Viņas vārds pievelk kā magnēts, jo pat lietišķa rakstura pasākumos mediju zvaigzne Baiba Sipeniece-Gavare ar savu jestro dabu, aso mēli, pašas piedzīvoto, visam piemet spožu dzirksti. Arī šogad forumā “Līdere” viņas uzstāšanos gaida kā mazu izrādi, jeb kā Baiba smej - viņa ir kā zāles, kas palīdz sagremot nopietno informāciju.

Ko patiešām foruma dalībniecēm gaidīt no jūsu uzstāšanās?

Kad mani uzaicina uzstāties šādās konferencēs, ir jārēķinās, ka tā nebūs kāda īpaši izstrādāta tēma vai, kā daudziem, zinātniskos pētījumos balstītas atziņas. Tas, ko es varu piedāvāt klausītājiem, - dalīties ar personīgo pieredzi. Visai bieži esmu tikusi aicināta vadīt līdzīga satura konferences, un man - gribi vai ne, bijis jāklausās citu cilvēku referāti, kuru laikā daudzreiz klusībā esmu nodomājusi - nu ko viņš tur runā? Bet ar laiku saproti, ka esam dažādi – un, kas vienam neder, citam – tieši laikā. Bet pats galvenais, manuprāt, tomēr ir cilvēks, kas šo informāciju pasniedz, turklāt ideāli, ja stāstīto pats uz savas ādas pārbaudījis.

Es ļoti labi apzinos, ka mani aicina uz konferencēm, nevis lai uzzinātu, kā kļūt par līderi vai pareizi plānot savu laiku, - es tieku aicināta līdzīgi, kā televīzijās tiek veidots ziņu raidījuma saturs.

9

Vispirms ir dramatiskas ziņas (vislabāk līķis mucā vai kas tamlīdzīgs), tad seko sižets no Ministru kabineta, sports, tad vēlams, lai būtu sulīga laika ziņu meitene, kas raisītu fantāziju, un, ja atliek laiks, - kultūras jaunumi. Tā ir uzbūvēta cilvēka psihe, un ar to ir jārēķinās. Bet... šajā stāstā tomēr vienmēr ieplāno vietu tā saucamajām soft jeb TV sarunvalodā mīkstajām ziņām, piemēram, kādai pandai piedzimis mazulis vai uzziedējušas sakuras. Tas cilvēkiem vienmēr patīk. Kā pēc sātīga ēdiena kaut kas vieglāks, kā sava veida kuņģa zāles, lai labāk sagremotu iepriekšējo informāciju. Es tieši tā arī uztveru savu lomu šādos pasākumos un nemaz neloloju ilūzijas, ka cilvēks nupat tapis apskaidrots.

Kā jūs skaidrojat, ka šādas konferences kļūst aizvien pieprasītākas?

Es joprojām esmu pārsteigta par tematisko konferenču popularitāti. Ja mani, piemēram, interesē kāda tēma, es to  uzmeklēju kvalitatīvos avotos. Pašlaik internetā pieejams teju viss - tur ir lekcijas, ir fantastiska iespēja klausīties tik daudz rakstnieku darbu. Mans pēdējā laika atklājums ir aplikācija – klausāmās grāmatas, ko es izmantoju, braucot ar auto no darba. Tā es sev atklāju krievu rakstnieku Viktoru Peļevinu, jo drukātā tekstā to nespēju pievarēt, bet šādi – īsta bauda, turklāt konkrēta brīnišķīga aktiera lasījumā. Tāpat paklausies kādu viedu vīru un saproti, ka tā krīze, kas mūs (arī manu darbību) piemeklējusi (ir atceltas manas izpārdotās stāvizrādes) - tas viss ir pārejoši.

Foto: Baibai Sipeniecei 50. Ielūkojies viņas stāvizrādē "Vienreiz jau var".

Varbūt tieši pašlaik, kad cilvēki ir neziņā par nākotni, viņi cer šādās konferencēs iegūt ko vairāk par konkrētiem padomiem, meklē ko līdzīgu dzīves skolotājiem?

Šāds konferenču bizness ir izrādījies ļoti veiksmīgs, jo aizvien vairāk cilvēki meklē atbildes uz jautājumiem, kas ir plašāki nekā pieteiktā tēma. Ir tādi lektori, kas mudina iet un darīt, bet tādos brīžos man ir jautājums - ko tu pats esi paveicis, ja citus māci? Bet no otras puses, varbūt tas, kas man neder, der citam - es vairs neesmu tik kritiska. Nezinu, vai tā ir kāda vispārīga tendence, bet jāatzīst, ka pēdējā laikā aizvien vairāk izvēlos nevis kādu filmu, bet tās vietā apmeklēju lekcijas. Tā, piemēram, biju nopirkusi biļeti uz Irinas Hakamadas lekcijām Rīgā. Tas bija tik svētīgi - īstajā brīdī izdzirdēt tieši to, kas man bija svarīgi!

FOTO: Renārs Koris

No jūsu uzstāšanās gaida ko līdzīgu performancei, sava veida stāvizrādei. Vai pirms tam tiek veidots scenārija uzmetums?

Es nevaru aiziet prom no savas dabas, apkopot svešas domas un pēc tam pasniegt kā savējās. Televīzijā strādāju vairāk nekā divdesmit gadus, radio katru dienu trīs stundas runāju tiešraidē. Man ir jāapkopo informācija, jāizvelk galvenais domu grauds un jāpasniedz ja ne smieklīgi, tad vismaz gaiši. Un šo gadu laikā man jau ir izstrādājies reflekss, kā panākt vēlamo. Tu aptuveni zini, kādi cilvēki būs atnākuši, ko viņi vēlētos dzirdēt. Protams, iepriekšējā dienā es domās izeju šīm tēmām cauri, tā sakot, uzirdinu zemi. Turklāt es ļoti labi apzinos savu lomu. Reizēm esmu bijusi konferencēs, kas it kā uz mani neattiecas, piemēram, Diabēta asociācijas forumā. Pirms tam es vairākkārt pārjautāju, vai pareizajai personai piezvanīts, jo ne tuvu neesmu tas cilvēks, kas var sniegt padomus par veselīgu dzīvesveidu. Bet viņiem bija vajadzīgs šis atslodzes moments.

Pastāstiet par konferencēm, kas jums ir bijušas īpašas pašai un publikai?

Tā bija radošo industriju pārstāvju konference Liepājā. Es zināju, ka tur būs savas nozares speciālisti, uzstāsies arī tādas personības kā Andrejs Mediņš, piemēram. Izbrīvējusi pāris dienas, es nopūtos un pēdējā brīdī braucu, pa ceļam aiz satraukuma drebēdama. Pirms manis spoži uzstājas Santa Anča... Kad es biju pabeigusi savu runu, sajutu, ka publika zālē ne tikai aplaudē, bet kļuvusi tāda dzīvelīga. Pēc tam pienāk īsziņas ar komplimentiem - es vēl nodomāju, redz, kādi pieklājīgi cilvēki. Izrādījās, ka šis pasākums tika translēts Youtube, un man sāka pienākt interesanti piedāvājumi, lūgumi no pašvaldībām, lai arī viņu organizētajos forumos es atkārtoju Liepājas uzstāšanos.

Varbūt arī jūs varētu apceļot Latviju ar savām lekcijām, kā to šobrīd dara visdažādāko profesiju pārstāvji?

Neesmu tā, kas sniedz padomus, es arī necenšos nevienu mācīt, nestāstu par personības izaugsmi, kādi soļi jāsper. Pieļauju, ka mana loma ir tas soft psiholoģiskais pienesums. Katrā ziņā

es ļoti piedomāju, lai nekļūtu didaktiska.

9

Man pašai ļoti nepatīk, ja man kāds kaut ko iesaka, man pat nepatīk, ja iesaka kādu filmu noskatīties, jo es gribu pati nonākt līdz savām atziņām. Mans gars ir tik nepakļāvīgs, ka nav pieņemama “vajag” forma. Arī mājās nepatīk, ja iesaka, kas šovakar jāgatavo vakariņās. Pat tik traki!

Jūsu autoritātes, dzīves skolotāji?

Es neapmeklēju dievkalpojumus un baznīcu, kaut saprotu, ka cilvēkiem vajag vietu, kur apsēsties un padomāt, kā šo laiku dzīvojis, ko daru pareizi, ko ne.

Visi mani mēģinājumi atrast atbildes baznīcā ir beigušies ar krahu, jo nav bijis pieņemams dzirdēto mācītāju Bībeles traktējums.

9

Te vienlaikus ir jābūt arī jābūt izcilam filozofam. Manā skatījumā tāds ir Juris Cālītis, kuram būtu tiesības ko teikt. Jo viņš vispirms dara un tikai pēc tam runā. Citi lielākoties ir tukši muldētāji, kas izturas kā Dieva vēstnieki zemes virsū, - mani tas tracina. Ja man vajag tīras domas, paša izdzīvotas atziņas - tas ir Juris Cālītis.  

Forums saucas “Līderes”, kuras no sievietēm ir jūsu personību izlasē?

Man patīk, piemēram, režisore Ilona Brūvere. Viņa ir tik spilgts personāžs.

FOTO: Artūrs Krūmiņš

Ar savām nedabiski izliektajām uzacīm!

Ilona ir izstrādājusi savu savu stilu līdz pilnībai, un viņai ir vienalga, ko par to domā citi. Man šādi cilvēki vienkārši patīk. Turklāt viņa nav čaula, kas nes savu tēlu. Ilonas filmas festivālos ir ieguvušas godalgas, lai arī jāatzīst, ka ne viss man tajās saprotams, bet reizēm tieši tas arī piesaista. Mani fascinē aktrise Guna Zariņa – viena no mūsu laika spēcīgākajām aktrisēm – personībām, kurai piemīt atšķirīgs skaistums. Noteikti jāpiemin mana draudzene Elita Patmalniece. Viņa ir cilvēks – parādība, jo tas, ko un kā viņa dara, – tā spēj tikai Elita. Kā saka, cilvēks bez filtriem un iekšējās cenzūras. Elita runā, ko tobrīd domā, un reizēm tas liek cilvēkiem nodrebēt. Bet no otras puses, tieši to no viņas visi gaida.

Īpašs stāsts ir saskarsme ar mākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri. Tā ir sieviete, kuras klātbūtnē jūties tik forši. Edīte ir grandioza personība – neko sirsnīgāku, cilvēciski vienkāršāku es nebiju satikusi. Tajā pašā laikā viņa neko neaudzē no sava lieluma. Viņa man ir piemērs, kā ar cieņu dzīvot un kontaktēties ar cilvēkiem. Pasaules mērogā – pašlaik mani interesē, kā domā Irina Hakamada. Un nebūšu oriģināla, nosaucot aktrisi Merilu Strīpu - tāds īpašs cilvēcīgs starojums un šarms.