Dr.Jeļena Vrubļevska intervijā stāsta par depresijas pētījumiem Latvijā, depresijas prevenciju un cilvēkiem aiz statistikas datiem. Dr.Jeļena Vrubļevska ir pētniece Rīgas Stradiņa universitātē, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatre un RSU mācībspēks.
Kāds ir zinātniski pētniecisks skats uz depresiju Latvijā?
Pirmie pētījumi Latvijā aizsākās 2011.gadā. Tad sākās ļoti garš, bet tajā pašā laikā arī aizraujošs ceļš depresijas izpētē. Pasaulē pastāv ārkārtīgi daudz pētījumu un datu bāzu par depresijas izplatību. Depresijas izplatības rādītāji dažādās valstīs atšķiras, dati periodiski tiek apkopoti un tiek veidoti apjomīgi zinātniskie pārskati. Viens no pēdējiem pārskatiem bija 2010.gadā, un joprojām šis pētījums ir aktuāls mūsdienās, jo jaunāku vēl nav veikuši.
Apkopojot datus, tika noteikts, ka vidēji Eiropā no depresijas cieš 6,8 % sabiedrības. Toreiz Latvijai nebija datu, ko šiem zinātniekiem sniegt. Mums bija pieejamas tikai tādas statistikas datu bāzes, kas absolūti neatspoguļo reālo situāciju, bet tikai tos stāvokļus, kas ir noteikti medicīnas aprūpes dienestos. Un tāpēc aizsākās pirmie pētījumi Latvijas sabiedrībā.
Un sākotnēji mēs noteicām reālo depresijas izplatību. Tika aprēķināts, ka
tie ir 115 tūkstoši, kas sirgst ar klīniski nozīmīgu depresiju, kurai ir nepieciešama farmakoloģiska ārstēšana. Tas bija grandiozs skaits.
Un tālāk tika veikti detalizēti pētījumi, kuros tika noteikts, cik daudz cilvēku Latvijā sastopas ar depresiju katru gadu, un Latvijā tie ir 7,9 %. Ja mēs salīdzinām ar vidējo Eiropas rādītāju, patiesībā mēs būtiski neatšķiramies. Ja vidēji Eiropā tie ir 6,8 %, Latvijā 7,9 %, tā atšķirība nav liela.
Bet mēs noteicām arī tā saucamās mazās depresijas izplatību. "Mazā depresija" ir stāvoklis, kad cilvēkam ir kādi depresijas simptomi, bet to skaits nav pietiekams, lai pēc visiem kritērijiem mēs pateiktu – jums ir depresija. Taču tajā pašā laikā šiem cilvēkiem nav labi, viņi nespēj pietiekoši labi funkcionēt un pildīt visas savas lomas, viņi cieš šajā stāvoklī. Un šis rādītājs patiesībā ir diezgan augsts – arī apmēram vairāk nekā 7 %, un arī šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība.
Un tajā brīdī, kad mums parādījās reālā situācija, tālāk tika sākts domāt par to, ko mēs varam darīt šajā jomā. Sekojoši 2014.gadā psihiatrijas nozare tika iekļauta valsts pētījumu programmā. Līdz šim psihiatrija šajā programmā nekad nebija bijusi, un, pateicoties valsts pētījumu programmai, mēs noteicām, kas notiek primārajā aprūpē pie ģimenes ārstiem, kuri saskaras ar visa spektra traucējumiem. Un mēs secinājām, ka
katrs desmitais cilvēks, kurš apmeklē savu ģimenes dakteri kāda medicīniska iemesla dēļ, kādu sūdzību dēļ, patiesībā cieš no klīniski nozīmīgas depresijas.
Un diemžēl mēs varam būt ārkārtīgi izglītoti un pārvaldīt visas modernās ārstēšanas metodes, bet, ja mēs ignorējam pacienta emocionālo stāvokli, mēs nekad nevaram veiksmīgi ārstēt nedz hipertensiju, nedz diabētu, nedz kādu citu fizisku saslimšanu. Un, pateicoties šiem pētījumiem, tālāk tika izstrādāti algoritmi ģimenes ārstam, kas viņam būtu jādara, kā viņš varētu savā ārkārtīgi intensīvajā, noslogotajā darba dienā konkrētam pacientam noteikt, vai viņam ir depresija. Un attiecīgi risināt šo situāciju tālāk.
Šie algoritmi strādā?
Tie ir pieejami, un patiesībā tas ir ļoti vienkāršs algoritms. Tas ir izdrukāts uz A5 formāta lapas, ietverot būtiskāko, kam mums būtu jāpievērš uzmanība. Piemēram, ja cilvēks bieži apmeklē veselības aprūpes dienestus (starp citu, ir saistība - jo biežāk cilvēks to dara, jo augstākas iespējas, ka viņam ir depresija).
Cilvēks var doties pie dažādiem speciālistiem fizisku sūdzību dēļ, bet nereti tam apakšā ir depresija.
Piemēram, ja cilvēks cieš no miega traucējumiem vai kādām citām emocionālām problēmām un ģimenes ārstam lūdz izrakstīt nomierinošos līdzekļus. Cits piemērs - cilvēkam ir alkohola lietošanas problēmas vai viņš ir smēķētājs, arī smēķēšanai ir saistība ar depresiju... Respektīvi, tika izstrādāti konkrēti punkti, kam ģimenes ārstam būtu jāpievērš uzmanība. Tālāk ģimenes ārsts piedāvā ļoti īsu skrīninga instrumentu, kas sākotnēji sastāv no diviem jautājumiem. Ja tur atbildēts pozitīvi, tad seko vēl septiņi jautājumi. Un šis skrīninga instruments ir tiešām ļoti vienkārši lietojams dažu minūšu laikā. Vadoties pēc punktu summas, ģimenes ārsts redz, vai šim cilvēkam ir depresija klīniskā līmenī. Un tad, soli pa solim, tiek sākta ārstēšana.
Redziet,
ja depresija ir pirmreizēja, ja tā nav apgrūtināta ar kādām citām psihiskām problēmām, nereti ar to ļoti labi tiek galā ģimenes ārsts.
Jo diemžēl psihiatri nespēj aptvert visus depresijas pacientus un tas ir ne tikai Latvijā, līdzīgi ir visā pasaulē. Tāpēc arī veselības aprūpe tiek balstīta uz ģimenes ārstiem.
Šeit mēs runājam principā par diagnostiku un jau sastapšanos ar diagnozi. Ko varētu darīt Latvijā un arī pasaulē, lai cilvēks nesaslimtu?
Es domāju, ka ļoti būtiska ir izglītošana par psihisko veselību jau bērnībā, tātad skolā. Un es zinu, ka šāds projekts arī norit - tiek plānota gan pamatskolas, gan arī vidusskolas skolēnu izglītošana par emocionālo veselību, par pirmajām psihisko traucējumu pazīmēm.
Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība ir izglītota un apmācīta. Un ir ļoti svarīgi, lai arī cilvēki paši veic profilaksi,
respektīvi, te jau nav runa tikai par emocionālo pašsajūtu, tā ir sekošana savai fiziskajai veselībai, regulāra veselības apskates veikšana. Tās ir sporta aktivitātes (un sporta aktivitātēm ir ļoti liela nozīme psihiskajā veselībā). Ļoti svarīgs ir arī sabalansēts uzturs, pilnvērtīgs, kvalitatīvs ēdiens. Ļoti svarīgs ir arī smadzeņu treniņš. Faktiski
ļoti būtiski cilvēkiem mācīt mīlēt savas smadzenes jau no mazotnes.
Kuri cilvēki ir riska grupā Latvijā, ja paskatāmies uz sabiedrību kopumā?
Ja runājam kopumā par psihisko traucējumu iemesliem, tad, pirmkārt, ir heterogēnie iemesli. Protams, tiem cilvēkiem, kam radinieku vidū ir bijuši kādi psihiski traucējumi, ir augstāka riska grupa, bet
ļoti liela nozīme ir arī ārējiem faktoriem, un te mēs runājam par sociāli mazāk aizsargātajiem slāņiem.
Piemēram, cilvēki, kam ir ilgstošs bezdarbs, kam ir ilgstoši grūta ekonomiskā situācija. Arī ja indivīdam ir kādas hroniskas fiziskas slimības, viņam ir gandrīz trīs reizes augstākas izredzes depresijai, tāpat arī alkohola atkarīgajiem cilvēkiem ir augstākas izredzes, smēķētājiem.
Un arī Latvijas sabiedrības pētījums ir parādījis tādu interesantu tendenci, ka tiem cilvēkiem, kas ir regulāri smēķētāji, viņiem izredzes depresijai ir divas reizes augstākas, savukārt tie, kas ir gadījuma rakstura smēķētāji, viņiem šīs izredzes ir vēl augstākas. Un tad rodas jautājums, kāpēc tas tā notiek? Un, ļoti iespējams, tas ir saistīts ar to, ka emocionālā distresa situācijās cilvēki sāk smēķēšanu. Un, protams, cilvēki, kas ir gados vecāki, - viņiem ir augstākas izredzes depresijai.
Vai varētu mazliet pakomentēt tieši par senioriem…
Gados vecākiem pacientiem ir, protams, augstāki riski dažāda veida demencēm. Un tas ir saistīts gan ar kardiovaskulārām saslimšanām, gan citām slimībām, kas ietekmē asinsvadu sistēmu galvas smadzenēs. Kā es redzu situāciju – ja gados vecāks pacients savam ārstam atzīmē - es nejūtos labi, es slikti guļu vai man ir trauksme, vai es aizmirsu divas reizes izslēgt plīti -, ļoti būtiski ir pievērst uzmanību šīm sūdzībām. Tas nav tāpat vien, tā vairs nav normāla novecošana, jo cilvēks to atzīmē kā kaut ko traucējošu.
Un nereti jau saka tā: "Nu ko jūs gribat, jums ir 75 gadi, tas ir normāli, ka jūs neguļat!" Ja pacients par to sūdzas, tā vairs nevar būt norma
un tam ir jāpievērš uzmanība. Cilvēks var būt laimīgs, aktīvs, dzīvespriecīgs arī savā dzīves otrajā gājumā, un tas ir tas, par ko mums ir jādomā.
