmi, – vēzis, AIDS, galēja nieru vai aknu mazspēja.

Nīderlande, Luksemburga, Beļģija, Kanāda, vairākas vietas ASV (piemēram, Vašingtona, Kalifornija, Ņūdžersija u.c.) Šīm valstīm ir plaša “cieņpilnas nāves” pieredze. Nīderlande eitanāziju (aiziešanu no dzīves ar ārsta atbalstu) legalizēja 2001. gadā. Tomēr to var realizēt tikai pēc tam, kad cilvēks saņēmis visu iespējamo paliatīvo aprūpi. Drīz vien, 2002. gadā eitanāziju atbalstīja Beļģijas likumdevējs. Šajā valstī dzīvi pašnāvībā katru gadu beidz ap 1400 līdz 1800 cilvēku, biežāk vīrieši.

Pirms dažiem gadiem beļģi atļāva aiziet no dzīves arī galēji slimiem bērniem.

Lai aizietu no dzīves, sāpēm jābūt lielām, bet iespējām tās mazināt ierobežotām. Beļģijā un Nīderlandē 4,6% no visiem nāves gadījumiem ir brīvprātīga, atbalstīta aiziešana no dzīves. Kopš 2018. gada arī Dienvidkorejā pacientiem bez atveseļošanās iespējām ir iespēja aiziet no dzīves. Šobrīd nav datu par eitanāzijas ļaunprātīgu izmantošanu.  (Dati apkopoti, izmantojot Pētera Apiņa publikāciju žurnālā “Latvijas Ārsts” (03.11.2019.).