1943. gada vasara Vācijai bija beigu sākums sapnim par “Tūkstoš gadu Reihu”. Pēc 900 dienu ilgā Ļeņingradas aplenkuma beigām un asiņainās Staļingradas kaujas sākās padomju armijas pretuzbrukums un nacistiskās Vācijas armijas atkāpšanās. Eiropas ziemeļos vācieši ieņēma aizsardzības pozīcijas pie Narvas upes uz Igaunijas un Krievijas robežas.
Nelielā Toilas ciema zvejnieku osta un tās apkārtne bija viens ķēdes posms lielajā kara bildē. Netālais Peipusa ezers un apkārtnes milzīgie purvi padarīja šo reģionu padomju armijai grūti šķērsojamu, tāpēc karadarbība koncentrējās salīdzinoši mazā zemes laukumā Igaunijas ziemeļaustrumos. 1944. gada vasaras beigās kaujas šeit notika uz zemes, debesīs un jūrā. Lai apturētu padomju armijas karakuģu uzbrukumus, naktīs vāciešu mīnu licēji izbrauca no tuvākās apkārtnes ostām un jūrā izlika mīnas. Baltijas jūra tika nosēta ar mīnu laukiem. Dienas gaismai iestājoties, kontroli pār debesīm un jūru pārņēma padomju armija. Krievu mīnu traleri - kuģi ar zemu iegrimi - neskarti peldēja pāri ragainajām mīnām, ar traļu palīdzību ķemmēja jūras dibenu un nogrieza atrasto mīnu enkurus. Kad tās, atsvabinājušās no enkuriem, no 3-6 metru dziļuma uzpeldēja virs ūdens, krievi ar lielgabaliem tās sašāva un tādā veidā atbrīvoja ceļu saviem kuģiem.
