«Ir pavisam normāli, ka sievietes vēlas seksu, viņām ir seksuālās fantāzijas, viņas skatās uz vīriešiem un viņus grib. Un, kad gribas seksu, notiek ķīmiski hormonu procesi, cilvēku pārņem dziņas, un tā ir cīņa ar saprātu, kas nekad nav viegli," uzsver geštaltterapeite Solvita Vektere.
Dzimumdziņa ir viens no instinktiem, kas mūs ir vadījuši cauri gadsimtiem un ļāvuši izdzīvot, – tas ir milzīgs spēks. Ar prātu ir ļoti grūti pret to cīnīties, tāpēc, piedodiet par salīdzinājumu, es pat teiktu, ka emocionālā un hormonālā ziņā tas ir kas līdzīgs caurejai. Kā var caureju apturēt ar gribasspēku?
Ir dzirdēti padomi no sērijas – padomā pareizās domas, pameditē, un tev tas pāries! Taču visbiežāk neviens no ieteikumiem nestrādā. Ko darīt?
«Lielākoties cilvēki šādās situācijās tiek galā vien ar sevis biedēšanu. Ja tu ielaidīsies, zaudēsi kaut ko būtisku: vīru, ģimeni, bērnus, darbu, tevi nosodīs. Bailes ir tās, kas var kaut kā šo visu regulēt, jo tās mēdz būt spēcīgākas pat par hormoniem,» žurnālā "Annas Psiholoģija" uzsver geštaltterapeite Solvita Vektere. [...]
«Vīrietim uzbudinājums rodas ātrāk, tas ir konkrētāks un viņam pašam saprotamāks nekā sievietēm. Viņām viss notiek aizplīvurotāk, sapņaināk.
Sākumā viņas pašas īsti nesaprot, ko un vai vispār grib, bet brīdī, kad jau patiešām grib, bieži jūtas pretrunu plosītas. Sievietēm sekss daudz vairāk dzīvo iztēlē, viņām ir daudz vairāk seksuālo fantāziju, kuras viņas nemaz nevēlas burts burtā realizēt. Domās sieviete var aiziet ļoti tālu, bet, kad reālo vīrieti noliek blakus realitātē, pēkšņi var izrādīties, ka neko negribas.
Ar gadiem gan daudz kas mēdz mainīties: jau slavenajā Jāņa Zālīša grāmatā Mīlestības vārdā ir aprakstītas tā dēvētās vecumposmu šķēres – ka sievietes jaunībā ir mazāk seksuālas, vīriešiem savukārt seksualitāte ir ļoti izteikta, tad abi dzimumi kaut kādā brīdī satiekas (seksualitāte ir līdzīga), un pēc tam šķēres iet uz otru pusi – sievietei seksualitāte pieaug, bet vīrietim samazinās. [...]
Šķiet – jā, ar svešinieku es varētu atkal lidot, varētu īstenot visas savas slēptākās fantāzijas! Kāpēc gan nepiedāvāt to savam esošajam partnerim?» retoriski vaicā Solvita Vektere.
«Ir jāmēģina ar sevi atklāti parunāties – kas ir tas, kas mani vilina, kā man dzīvē pietrūkst? Mans kopīgais novēlējums ir – lai katrs dara, kā grib, bet jāatceras, ka atbildība par izdarīto būs vien jāuzņemas pašam. Ja nolemjam neļauties svešinieka vilinājumam, tik un tā ir vērtīgi izfantazēt visus iespējamos scenārijus, ļauties sajūtām kā būtu, ja būtu, iztēloties šo tikšanos ar svešinieku dažādās situācijās, domās mīlēties ar viņu visneprātīgākajās vietās un pozās…
Fantāzijas uzlabo dzīves kvalitāti, bet nebūt ne vienmēr tās vajag īstenot dzīvē. Jo nereti fantāzijas izrādās skaistākas nekā realitāte – labāk izvēlēties saldo sajūtu varēja būt, bet nebija nekā īstenību ar visām no tā izrietošajām sekām.
Savās fantāzijās mēs varam darīt tieši to, ko gribam un kā gribam. Egoistiski un bez kauna, vainas un bailēm. Vismaz savā iztēlē! Citādi var sanākt kā somu tautas atziņā: «Pieredze ir ķemme, kuru cilvēks iegūst tad, kad jau ir plikpauris, » – kad saproti, kā ir jādzīvo, kas ir pareizi un kas ne, dzīve jau beidzas," žurnālā "Annas Psiholoģija" uzsver Solvita Vektere.
Vairāk par šo interesanto tēmu lasi žurnālā "Annas Psiholoģija".
