Viņa ir sertificēta zobārste, kas apmāca studentus praktiskajā darbā, un - Latvijā populārākā erotisko romānu rakstniece. Nupat iznācis lasītāju gaidīts Karīnas Račko jau piektais romāns "Netīrā", kas pārsteidz ar tumšu nokrāsu. Tā vairs nav pasaka. Emocionāli vardarbīgas attiecības un sievietes seksualitāte – par to lasāms grāmatā, un par to arī runājam.

Ir ļoti mainījies tas, par ko man ir interesanti un aktuāli pašai rakstīt. Pirmās divas grāmatas gribēju rakstīt kā saldas pasakas. Apzināti izvēlējos pelnrušķītes stāstu ar ekskluzīviem zīmoliem, ziepju operas cienīgām intrigām, mīlestību, kas pārvar visus šķēršļus, – klasiski un cukursaldi. Tagad esmu augusi un mainījusies ne tikai pati, bet arī vide un cilvēki apkārt. Ļoti iedvesmojos no tā, ko redzu līdzcilvēku, draugu un paziņu attiecību modeļos. Varētu teikt, ka 20+ gadu vecums bija tas posms, kad mani vienaudži iepazinās, iemīlējās, veidoja ģimenes, bija rozā briļļu periods. Ap trīsdesmit izgaismojas tas, kas seko pēc „laimīgām beigām”, sākas problēmas – cilvēki atsvešinās, tiek pieļautas dažādas kļūdas, šķirtas laulības. Jau universitātē mani mīļākie priekšmeti bija psiholoģija un psihoterapija. Varbūt tāpēc draugi un pat ne tik tuvi cilvēki man uzticas un stāsta privātus stāstus, kādus parasti svešiniekiem neatklājam.

Vai grāmatās mēdz būt stāsti no reālās dzīves, kurus esi uzklausījusi?

Nekad nevienam varonim nav simtprocentīgs prototips dzīvē. Es viņus veidoju kā mozaīkas gabaliņus, lieku kopā to, ko esmu uzklausījusi no dažādu cilvēku stāstiem, to, ko esmu novērojusi dažādos attiecību modeļos. Arī apvienoju un atšķaidu ar lielu devu fantāzijas.

Kas sievietei, kas ir laimīga veiksmīgā laulībā, ir motivācija, lai rakstītu par emocionāli sarežģītām, pat emocionāli vardarbīgām attiecībām?

Šāda veida attiecības ir interesanti analizēt. Man patīk pētīt cilvēka psihi, analizēt rīcības iemeslus. Tumšais, sāpīgais, zemiskais vienmēr ir saistošāks par labo un gaišo. Protams, arī manā dzīvē pirms vīra ir bijusi kāda negatīva pieredze. Nav tā, ka viss vienmēr bijis skaisti un vienkārši, taču laika gaitā mainās skatījums un izpratne arī par personīgo pieredzi.

Attiecības ir tēma, kas mani joprojām interesē visvairāk, ja runājam par to, ko es vēlos rakstīt.

20

Mīlestība, attiecības, jūtu pasaule ir pats aktuālākais, kas cilvēka dzīvē var būt. Svarīgākais un vienlaikus sarežģītākais.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Grāmatā ļoti daudz stāstīts par lībiešu vēsturi. Kā līdz tam nonāci?

Manī rit lībiešu asinis. Ar to es ļoti lepojos. Pagājušā gada maijā nomira mana omamma, un tikai pēc viņas aiziešanas, kas bija pēkšņa un ļoti negaidīta, es sāku novērtēt savu senču mantojumu, dzimtas spēku, kas man ir atstāts. Saunags ir reāla vieta, kurā norisinās grāmatas darbība, man tur ir manu vecvecvecāku mājas, piedzīvoti skaistākie bērnības mirkļi. Kad biju bērns, omamma bieži atgādināja – tikai nekad šo īpašumu nepārdod! Daļēji grāmatā ietveru savu mīlestību pret šo vietu un savām saknēm. Iespējams, tas arī saistīts ar to, ka kļūstu vecāka un vairāk sāku novērtēt to, no kurienes esmu cēlusies, kas un kādi ir bijuši mani senči.

Papildu pievienotā vērtība.

Tās ir tiešām lietas, ko es gribu nodot tālāk savai meitai, lai viņa zinātu, kā ir bijis pagātnē un kas ir tās mūsu senču vērtības, kuras jāciena un ar ko jālepojas.

Grāmatas "Netīrā" darbība norit Saunagā. Un grāmatu rakstīji Saunagā.

Jā. Grāmatas pirmās nodaļas tapa gada sākumā Rīgā, bet darba lielāko daļu rakstīju Saunagā, Covid laikā.

Tev ir ģimene. Kā praktiski spēj realizēt rakstīšanu, simtprocentīgi atdoties tai divu mēnešu garumā?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo ģimenei nedaudz nākas no tā ciest. Kamēr rakstu, nevaru viņiem veltīt tik daudz laika. Paldies manam vīram, ka viņš ir tik pacietīgs un saprotošs. Kad rakstu un man ir iedvesmas uzplūdi, iespējams, neatbildēšu uz jautājumiem, atradīšos citā, paralēlajā pasaulē. Fiziski it kā esmu blakus, taču emocionāli, mentāli – citur. Viņš pie tā ir pieradis. Kad esmu aizņemta ar rakstīšanu, vīrs tajā laikā gatavo ēst, izklaidē bērnu. Cenšos rakstīt ar pauzēm un izmantot šīs pauzes, lai pavadītu laiku ar ģimeni, it īpaši meitiņu, jo saprotu, ka viņai ir vajadzīga mamma. Ģimene nedaudz ir jāupurē brīdī, kad veltu laiku rakstīšanai.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kādēļ sievietes iekrīt vardarbīgās attiecībās?

Tāpēc, ka mīl. Liekas, ka mīlestība ir tik stipra un liela, ka nevar taču būt, ka otrs cilvēks to nesajutīs un neatbildēs ar to pašu. Ja sieviete mīl, viņa jūtas gatava atdot sevi visu, visu to labāko, kas viņai ir. Ir jāpaiet laikam, lai šādās attiecībās, kas ir toksiskas un bezcerīgas jau no sākta gala, sieviete saprastu, ka sevi tērē tukšumā un iznieko savus emocionālos resursus. Pat tādā situācijā, kad viņa jau ir to aptvērusi, vajag daudz spēka, lai no šīm attiecībām spētu aiziet. Jo aiziet – tas vienmēr ir sievietes lēmums. Vīrietim šāda veida attiecībās palikt ir izdevīgi - viņš neko no sevis nedod, tikai ņem. Man ļoti daudzas lasītājas ir teikušas: “Man ir sajūta, ka rakstāt par mani. Par to, kam dzīvē esmu gājusi cauri, par manām sāpēm.”

Daudzas to piedzīvo, bet ir neērti pārrunāt.

Par to tiek klusēts, jo negribas sevi atkailināt, publiski atzīt savas kļūdas, savu vājumu, pazemojumu. Šie jautājumi ir pārāk sāpīgi un sievietes nevēlas šo pieredzi atsaukt atmiņā. Vēlas to izslēgt un padarīt par nebijušu.

Joprojām sastopos ar ļoti atšķirīgu attieksmi pret seksualitāti. Ļoti lielai daļai latviešu ir vesela virkne seksuālo kompleksu.

Mani šokē, ka joprojām pastāv uzskats – ja sieviete var atklāti pateikt, ka grib seksu, tad viņa ir padauza. Tas man nav saprotams.

20

Nav pat runa par seksuālo partneru skaitu vai uzvedību, bet tikai faktu, ka sievietei iekārot – tas ir nepiedienīgi, izvirtīgi. Nezinu, no kurienes šis uzskats ir saglabājies. No viduslaikiem, kad sievietei nācās pildīt sievas pienākumu piespiedu kārtā un tikai vīrietis drīkstēja gūt baudu? Pilnīgi absurdi.

Kā tu domā, ko varētu darīt, kā izglītot sabiedrību, lai šo situāciju varētu mainīt?

Domāju, ka daļēji es to jau daru – ar saviem darbiem un savu personību. Daudzas sievietes man saka: “Pateicoties jums, mēs par to sākam runāt, vairāk atļauties. Jūtamies brīvākas.”

Ir cilvēki, kas savu viedokli nemainīs nekad. Daļa baidās, kautrējas un izvēlas klusēt, lai nesaņemtu nosodījumu. Viņi, iespējams, ar laiku kļūs brīvāki un atvērtāki. Konservatīvi noskaņoto viedoklis, kas noliedz sievietes seksualitāti, ir tik ļoti iesakņojies, ka tas, visticamāk, nemainīsies, un viņi vienmēr paliks pie pārliecības, ka sekss ir vulgārs, amorāls un, ja sieviete var iekārot vīrieti, – tas ir perversi. Šo uzskatu aizstāv sievietes, kuras pašas jūtas negribētas un neiekārotas, un kompleksaini vīrieši, kuri ienīst seksuāli brīvas sievietes, jo nevar tādas iegūt.

Mani ļoti kaitina liekulība un izlikšanās, ar to diezgan bieži sastopos. Arī grāmatā esmu pieminējusi infantilo seksistu anekdoti – atslēga, ar kuru var atvērt vairākas slēdzenes, ir vērtīga, bet slēdzene, kurai der vairākas atslēgas, nekam nav derīga... Tātad, ja vīrietis var iegūt vairākas sievietes, viņš ir varonis, bet, ja sievietei mainās vīrieši, lai gan nezinām iemeslus, emocionālo fonu, viņa tiek uzskatīta par staiguli.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Grāmatā “Netīrā” tiek aktualizēts, ka nav jau viss tik vienkārši. Ir sāpes, ir iemesls…

Noteikti jebkurš cilvēks lielākā vai mazākā mērā ir piedzīvojis destruktīvas attiecības, pēc kuru pārtraukšanas radusies vēlme sevi iznīcināt. To cilvēks var pat neapzināties. Ir ierasti, ka pēc šķiršanās seko alkohols, citas atkarības, gadījuma sakari. Tas ir veids, kā cilvēks cenšas aizmirsties, notrulināt sāpes. Manuprāt, ir dziļāks pamats – ja mums ir nodarīts pāri, tad sava vērtības apziņa tiek sašķobīta, mēs vēršamies pret sevi. Jo šķiet – es taču mīlēju tik ļoti, kāpēc mani nemīlēja? Vai tā ir mana vaina, vai es neesmu pietiekami laba?

Gan jau ir pazīmes, pēc kurām vīriešus, kuri nav patiesi, var atpazīt?

Nevienam jau uz pieres nav rakstīts kretīns. Diemžēl. Vīrieši ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas ļoti veiksmīgi māk izmantot formulu, ko esmu aprakstījusi grāmatā: kā likt sievietei justies īpašai, kā apvārdot, apburt un radīt par sevi priekšstatu, kas neatbilst realitātei. Ja pie tā visa nostrādā jūtu ķīmija un seksuālais pievilkšanās spēks, lielākajā daļā gadījumu sieviete ļaujas kārdinājumam.

Bet tajā situācijā sieviete tiešām no sirds tic un domā to labāko.

Jā, protams. Novēroju savās lasītājās - sievietei vienmēr gribas ticēt, ka viņa būs tā vienīgā un īpašā, kas vīrieti mainīs. Ja viņš savu iepriekšējo dzīvi dzīvojis kā pilnīgs kretīns, bijis neuzticīgs, krāpis, lauzis sirdis citu pēc citas, tad viņas mīlestība un gaišums vīrieti mainīs, viņš labosies, viņas dēļ viņš kļūs citāds. Tā ir viena no sāpīgākajām ilūzijām.

Ilūzija, kurā var dzīvot gadiem.

Tas ir ļoti traģiski, bet jā, tā ir. Apkārt redzu ļoti daudz sieviešu, kuras šādi iznieko sevi un savu jaunību attiecību modeļos, kuros netiek pietiekami novērtētas, netiek pat cienītas.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lasot par lietām, kuras grūti pārrunāt pat ar draudzenēm – kad sieviete jūtas nodota vai pazemota, tava grāmata ir palīdzoša, jo sievietes saka paldies. Vai caur grāmatu izjūti misiju palīdzēt?

Neuztveru to kā misiju. Tad, kad rakstu, par lasītāju nedomāju – uzticos savām sajūtām par to, kur sižetam jāvirzās tālāk. Bet, kad saņemu atsauksmes, ka sievietes, kas izlasījušas manu grāmatu, jūtas kā pēc psihoterapeita apmeklējuma un saņēmušas atbildes uz jautājumiem, kurus viņas varbūt pat nebija atļāvušās sev uzdot, jūtu lielu gandarījumu. Bet tas nav apzināts mērķis. Uzskatu, ka rakstniekam kā ļoti radošai būtnei ir jāļaujas savām sajūtām un nedrīkst nospraust nekādus ierobežojumus. Tikai tad rezultāts izdosies patiess, un arī lasītājs spēs to sajust.

Trīs gadu laikā – piecas grāmatas. Tas noteikti emocionāli daudz paņem. Kā tu spēj ar to tikt galā?

Jā, it īpaši pēdējā grāmata emocionāli bija diezgan smaga. Rakstot „Netīro” epilogu, pati biju tuvu asarām, kamols kaklā. Esmu jau pieradusi, ka tad, kad rakstu, sajūtas  jāizlaiž caur sevi un stāsts jāizdzīvo. Pēc tam es to palaižu vaļā. Varbūt izklausās vienkāršāk nekā ir. Sākumā vienmēr ir grūti atlaist varoņus. Dzīve rit, tu iemācies distancēties.

Tu esi teikusi, ka, vērojot, kā aug bērni, un iet laiks, brīžiem ir sajūta, ka dzīve iet uz otru pusi. Bet tev ir tikai 32 gadi. Vai tiešām var rasties šāda sajūta?

Savā ziņā liekas, ka viss jau dzīvē pieredzēts. Kad paskaties, cik ātri aug bērni… Vispār liekas, ka bērni ir laika mēraukla. Bērns ir kā atskaite. Redzu, kā mainās mana meita, draugu bērni, kuri, liekas, vēl nupat bija mazi zīdainīši ratiņos. Tad arī izteikti apzinies – kļūsti vecāks. Bet es to nesaku ar nožēlu vai pesimismu. Savos trīsdesmit divos gados jūtos nesalīdzināmi labāk nekā divdesmit gados. Jūtos ļoti stabili visās iespējamās šā vārda nozīmēs. Beidzot sevi absolūti pazīstu. Manā dzīvē ir tas, ko es vēlos, daru to, ko tiešām gribu darīt. Un man ne no kā nav bail. Tā ir pati labākā sajūta – ka vairs ne no kā nav bail.

Foto: Karīnas Račko grāmatas "Netīrā" prezentācijas pasākums.