Viņa ir uzrakstījusi grāmatu ar provokatīvu nosaukumu "Sestā sieva". Viņa, Inga Grencberga, ir teātra režisora Džilindžera sestā sieva, tomēr grāmatas stāsts nav autobiogrāfija. Gatavojusies tikt aprieta par erotiska rakstura ainām grāmatā, Inga saņēmusi pārsteidzošu reakciju – grāmata ir kā terapeitiska pašpalīdzība sievietēm, kas piedzīvo toksiskas un līdzatkarīgas attiecības.

Romānā ir autobiogrāfiski elementi. Kā tu jūties, domājot, ka lasītājs izveido tēlu un viedokli par tevi?

Drīzāk tiem cilvēkiem, kas mani jau pazīst, ir sarežģītāk lasīt, jo ir jālipina kopā divas bildes. Ļoti ceru, ka pilnīgi sveši cilvēki nedomā, ka tā esmu es. Alise (grāmatas galvenā varone, - aut.) noteikti neesmu es. Man būtu ļoti žēl tādas meitenes. Realitātē viņai būtu ļoti grūti dzīvot. Pēdējā pusgada laikā, kopš grāmata ir iznākusi, saņemu lasītāju ziņas: "Es arī esmu Alise!" Drīzāk lasītājas identificē Alisi ar sevi, nevis mani. Caur Alises pārdzīvojumiem analizē savu dzīvi.

Šodien saņēmu vēstuli no kādas dāmas, kas, izlasījusi šo grāmatu, saka, ka, vērojot, kā Alise iziet no toksiskām attiecībām, pati no tādām izkļūst. Viņai vairs vakarā nevajag vīna glāzi un tabletes.

6

Pirmo reizi pieķēru sevi domājam – vai tā grāmata varētu būt pašterapeitiska? Tas mani pārsteidz visvairāk.

Kad iznāca grāmata, teici, ka mazliet baidies, kā sabiedrība reaģēs uz tik atklātām seksa ainām. Kā ir tagad?

Bija mazliet neērta sajūta, kā to uztvers mana mamma, vecāmamma, man svarīgie cilvēki. Jo pie mums nav īsti pieņemts atklāti par to runāt un rakstīt. Piemēram, franču literatūrā ir ārkārtīgi daudz šādu grāmatu. Latvijā joprojām šķiet, ka literatūrā runāt par seksu ir nepiedienīgi.

Inga Grencberga

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai sievietes seksualitāte un kaisle pie mums joprojām ir tabu?

Kaut kādā ziņā publiskajā telpā mūsdienu Latvijā – jā. Sievietes lēnām tiek atpakaļ tajā, ka drīkst būt tādas, kā grib. Īstā mēraukla, pēc kuras mērāmies, apzināti vai neapzināti, ir citas sievietes. Bet tādā labajā nozīmē - kā iedvesma.

Ja vīrietim ir daudzas mīļākās – tas ir normāli. Bet sieviete to pašu nedrīkst gribēt.

Ir stereotipiskie priekšstati par to, kādai jābūt sievietei, kā viņai jāuzvedas. Man šķiet, ka šos priekšstatus ir uzlikuši vīrieši, nevis mēs pašas. Un mēs pielīdzināmies viena otrai. Ja kāda saka – tā jau ir vieglas uzvedības, tikpat labi tā var būt skaudība – es tā nevaru, es tā neuzdrošinos. Lai gan varbūt gribētos.

Būtu ideāla pasaule, ja sieviete sievietei būtu nevis konkurente, bet atbalsts.

6

Visskarbākās atsauksmes par grāmatas erotisko un kaislīgo pusi esmu saņēmusi tieši no sievietēm - tā ir palaistuve, tā dzīvē nenotiek.

Ko saka vīrieši?

Grāmata nav pārāk glaimojoša vīrietim. Galveno varoni esmu parādījusi despotisku un toksisku. Mans vīrs ir teicis - ļoti labi, ka vari ieskatīties tajā, ko sieviete patiesībā domā. Varbūt kāds vīrietis izlasīs un nodomās – varbūt arī mana sieviete ir no manis līdzatkarīga? Ir vīrieši, kuru atkarība ir kāpt kalnos. Visu savu enerģiju, laiku, naudu atdod savai kaislībai. Darbaholisms ir kā atkarība. Tas varbūt kādā brīdī tikpat iznīcinoši kā atkarība no alkohola vai azartspēlēm. Sieviete mājās gaida, kad vīrietis vairāk viņai pievērsīsies. Nav starpības, vai viņš naktis pavada bāros dzerot vai darbā strādājot, ja ne par ko citu nedomā.

Par atkarību var kļūt jebkas, kas aizrauj.

Pieņemu, ka ir arī otrādi. Ka ir emocionāli vardarbīgas sievietes pret vīriešiem – par to runā mazāk. Vienalga, kas ir šīs sievietes atkarība vai kaislība – modes zīmoli vai izskats, vai citas lietas, kur viņa ieliek pilnīgi visu, un vīrs paliek otrajā vietā.

Inga Grencberga

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai būtu grāmata, ja tavā dzīvē nebūtu Džilindžera?

Es domāju, ka būtu grāmata, bet citādāka. Mans vīrs nenoliedzami ir spilgta personība. Vairāk  nekā pieci gadi kopā ar viņu ir devuši manā dzīvē ļoti daudz. Arī salauzuši daudzus stereotipus. Bez viņa man nepietiktu drosmes rakstīt tik atklāti par seksu, jo viņš ir tas, kurš iedeva to sajūtu, ka var rakstīt pilnīgi visu un tā, kā gribi. Viņš ir ieteicis grāmatas, kuras lasīt no pasaules literatūras, lai sajustu šo brīvības sajūtu.

Esmu saņēmusi skarbus viedokļus par savu grāmatu. Saka: “Bet tu pati esi tāda. Visticamāk, ka tu arī lēkā no gultas uz gultu kā Alise.” Tad autori, kas raksta par slepkavībām, arī staigā un domā - ka tikai kādu nomušīt? Erotiskas literatūras autoriem gan piedēvē mazliet...

...varoņu īpašības.

Jā. No lasītāju puses tas nav godīgi.

Vai grāmatas varone Alise ir kaislīga meitene vai arī vēl nav iemācījusies sevi cienīt?

Domāju - gan, gan. Atnāca pirmā lielā mīlestība un kaislība, un viņai šķita, ka tā ir pareizi, ka tas ir pa īstam. Ka šī ir vienīgā un unikālā situācija. Tā arī dzīvē mēdz notikt. Līdz vienā brīdī saproti – nē, iespējams, ka var būt citādi. Vienā brīdī rodas tādas kā sajūtu šūpoles, kad tu no mīļākās puses aizej otrā, sievas pusē. Man jaunībā ir bijušas šādas attiecības, un man likās, ka viss, ko es daru, ir pareizi un es nevienam ar to nedaru pāri. Kaut kādā brīdī sevi pieķēru, ka vairs neesmu mīļāko pusē. Jaunākos gados biju. Tas lielā mērā ir naivums un necieņa pret sevi. Šobrīd man šķiet – kur tad ir tā sieviešu solidaritāte, kā tu vari citai sievietei nodarīt pāri?

Ar šodienas redzējumu – vai tev būtu gribējies, ka pieredzējušāka sieviete tev pienāk un saka: pārstāj!

Jā. Jaunībā, kad bija šī situācija, tas likās tik aizraujoši - visa tāda femme fatale, kurai viss ir atļauts. Bet realitātē - tu sevi māni. Jā, es būtu gribējusi, lai kāds tajā brīdī pasaka.

Kamēr neesi bijusi sievu pusē, nevari saprast, cik ļoti tas var ievainot un sāpināt. Kamēr neesi bijusi sievu pusē, kamēr neesi bijusi ģimenē, tu nevari apjaust to sajūtu kopumu – man šķiet, laulība un ģimene ir kas vairāk par tikai mīlestību un kaislību.

6

Draudzība, cieņa, vienam otra pieņemšana, gan labā, gan sliktā, kompromisi un atbalsts. Nekad mūžā vairs tā nedarītu – nemēģinātu jaukt to, ko citi cēluši. Rakstot bija ļoti grūti atsaukt atmiņā to jaunības dienu trako, nenobriedušo prātu un sajūtas, attaisnot tās. Kāpēc tā dari, pirmkārt, jau sev? Otrkārt, tai citai sievietei. Citai ģimenei.

Inga Grencberga

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tu ieklausītos?

Droši vien - kā pasaka un ko pasaka. Tajā laikā es nevienu brīdi nebiju laimīga. Laimes nebija. Es ļoti mēģināju grāmatā ierakstīt šo sajūtu. Alesandro Bariko vienā no savām grāmatām ielicis lielisku Ferrandīni citātu, kas man tik ļoti sasaucas ar Alisi: “Kā viņas bezgalīgā mīlestība, tikpat bezgalīgas bija viņas ciešanas.”

Sociālajos tīklos aicināji atbalstīt iniciatīvu par valsts apmaksātu psihoterapiju.

Es dzīvē esmu nonākusi līdz nervu sabrukumam un tad sapratu, ka jāmeklē palīdzība. Vairākus gadus ejot terapijā un lietojot medikamentus, sapratu, cik tas ir nepieciešami, bet dārgi. Mentālā veselība ir līdzvērtīga fiziskajai veselībai. Turklāt, lai nonāktu līdz tam, kad nepieciešama psiholoģiska palīdzība no malas, nav nepieciešami kādi milzīgi pārdzīvojumi, zaudējumi vai traģēdijas. Tas var notikt nemanot, gadiem lēnām sakrāties - par daudz strādājot, izjūtot nemitīgu spiedienu gan no malas, gan no sevis, darīt vairāk, darīt labāk, būt labākai, būt izcilniecei.

Man ārkārtīgi paveicās, ka strādāju ļoti atbalstošā vidē. Mana darbavieta apmaksā psihoterapiju. Apzinos, ka ļoti daudziem cilvēkiem šādas iespējas nav. Viņiem nav šo lieko līdzekļu, tas ir ļoti dārgi. Es varēju savā darbavietā pateikt, ka esmu izdegusi, man ir slikti, man vajag palīdzību.

Man bija veģetatīvā distonija ar nepārejošām galvassāpēm. Man šķiet ļoti svarīgi par to runāt. 

6

Es savu balsi, savu vārdu varu izmantot nevis, lai gūtu labumu sev, bet lai dotu citiem – aicinātu ieklausīties un būt saprotošiem. Ja mentālā veselība nebūtu tāda stigmām apvīta tabu tēma, cilvēki būtu daudz laimīgāki. Un daudzi būtu dzīvi.

Inga Grencberga

FOTO: Jānis Škapars/TVNET