Brīdinājums!

Šo lapu nedrīkst atvērt, ja Tev vēl nav 18 gadu.

Man jau ir 18 Man vēl nav 18

Erotiskais stāsts: Viņa dāvātais pikantais piedzīvojums ar aizsietām acīm un Svešo

FOTO: Depositphotos

Piespiedos cieši cieši, apķēros ap vidukli un, atliekusi galvu, paskatījos Viņa acīs. Cik gan tās ir tumši brūnas, nodomāju un apjēdzu, ka tā dziļi ieskatījusies tajās tā pa īstam nekad nebiju. Bez galgaras sarunas un sarakstes, kaislīgas tikšanās – vai tad ir laiks tā mierīgi vērties otra acīs?

"EGOISTE" sadarbībā ar izdevniecību «Zvaigzne ABC» aicina tevi piedalīties erotisko stāstu konkursā! Uzraksti savu erotisko stāstu, atsūti to uz «EGOISTE» redakciju (egoiste@co.tvnet.lv), mēs, to izskatot, iespējams, publicēsim portālā ar tevis izvēlēto pseidonīmu. No publicētajiem stāstiem tiks izvēlēts arī konkursa uzvarētāja stāsts. Vairāk lasi Te. 

Publicējam konkursa darbu, ko mums atsūtīja Zelda. Esam saglabājuši autora rakstības stilu.

Brīdinām par erotikas rakstura saturu (18+)

Šoreiz ir citādi. Vēlos Viņa acīs saredzēt atbildi uz jautājumiem, kuri tagad drūzmējas manā prātā un uz kuriem nevaru atbildēt ne es, ne manas draudzenes. „Nu, nu, būs jau labi, tici man...”, Viņš, saņēmis manu galvu plaukstās, čukst un pieliecas skūpstam. Aizveru acis.

Tāpēc jau tu nezināji, ka Viņa acis ir brūnas, jo tavas uzreiz aizveras, prātā aizšalc doma, izbaudot lūpu pieskārienus, mēles galiņu satikšanos un sajūtot, cik ļoti es Viņu atkal gribu. Atslābinu tvērienu un nolaižu rokas zemāk, aizāķējot pirktus aiz Viņa džinsu jostas.

Arī Viņa plaukstas aizslīd no manas sejas, pārslīd pleciem un tad, it kā atjēgušās, atgriežas pie mana kakla. „Mīļā, neuztraucies, tev patiks...tas būs lieliski...”, Viņš čukst starp skūpstiem un tad atliecas, lai aizsietu man acis ar plānu šallīti.

Mēs jau desmitiem reižu esam to pārrunājuši, esmu šaubījusies un jautājusi, piekritusi un atteikusies, gribējusi un noliegusi. Un te nu mēs esam – Viņa skaistajā lauku īpašumā pie ezera. Pilsētas dzīve palikusi 100 km attālumā, te dzirdamas vien putnu dziesmas, izejot uz terases reibina jasmīns, bet virs ezera ceļas viegla pievakares migla. Vecā guļbūve saglabājusi dienas siltumu, tomēr es nodrebinos. Man nav vēsi, tās ir kā trīsas gaidot kaut ko, ko īsti nezini, no kā mazliet baidies un ko tomēr ļoti gribi.

Skūpstāmies lēni, izjusti un nogaidoši, es nevaru pilnībā atslēgties no ārpasaules, esmu modra un saspringusi kā lauvene medību slēpnī. Kāda b**n lauvene... tu taču šodien pati esi medījums... tu esi antilope gnu, kura baidās no mednieka... baidās un gaida...man iešaujas prātā.

Viņš, lai arī cenšas noturēties, ir iekarsis, tas jūtams no skūpstiem, tie kļūst aizvien izmisīgāki un manu galvu Viņš tur plaukstās vēl ciešāk. Arī man mazliet izdodas attālināties no realitātes, tomēr dzirdu nočirkstam grantēto pagalma ceļu, tad noklaudz auto durvis. Mēs abi mirkli sastingstam. Piekļaujos Viņam vēl ciešāk, Viņš mazliet atliecas, noskūpsta mani uz lūpām un tad atraujas, joprojām turot manu seju savās plaukstās. Jūtu, kā Viņš vēro katru manu grimasi, cenšos pasmaidīt, bet sanāk tikai viegla, kaisles vaidam līdzīga nopūta. Klusi veras durvis, tikpat klusi tuvojas soļi, seno grīdas dēļu vibrācijas dēļ tie vairāk jūtami nekā dzirdami. Tie noklust man aiz muguras, es gan gribu, gan negribu pagriezties un paskatīties uz atnācēju. Nošvīkst apģērbs. Noteikta, bet vienlaikus glāstoši viegla roka uzgulst man uz muguras, lai mirkli pakavētos un tad slīdētu zemāk.

Mirkli sastingstu un gribu bēgt, bet mans mīļotais, it kā domas lasīdams, turpina turēt manu seju savās plaukstās un atkal pieliecas maigam, mierinošam skūpstam. Lūpas un mēle atsaucas, skūpstāmies mazliet izmisīgi un tad sajūtu sev apkārt vēl vienas rokas. Svešais.

Tas Svešais, kurš nupat atnāca, tas, kuru es tagad neredzu un neredzēšu arī pēc tam. Svešais lēni paceļ manus vasarīgi kuplos svārkus, rokas pārvietojot uz kailā dibena, tās lēnām riņķo un, aizceļojušas uz priekšpusi, sastop manu jau mitro kājstarpi. Mans vīrietis vairs neskūpsta, bet vēro katru manu reakciju tā, ka es pilnīgi jūtu šo skatienu. Nu jau Svešais ir pabīdījis malā melnos stringus, pirksti maigi un noteikti taustās, lai atrastu īstos punktus. Cenšos saglabāt neitrālu sejas izteiksmi un neizrādīt, ka tur, lejā, kaut kas notiek, tomēr ilgi tas neizdodas. Ko tu tēlo vēso, Viņš taču tāpat redz, ko apmēram dara Svešais, nospriežu un atmetu visu izlikšanos, lai pilnībā nodotos baudai. Svešais pietupjas, atraujot rokas no mana klēpja un ar noteiktu kustību panāk, ka stāvu ar kājām plecu platumā.

Nu gluži kā rīta vingrošanā... rokas augšā, kājas plati... nosmīnu, bet tūlīt jau tur, kur nupat bija viņa prasmīgie pirksti, sajūtu karstu un tikpat prasmīgu mēli. Ievaidos, man saļogās ceļgali, bet manējais satver mani ap vidukli un notur vertikālā pozīcijā.

„Vēl ne... vēl tev jāturas kājās...” Viņš murmina, ātri noskūpsta un es, lai arī manas acis ir aizsietas, esmu pārliecināta – viņš vēro, kā manā sejā atspoguļojas baudas, kuru sniedz Svešais, tuvums. Gribu sajust, vai mans vīrietis ir uzbudinājies tikpat ļoti, cik es, un mēģinu pārvietot savas rokas no Viņa muguras uz džinsu priekšpusi. „Nē... nē... tagad ne...” atskan vienlaikus ar manu roku novirzīšanu atpakaļ uz viņa muguras. Kad mēģinu tā izdarīt vēlreiz, Viņš nočukst „Tu pati to panāci...” un nu manas rokas tiek aizliktas aiz manas muguras, piespiestas kopā ar Viņa ciešo apskāvienu.

Viņš ir liela auguma un pietiekoši stiprs, lai mani noturētu stāvus, kaut ik pa brīdim, Svešā mēles un tai pievienojušos pirkstu iepriecināta, līgojos kā iereibusi. Tūlīt būs... tūlīt... ak nē.. vai tiešām es beigšu... beigšu no nezināma vīrieša sniegta kunilinga un fingeringa... domas man ir juceklīgas un tad to vairs nav vispār, tikai trīsas, elsas un daži kliedzieni.

Atjēdzos no skūpstiem, tās ir Viņa lūpas un Viņa mēle, uz mirkli aizmirstas, ka baudu sniedzis Svešais un es čukstu kaut ko par to, cik labi bija. Viņš nosmej īsu smiekliņu, atraujas un, paņēmis mani aiz rokām, kaut kur ved. Manas acis joprojām ir aizsietas, tāpēc es neredzu Svešo, tikai garāmejot sajūtu viņa parfīmu, kas sajaucies ar vīrieša ādas aromātu un telpā valdošo kaisles gaisu. Telpas ir man pasvešas, esmu te tikai otro reizi, tāpēc nespēju noorientēties, kurp mani ved. Bet es Viņam uzticos, lai arī tikai apmēram nojaušu, kas varētu sekot:

iepriekš esam izrunājuši galvenos taboo un galvenās vēlmes, tāpēc izgaršoju laiku, kas tiek veltīts tikai man. Laiku, kad man nekas nav jāplāno, jāparedz, jāorganizē. Viss notiek plūstoši un es iesaistos vien kā mirkļu baudītāja.

Mani svārki un blūzīte, Viņa roku novilktas, tiek kaut kur aizmestas un nu es stāvu tikai veļā un zeķēs. „Nenobīsties, tagad tevi pagriezīšu apkārt pāris reizes, lai noreibst galva”, Viņš nosaka un es atceros bērnības spēli aklās vistiņas. Tikai man te neviens nav jāķer. Mani apskauj un nogulda gultā, dzirdu drēbju švīkstoņu un to krišanu uz grīdas, tad jūtu, kā matracis ieliecas zem vēl divu ķermeņu smaguma. Viens pieplok manam klēpim, un es nespēju atšķirt, kurš tas ir – Viņš vai Svešais? Galva joprojām mazliet reibst, tas pastiprina neparastās izjūtas un īpaši saasina baudu. Otrs iekārtojas man aiz muguras, gādīgi paņemot klēpī manu galvu un tikpat gādīgi pieturot kājas, lai tās būtu paceltas gaisā un atklātu pēc iespējas vairāk tā skaistuma, kas tagad paveras Svešajam.

Jā, deguns uzreiz sajuta mana vīrieša smaržu, kad Viņš pietuvojās manai galvai, lai to ieliktu sev klēpī, tālab zinu – kunilingu sniedz Svešais. Joprojām varu paļauties tikai uz savu dzirdi, tausti un ožu, acis joprojām ir aizsietas.

Pirms vēl vienu reizi, Svešā roku un mēles vadīta, dodos Kosmosā, dzirdu savējā straujo elpu un jūtu, kā pie mana skausta pulsē viņa pamatīgi piebriedušais loceklis. Mmmm... Viņam laikam ļoti patīk tas, ko viņš redz... ir pēdējā sakarīgā doma, pirms ļaujos baudas nestajām konvulsijām. Atjēdzos, kad Svešā visnotaļ apjomīgais loceklis ieslīd manā vēl pulsējošajā vagīnā. Cik laiks pagāja... cik... vai tad es biju atslēgusies... cenšos saprast un atcerēties, bet nākamais baudas vilnis aizskalo arī šīs dažas domas. Svešā kustības kļūst pavisam straujas, viņš ievaidas, vēl daži grūdieni, un tad sastingst. Lēni atraujas un es dzirdu kailo pēdu soļus, kas attālinās.

Manas kājas tiek nolaistas uz gultas, mēs abi ar manu vīrieti elsojam, bet pie auss dzirdu Viņa straujos sirdspukstus.

Kur es esmu... laikam biju piemigusi.. vai viņi abi vēl tepat... mēģinu sakopot domas un atgriezties realitātē, kad manējais ņem nost acu apsēju. Aiz loga palicis tumšāks, ir pavasara vakars, pie manis atgriežas skaņas no ārpasaules.

Svešais ir prom. It kā viņa nekad te nebūtu bijis. Guļu uz sāna un vēroju, kā aiz loga tumšs ņirbuļo ezera ūdens. Mīļotais pieglaužas man no mugurpuses, roka glāstoši pārslīd manam gurnam, bet zobi viegli iekož auss ļipiņā.

Mirkli Viņa roka glāsta mani tīri automātiski, tad pieliekšanās un skūpsts manam plecam. Pasmaidu. Lūpas no pleca noslīd uz roku... uz gurnu... uz vēdera...uz krūtīm un tad pār vēderu ceļo zemāk. „Vai vāverītei tas patika...?” ir retorisks jautājums, uz kuru Viņš pats starp skūpstiem sniedz atbildi „Patika gan vāverītei... es redzēju, kā patika...” Pēkšņi apjēdzu, cik ļoti Viņam bija taisnība par to, ka es nedrīkstu redzēt Svešo, ka man viņš tikai jājūt. Šajā namā esmu redzējusi tikai savējo vīrieti un tālab mierīgu sirdi šo baudu varu uztvert kā Viņa sniegto. Pēkšņi ļoti gribas būt situācijas noteicējai, es veikli apgriežos, tagad mana galva ir gultas kājgala virzienā un tieši pretim slejas Viņa skaistais, varenais loceklis. Pieliecos un maigi noskūpstu to, mazliet pakaitinu ar mēli, tad cieši apņemu ar lūpām un ieslidinu dziļi mutē. Viņš ievaidas un saķer mani aiz matiem, kaut kur ir pazudis maigums, Viņš beidz strauji un mežonīgi.

Nenosakāmu laiku paliekam guļot tāpat, kā mineta laikā – es guļu Viņam virsū, ar seju pret kāju pēdām. Ir mierīgs, miegains slinkums. Tīkams nogurums, kas vēl un vēl liek atlikt celšanos no gultas.

„Nu viss, nerātnele, ceļamies!” Viņš uzplikšķina man pa dibenu „citādi tava vāvere te acu priekšā... nenoturēšos...” Lēni paveļos nost. Nu, nezinu gan, vai tu gluži tā uzreiz atkal varētu nospriežu, celdamās kājās. Izstaipos kā kaķe pēc diendusas un izeju vērot ezeru no terases. Pārliecos pāri malai, ir tik superīgi justies skaistai, jutekliskai un dzīvai. Pār istabu tuvojas soļi un šo apkampienu no mugurpuses es nevaru sajaukt ar citiem, gribu pagriezties skūpstam, bet Viņš pieplok ar lūpām manam kaklam un neļauj izkustēties no vietas. Skūpsti kļūst aizvien kaislīgāki, droša roka atrod ceļu uz manu klēpi, tad Viņš ar ceļgalu paplēš manas kājas, pārliec pār terases margām un strauji ienāk manī.

Neparastā vieta un mūsu ķermeņi, kuri visu laiku ir tādā pusbaudas stāvoklī, dara savu – mēs beidzam ātri, skaļi un reizē. Labi, ka tuvumā nav kaimiņu, vien nozib man prātā. „Un tagad uz ezeru atvēsināties! Kamēr neesam savus instrumentus noberzuši jēlus” Viņš iesmejas un man atliek tikai sekot.

Ūdens vēl nav ļoti silts, drīzāk pat vēss, tomēr dažas minūtes papeldam un skrienam uz māju. Kaut kad Viņš ir paspējis iekurināt pirti un nu tur sildāmies, pēc tam duša, vīns un vieglas vakariņas.

Gultā atgriežamies jau pēc pusnakts. Ieritinos viņam azotē un vaicāju to, ko nebija drosmes pavaicāt agrāk: „Kāpēc tu vēlējies, lai atbrauc Svešais? Kāpēc tu skatījies? Kāpēc palīdzēji viņam?” Viņš īsi iesmejas, pagriežas uz muguras un, vērdamies griestos, nosaka:

„Es gribēju, lai tev ir daudz baudas. Ļoti daudz. Lai beidzot pasaki, ka tev pietiek. Un es negribēju, ka to darbi bez manis. Ka kāds tev nodara pāri.” Pieglaužos platajam plecam. „Starp citu... manam draugam tu ļoti patiki”.

Domīgi slidinu roku turpu-šurpu pa viņa vēderu. Protams, mana roka pēc mirkļa ir noslīdējusi vēl zemāk... jūtu atsaucību un pieliecos sniegt skūpstu jau atkal cietēt sākušajam loceklim. „Pagaidi, mums vēl visa nakts priekšā...” Viņš maigi nosaka un pievelk mani sev klāt.

Zelda

Uz augšu
Back