Pirmā turciete ar Latvijas pilsonību: vēl 1998. gadā nezināju, ka tāda Latvija eksistē

Sibel Burčer - pirmā turciete ar Latvijas pilsonību

FOTO: Bilde no Sibel Burčer privātā arhīva

Sibela Burčer ir turciete, turku valodas pasniedzēja, kas Latvijā kopumā aizvadījusi 15 dzīves gadus, un nupat viņa kļuvusi arī par pirmo turku sievieti, kurai piešķirta Latvijas pilsonība.

2012. gadā es sāku mācības Latvijas Kultūras akadēmijā, programmā "Starpkultūru sakari Latvija-Turcija" un biju patīkami pārsteigta, ka turku valodu mums pasniedza turciete Sibela Burčer, kas šogad ir kļuvusi par pirmo turku sievieti, kurai piešķirta Latvijas pilsonība.

1998. gadā Sibela, vēl dzīvojot Turcijā, darbavietā iepazinās ar savu nākamo vīru, kas bija no Latvijas. Līdz šai tikšanās reizei Sibela nav zinājusi, kas tā tāda Latvija ir un kur tāda atrodas, bet, kā pati smej: "But it was 1998, so it’s ok" (tulk. no angļu valodas: "Bet tas bija 1998. gads, tā ka tas ir normāli"). Pēc kāzām pāris pirmos septiņus kopdzīves gadus pavadīja Gruzijā, tad, 2005.gadā – pārcēlās uz Latviju.

Tik tikko ierodoties te, Sibela, protams, mēģināja apgūt latviešu valodu, lai  atrastu darbu, bet 2007. gadā Latvijas Universitāte piedāvāja viņai darbu kā turku valodas pasniedzējai moderno valodu studijās, jo iepriekšējā valodas pasniedzēja no Azerbaidžānas devās atpakaļ uz mājām. Kā atzīst pati Sibela, viņa bijusi pārsteigta, ka Latvijā vispār tiek pasniegta un apgūta turku valoda, un viņa atzīst, ka lielākoties studenti izvēlas to apgūt, jo, pirmkārt, uz šādām retu valodu apguves programmām ir mazāks konkurss uz valsts finansētajām studiju vietām, otrkārt, daudzus jauniešus saista turku kultūra, un, lai gan ar valodas apguvi, tikko sākot mācības, ir lielas grūtības, arī to studenti ar laiku iemīlot. 

Turku valodas studiju programmas Latvijā un visā pasaulē tiek finansētas no Junus Emre institūta (Yunus Emre Enstitüsü), ko vada Turcijas kultūras un tūrisma ministrs, šobrīd – Mehmets Nuri Ersojs (Mehmet Nuri ERSOY), kā arī – no  Turcijas izglītības ministrijas puses. Ik gadu tiek organizēts konkurss turku valodas pedagogiem vairākās kārtās, kur tiek pārbaudīta gan pieredze, gan CV, gan arī veiktas klātienes pārrunas ar potenciālo valodas pasniedzēja kandidātu, un tikai labākie tiek izvēlēti darbam ārpus Turcijas. Daudzās valstīs un vēl nesen arī Latvijā studiju programmas, kurās tiek apgūta turku valoda un kultūra, tika (un citur joprojām tiek) finansētas vai līdzfinansētas no augstākminēto avotu puses, kuru vīzija ir "palielināt cilvēku skaitu, kas stiprina savas saites ar Turciju un ir draudzīgi pret šo valsti visā pasaulē".

FOTO: Bilde no Sibel Burčer privātā arhīva

Ar pašu Sibelu cerēju satikties tepat, Latvijā, bet pasniedzēja šobrīd ir pārcēlusies uz dzīvi Vācijā, tādēļ sazinājāmies, kā šobrīd jau aizvien vairāk pierasts – virtuāli.

Tu minēji, ka šobrīd dzīvo Vācijā. Kādēļ ne Latvijā vai Turcijā?

Turcijā man ir grūti atrast darbu mana vecuma dēļ – esmu vairāk nekā piecdesmit gadus veca un Turcijā jau skaitos pensijā. Vācijā man ir lielākas iespējas atrast darbu. Turcijā pēc 40 gadu vecuma ir grūti atrast darbu kā skolotājai, jo priekšroka tiek dota jauniešiem ar attiecīgu izglītību. Arī alga, ja es strādātu Turcijā, būtu ievērojami zemāka.

Kādēļ pameti Latviju?

Es mīlu Latviju, lepojos ar Latviju, bet šobrīd Turcijas valdība ir pārtraukusi finansēt turku valodas apguvi Latvijā, jo – nav studentu. Protams, programmas finansēšana var atsākties, ja būs studenti, bet kamēr to nav – man nav darba. Es mēģināju atrast citu darba vietu Latvijā, mēnesi nostrādāju Hanzas skolā, bet algas te uz vietas skolotājiem ir tik zemas, ka pat nevarēju samaksāt īri, tādēļ arī izlēmu doties uz Vāciju. Bet mana sirds ir Latvijā. Un arī mans dēls ir Latvijā! Es bieži braucu ciemos pie dēla un draugiem, bet, ja man Latvijā nav darba, ko lai es tur iesāku?

Kāds ir pensionēšanās vecums Turcijā?

Cik zinu, tas ir nedaudz mainījies, bet vismaz nesen to varēja aprēķināt ļoti vienkārši – nostrādājot 5000 dienu, tu vari iet pensijā. Tas nav atkarīgs no vecuma – es Turcijā skaitos pensijā no 41 gada vecuma un saņemu arī pensiju. Bet, cik atceros, šie noteikumi mainījās, Turcijai kļūstot par Eiropas Savienības kandidātvalsti, un tagad pensionēšanās vecums ir 60 – 62 gadi.

FOTO: Bilde no Sibel Burčer privātā arhīva

Kādi ir izteiktākie stereotipi, ko esi izjutusi/dzirdējusi, dzīvojot Latvijā?

Īstenībā ir tā, ka tie, kas ir bijuši Turcijā, – tiem nav nekādu stereotipu par Turciju, savukārt tiem, kas personīgi nav apmeklējuši šo valsti un kam kopējo iespaidu rada televīzija, ziņas un citi mediji, tiem gan joprojām šķiet, ka visas sievietes Turcijā staigā, satītas lakatos vai burkās, ģērbjas melnā, ka mums joprojām ir arābu alfabēts... un cilvēki ir pārsteigti, kad es saku, ka mums ir latīņu alfabēts un mēs īstenībā esam tikpat moderni kā pārējā Eiropa. Un ir tomēr 21. gadsimts – es esmu pārsteigta, ka cilvēki vispār seko stereotipiem, – ir taču milzum daudz iespēju atrast un pārbaudīt sevi interesējošo informāciju. Tāpēc jā, kādēļ vēl joprojām ir dzīvi tik daudzi stereotipi – tas man nav skaidrs.

Nevaru nepajautāt stereotipu kontekstā – vai tev Turcijā nav grūtāk atrast darbu arī tāpēc, ka esi sieviete?

Nē. Vismaz manā dzīvē tas nespēlē lomu – es esmu moderna sieviete, un, ja es brauktu uz Turciju, es noteikti atrastu darbu. Tas, kā jau minēju, būtu grūtāk mana vecuma, bet noteikti ne dzimuma dēļ. Turcijā, ja sieviete vēlas, viņa var atrast darbu, vismaz es neticu šai dzimumu diskriminācijai, jo pati to nekad neesmu izjutusi.

Kādēļ izlēmi, ka tev nepieciešama Latvijas pilsonība?

Jo man uz to ir visas tiesības! Esmu nodzīvojusi Latvijā 15 gadus, esmu nokārtojusi latviešu valodas un vēstures eksāmenus. Mans dēls ir latvietis, un es gribu, lai man ir tāda pati pilsonība kā manam dēlam. Man uz to ir tiesības. Esmu nostrādājusi Latvijas izglītības iestādēs 12 gadus.

FOTO: Bilde no Sibel Burčer privātā arhīva

Man ir Turcijas un Latvijas pilsonība, bet vairāk man tagad laikam nevajag. Vācijas pilsonību, piemēram, es negribu.

Un kā iet ar latviešu valodu?

Joprojām grūti. Lai gan man ir B1 valodas apguves līmeņa sertifikāts, man ir ļoti grūti runāt latviski. Viens no iemesliem, protams, varētu būt prakses un pašiniciatīvas trūkums, bet man sagādā grūtības arī daudzās skaņas, kuru nav turku valodā un ko es nevaru izrunāt – piemēram, vārds "kaķis" [nevar izrunāt ķ] – es vienkārši nevaru to pateikt. Bet cilvēki var saprast, ko es saku, un man ar to pietiek. Runājot par Latviju – es ieguvu ļoti daudz pieredzes Latvijā, ļoti attīstīju sevi – esmu studējusi maģistros un doktorantūrā Latvijas Universitātē, un man tika dotas ļoti daudzas iespējas. Tieši tā es redzu Latviju – kā vietu, kur IR iespējas, ja cilvēks vēlas/ir gatavs tās izmantot. Latvijā ir ļoti daudz izglītotu un erudītu cilvēku, sevišķi jaunā paaudze – ļoti talantīga.

Katru nāciju lielos vilcienos var raksturot ar kaut kādu konkrētu īpašību kopumu – es pēc savas studiju un dzīves pieredzes Turcijā teiktu, piemēram, ka turki ir skaļi, sirsnīgi un ļoti nesteidzīgi profesionālo un/vai darba jautājumu risināšanā, jo centrālā vērtība viņiem ir ģimene un draugi, ar ko kopā tiek pavadīta lielākā daļa laika. Ko tu varētu teikt par latviešiem?

Latvieši ir ļoti klusi cilvēki. Tev viņi ir jāizprot – ja viņi tev uzticas, es domāju, viņi arī atver savu sirdi, bet ar šo uzticēšanos ir problēmas. Es domāju, tas ir arī vēsturiskais iespaids, kur daudzo okupācijas periodu rezultātā latvieši vienkārši baidās uzticēties svešiniekiem, bet manas attiecības ar latviešiem ir ļoti tuvas. Par tuviem latviešu draugiem gan nevaru saukt daudz cilvēku, bet tie, kas ir manā draugu lokā, – ar tiem mums ir ļoti ģimeniskas attiecības: viņi brauc pie manis ciemos uz Turciju, es apciemoju viņus Latvijā... bet jā, tam vajag laiku – lai tiktu līdz latvieša sirdij un atrastu tajā vietu sev. Noteikti nav iespējams kļūt par tuvu draugu visiem latviešiem, jo lielākoties viņi vienkārši nelaiž tevi savā aplītī.

Uz augšu
Back