Jāteic, ka ziņu virsrakstos pamanot informāciju par to, ka zināmā katoļu draudzē izmantoti nepilngadīgi bērni, piespiedu noliekšanās darbam kartupeļu vagā nebija pirmā doma, kas iešāvās prātā. Jā, es tiešām to uzrakstīju, un neizliksimies, ka par to iedomājos viens pats, nevis mēs visi kopā.
Tēma raisījusi vairāk nekā asas diskusijas, tāpēc šoreiz iesākumā vēlos bezkaislīgi uzskaitīt pāris pilnīgi neapgāžamus faktus, kas ar to saistīti:
- Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) kopā ar Tiesībsarga pārstāvi Bruknas muižā ir veikusi vairākas pārbaudes un konstatējusi, ka bērnu tiesības tiek pārkāptas - ir saņemtas ziņas par fiziskas un emocionālas vardarbības gadījumiem pret bērniem Bruknas muižā - «Kalna svētību kopienas» vadītājs tā īsti nemaz nezina, cik bērnu uzturas kopienā, kā arī nespēj uzrādīt dokumentus, kas pamatotu, kādēļ šie bērni vispār nodoti viņa aprūpē, - intervijās priesteris Mediņš atstāj par sevi bravūrīga, rupja, iedomīga lumpeņa ar mesijas apziņu iespaidu.
Esošo situāciju un notikumus var interpretēt skalā no «šausmas, nabaga bērni» līdz «pusaugu narkomānus vajag sist, Mediņš afigennais vecis», tomēr nevar apstrīdēt, ka visas augstāk uzskaitītās lietas ir klaja patiesība.
Tad nu, lūk, atbildīgās iestādes konstatē pārkāpumus, un nākamais solis, ko varētu iztēloties notiekam civilizētā sabiedrībā, – visi kopīgi vienojas, ka tomēr ar varu dzīt astoņgadīgus raudošus bērnus ziemā peldēties nav pati labākā ideja (kāda velna pēc vispār Bruknas muižā atrodas astoņgadīgi bērni?) un divdesmit pirmajā gadsimtā mēs esam sapratuši, ka paklausību un pareizās dzīves izvēles nav iespējams ieklapēt ar dūri, tāpēc «Kalna svētību kopienā» būtu nepieciešamas šādas tādas pārmaiņas.
Civilizētā sabiedrībā patiesi dievbijīgs priesteris un kopienas vadītājs noteikti izprastu saņemtos pārmetumus un ļoti rūpīgi izvērtētu pieļautās kļūdas. Kā dieva kalps, viņš daudz labāk par citiem zinātu, ka neviens nedzīvo nekļūdīgi un nu pienācis laiks kritiskāk izvērtēt savus darbus un attieksmi.
Saprotams, ka civilizētā sabiedrībā Vestards Šimkus, Renārs Kaupers, Goran Gora, Aija Andrejeva, Uģis Roze, grupa "Putnu balle" un pārējie izpildītāji, kas vairāk vai mazāk regulāri uzstājušies Bruknas muižā, izteiktu nosodījumu šāda veida attieksmei pret bērniem un turpmāk atteiktos no dalības šajos pasākumos.
Civilizētā sabiedrībā valsts tieslietu ministrs, kurš iestājas par beznosacījuma tiesiskumu, noteikti ļoti rūpīgi izskatītu VBTAI ziņojumu un pieprasītu, lai jebkādi pārkāpumi nekavējoties tiek pārtraukti, kā arī ieteiktu turpmāk kopienā veikt regulāras pārbaudes, lai sekotu līdzi tam, vai nenotiek jauni pārkāpumi.
Bet mēs esam latvieši un mēs esam īpaši. Mēs esam cietuši, un mums ne tikai jāturpina ciest, bet arī jāliek ciest citiem. Ja mans vectēvs bērnībā, ejot ganu gaitās, sildījis pēdas govs pļekā, tad neviens mazais šmulis nedrīkst sūdzēties par to, ka no dehidrācijas paģībis kartupeļu vagā. Ja mani kāds bērnībā klapējis, tad arī Mediņš drīkst klapēt un tā tam jāpaliek.
Utopiskās reakcijas vietā, protams, mēs saņēmām milzīgu atbalstu Mediņa metodēm, jo padsmitgadīgi jaunieši, kas pieņēmuši dzīvē pāris sliktus lēmumus, vairs nav cilvēki un ir pelnījuši tikt sisti (šo es neizdomāju, komentāros izskanēja arī daudz stingrāki viedokļi). Mēs saņēmām arī paša Mediņa komentāru: ja tas «sīkais tizlenis», no rīta ejot uz kartupeļu lauku, nepaņem līdzi ūdens pudeli, tad pats vainīgs, ka visu dienu pavada slāpēs.
Protams, ja pret pašu «stingrās rokas» atbalstītāju bērniem, identiski kā cēlais dieva kalps, rīkotos kāda skolotāja, teiksim, uzšaujot skolēnam pa pakausi, apsaucot par sīko tizleni, kurš izaugs par tādu pašu draņķi kā vecāki, neļaujot ēst un izlamājot klases priekšā, sāktos tiesu darbi un skolotāja varētu meklēt citu darbu. Bet Mediņš? Lūk tas ir vecis! Vienkārši ņem un dara kā vajag.
Tikmēr tieslietu ministrs Jānis Bordāns komentēja, ka Mediņu «liberāļi tagad «nomētā»».
Pilnīgi nesaistīti – Mediņa kvēlākais atbalstītājs Gints Dandzbergs, kurš finansiāli mēdz «Kalna svētību kopienu» atbalstīt ar 350 000 € lieliem pārskaitījumiem, pēdējo trīs gadu laikā Jaunajai konservatīvajai partijai ziedojis nedaudz vairāk par 45 tūkstošiem eiro. Bet šīs abas lietas, kā jau minēju, nekādi nav savā starpā saistītas.
Cilvēka smadzenes ir apbrīnojams instruments, tomēr šajā gadījumā daudzu galvās tās funkcionē nepilnīgi, tāpēc liela daļa cilvēku nespēj salikt kopā, ka vienlaicīgi ir iespējams gan priecāties par to, ka ir cilvēki, kuriem Mediņš ir ļoti palīdzējis, gan arī iestāties pret jebkāda veida fizisku un emocionālu vardarbību. Ir iespējams ticēt Mediņa un Dandzberga nodomu tīrībai, vienlaikus uzskatot, ka priesteris, pārlieku ilgu laiku pavadot kopā ar alkoholiķiem un narkomāniem, vairs nespēj adekvāti tvert ap sevi telpu un nav tas cilvēks, kuram vajadzētu «audzināt» bērnus.
Un pēc tā, ko no Mediņa sanāca dzirdēt nesenajā preses konferencē, – Bruknas mesija neizklausās necik labāk vai viedāk par alkoholiķiem un narkomāniem, kurus pats «ārstē».
Sanāca uzrakstīt nedaudz šerpi, bet, tā kā Mediņa aizstāvji ir milzīgā sajūsmā par to, ka pravietis runā skarbā un tiešā valodā, tad pieņemu, ka neviens nejutīsies aizvainots, ja izteikšos par šo situāciju un pašu Diabēta Jēzu tādā pašā stilā kā viņš pats par bērniem. Šī taču ir pilnīgi normāla leksika, šeit nav par ko apvainoties, ticu, ka arī tizlenis Andrejs neņems ļaunā.
Agresija vairo agresiju, atkarību nav iespējams no cilvēka izsist, un, kā LTV ziņu dienestam stāstīja kāds bijušais Bruknas kopienas iemītnieks, lielākā daļa no atkarīgajiem, kas dzīvojuši vienlaikus ar viņu, nonākuši atpakaļ atkarībās. Ja šie cilvēki neizārstējas, tad principā jau vienīgais labums no šādas iestādes ir tāds, ka Mediņam ir bezmaksas darbaspēks sava īpašuma labiekārtošanai, gluži kā dzimtbūšanas laikos un kā jau kārtīgai muižai piedien. Vai tiešām piemirsu pastāstīt, ka Bruknas muiža ar visām padsmit tai pieguļošajām ēkām un parku ir nevis «Kalna svētību kopienas», bet gan Andreja Mediņa privātīpašums? Kaut kā izkrita no prāta.
