Pansionāti kā "nomirtuves"
Kāda ir cilvēku ar garīga rakstu traucējumiem situācija?

FOTO: Shutterstock

Valsts sociālās aprūpes centri joprojām tiek saukti par “nomirtuvēm” un deinstucionalizācijas process, kuram atvēlētā  summa (2015. -2023.gada beigas) kopumā pārsniedz 100 miljonus eiro, cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem dzīvi pagaidām būtiski nav uzlabojis: trauksmes zvanu sit Latvijas Republikas tiesībsargs. Labklājības ministrija triju gadu laikā sola samazināt vietu skaitu pansionātos par 1000, vietā radot jaunu  sociālo pakalpojumu infrastruktūru.

Portāls TVNET sāk rakstu sēriju par to, kā uzlabot dzīvi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, lai viņiem nav jānonāk institūcijā, un kāpēc deinstitucionalizācijas process norit tik gausi.

Lielākoties tur dzīvojošo cilvēku dzīvi par dzīvi nemaz nevar nosaukt. Tā ir eksistēšana. Līdz nāvei. Kāds reiz šīs iestādes trāpīgi nodēvēja par "nomirtuvēm". Tieši tik skarbi realitāti valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) raksturo tiesībsargs Juris Jansons. Tiesībsarga birojs un “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” ceļ trauksmi:

daudzu cilvēku ar smagu invaliditāti situācija Latvijā ir tik nožēlojama, ka vairums no mums to pat iztēloties nespēj.

10

Lai gan ir pagājuši desmit gadi, kopš Latvija ratificēja Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, un pieci gadi, kopš Labklājības ministrija ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu īsteno projektu deinstitucionalizācijas jomā (DI), VSAC situācija joprojām ir dramatiska, uzskata Tiesībsarga birojā. Grūti izrunājamais vārds DI nozīmē cilvēku ar attīstības un funkcionāliem traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā, radot iespēju dzīvot ārpus institūcijas, ģimeniskā vidē, un saņemt atbalstu savā pašvaldībā. Tas ietver plašu atbalsta spektru - dienas centru, grupu māju, specializētu darbnīcu izveidi, speciālistu piesaisti. Projekts, kura kopējais finansējums pārsniedz 100 miljonus eiro, beigsies 2023. gada beigās, bet izdarītais Tiesībsargā nevieš cerību, ka cilvēku ar garīgās veselības vai psihosociāliem traucējumiem situācija būtiski uzlabosies un līdzināsies tai, kāda tā ir, piemēram, Vācijā, Itālijā, Skandināvijā. Turklāt virziens uz alternatīvās aprūpes pakalpojumu attīstību, primāri tos nodrošinot dzīvesvietā, tika definēts jau 1996. gadā, kad tika sākta sociālās palīdzības un pakalpojumu sistēmas reforma.

Tātad kopš mūsdienīga, humāna atbalsta virzienā sāktā ceļa ir pagājuši 24 gadi, bet vecāki, kuru bērni ar smagu invaliditāti sasniedz pilngadību, joprojām nonāk nežēlīgas alternatīvas priekšā  - savām rokām atdot tuvo cilvēku pansionātā vai turpināt kopt pieaugušo bērnu, bieži vien pilnībā viņam veltot dzīvi.

10

Grupu māju, kurās tiek veidots mūsdienīgs aprūpes un atbalsta modelis, katastrofāli nepietiek -  rindas ir desmitiem gadu garumā. Lielākā daļa dienas centru domāti cilvēkiem, kuru veselības stāvoklis ir mazāk sarežģīts.  Labklājības ministrija (LM) gan sola līdz 2022. gada beigām izveidot 151 sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu vairāk nekā diviem tūkstošiem cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem.  LM plānos ir 57 dienas aprūpes centri, 53 grupu mājas, 34 specializētās darbnīcas un septiņi atelpas brīža pakalpojumi.

“Mēs, vecāki, lūdzam ziedot naudu, kopā ar bērniem taisām sveces, lai mūsu pieaugušie bērni nenonāktu pansionātā. Kāpēc valsts mūs nesadzird un nepiedalās?” vienā balsī saka vecāki, kuri vēl nav nolaiduši rokas un cīnās par to, lai viņu bērniem būtu cilvēcīga nākotne - iespēja dzīvot grupu mājā, nevis pansionātā, jā, arī pēc tam, kad viņu pašu nebūs.

Video: Latvijas Republikas tiesībsargs

Latvijā ir pieci valsts sociālās aprūpes centri ar 25 filiālēm, kurās ilgstoši dzīvo 3932 personas: 219 bērni un 3713 pieaugušie, tajā skaitā 3513 pieaugušas personas ar garīga rakstura traucējumiem. Te jāpaskaidro, ka tā sauktajos pansionātos dzīvo arī neliels skaits cilvēku ar psihosociāliem traucējumiem (psihiskām slimibām). Kopš 2015. gada DI projektā piedalās 353 aprūpes centru iemītnieki. Kopumā tā sauktos sabiedrībā balstītos pakalpojumus saņēmuši 580 pieaugušie. No VSAC sniegtās informācijas izriet, ka DI projekta ietvaros no pansionātiem izgājušas, un sabiedrībā dzīvo 67 personas. Saskaņā ar Plānošanas reģionu sniegto informāciju izgājušo personu skaits ir mazāks - 36. 

2019. gadā valsts sociālās aprūpes centros iestājušās 206 personas ar garīga rakstura traucējumiem un rindā uz institucionālajiem pakalpojumiem gaida vēl 391 persona. Tas nozīmē, ka arī 2020. gadā joprojām dominē institucionālā aprūpe. LM iebilst, ka kopš 2012. gada klientu skaits institūcijās sarucis vairāk nekā par 400. Līdz 2023. gada beigām vietu skaitu institūcijās plānots samazināt par 1000.

Pieaugušie ar attīstības traucējumiem, kas mitinās institūcijās, lielākoties nesaņem mūsdienām atbilstošu atbalstu, jo pansionātu būtība daudz nav mainījusies kopš Otrā pasaules kara beigām. Tiesībsargs secina, ka DI projektu realizācija ir ne tikai būtiski iekavējusies, bet pagaidām nesusi minimālus rezultātus.

Centieni “atbrīvot” no institūcijas cilvēkus, kuri nedaudz atšķiras no mums, atduras gan pret reālu, gan mītos balstītu problēmu mudžekli: nav vietas, kur dzīvot, viņi nav sagatavoti patstāvīgai dzīvei, pašvaldība baidās uzņemties atbildību.

10

LM norāda, ka viens no šķēršļiem projektu realizācijā ir iedzīvotāju negatīvā attieksme pret šādu pakalpojumu sniegšanas vietu izveidi viņu dzīvesvietu tuvumā. Ilgstoši uzturoties izolācijā, ārpus sabiedrības, institūcijās dzīvojošie cilvēki patiešām tiek degradēti - mentāli un fiziski. 

Izolators par teritorijas atstāšanu

Par to, ko novērojuši Tiesībsarga biroja darbinieki, daudzu gadu garumā regulāri dodoties iepriekš nepieteiktās vizītēs uz ilgstošas sociālās aprūpes centriem, stāsta Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa. Novērojumi un secinājumi atspoguļoti ziņojumos, valdībai adresētās vēstulēs, publiski pieejamos materiālos.

“Atslēga ir gribā - VSAC vēlmē sagatavot šos cilvēkus patstāvīgai dzīvei, pašvaldības iesaistē.

Kad kāds vīrietis sacīja, ka grib dzīvot patstāvīgi, centrā, kā atriebjoties atvēra durvis un teica: “Gribi, ja? Nu tad staigā laimīgs.”

10

Ja cilvēki izsaka vēlmi dzīvot patstāvīgi, darbinieki viņos sēj šaubas: “Nu, kur tu iesi, kam būsi vajadzīgs, kas par tevi parūpēsies? Te tev ir ēdiens, siltums, paliec vien.”’ Kāda liela sociālā aprūpes centra darbiniece sarunā ar mums izmeta: “Ko jūs iedomājaties: kā viņi var dzīvot sabiedrībā, ja vispār tajā nedzīvo?”” stāsta Ruta Siliņa. Vienā pansionātā dzīvo vidēji no 70 līdz 300 cilvēku.

Šovasar apmeklējot vairākus aprūpes centrus, Tiesībsarga biroja darbinieki redzēja, ka Covid-19 ierobežojumu dēļ iemītnieki tika pakļauti burtiski mocībām. “Vasarā, kad valstī ierobežojumi daļēji jau bija atcelti un mēs visi nedaudz uzelpojām, centru klienti joprojām bija pakļauti stingriem ierobežojumiem - viņiem neļāva pamest teritoriju, un, ja kāds bija aizgājis līdz veikalam, lai par mazo naudiņu nopirktu cigaretes vai konfektes, vai tikai uz mežu pastaigāties, viņus uz 14 dienām ieslodzīja izolatorā,” stāsta Ruta Siliņa. Retorika, kādā Latvijas Sarkanā Krusta pansionāta "Derpele" vadītāja Inta Savicka medijos komentē notikušo, ir lēģera komandantes cienīga: uz pansionātu braucot autoveikals, tāpēc klientiem neesot vajadzības pamest teritoriju. Tiesībsargs pansionātos konstatēja arī citus pārkāpumus.

Ēdiens

Auzu putrā ar ievārījumu iestampāta reņģu maize ar kakao. Paliek slikta dūša, vai ne? Tā, protams, nav vienīgā “recepte” - ir dažādas, piemēram, maltās gaļas mērce ar griķiem un kompotu. Tieši tā, bez pārspīlējuma, nereti tiek pasniegts ēdiens aprūpes centros.

Video: Latvijas Republikas tiesībsargs

“Ēdiens tika samīcīts mūsu klātbūtnē, bez minstināšanās,” turpina Ruta Siliņa. “Ir situācijas, kad klientam veselības apsvērumu dēļ ēdiens jāsasmalcina, bet šie nav tie gadījumi.  Ēdiena samačkāšana ir norma, ikdiena. Kā sākas pusdienas? Atveras divviru durvis, cilvēki skriešus metas pie galdiem un sāk nevis ēst, bet burtiski rīt. Tie, kuriem ir problēmas ar gremošanu, ēdienu atrij, un pēc tam apēd vēlreiz.

Cilvēki steigā apēd savu tiesu, un sākas cīņa par porcijām. Ēšanas laiks vidēji astoņas līdz desmit minūtes. Tas notiek tāpēc, ka visiem, gan trauslai kundzei ar sliktu apetīti, gan liela auguma puisim, porcijas ir vienādas. Pieeja ir standartizēta, kaloriju daudzums netiek pielāgots konkrētajam cilvēkam.” Siliņa paskaidro, ka ir pansionāti, kuros attieksme ir pozitīva - klienti tiek iesaistīti galdu klāšanā, vienkāršos ēdiena sagatavošanas procesos.

Duša un tualete

“Ieejam dušas telpā un sākam drebināties, jo tā ir ledaina. Mums paskaidro, ka telpa tiek vēdināta. Labi. Uz āķīšiem karājas švammītes ar piestiprinātu vārdu. Redzams, ka tās nekad nav lietotas. Toties tad pamanām vienu, pamatīgi nolietotu. Tātad, ir liela varbūtība, ka visi tiek mazgāti ar vienu švammi. Ministru kabineta noteikumi nosaka minimālo cilvēku mazgāšanas biežumu: reizi nedēļā.

Tomēr, pat ja noteikumi tiek ievēroti un cilvēks mazgājas reizi nedēļā, viņš smird.

10

Daļā pansionātu tualetes telpas ir nodalītas un tajās ir papīrs. Tomēr nereti tualetes papīrs atrodas kaut kur ārpusē. Tātad, ejot uz labierīcībām, klientam jāatceras paņemt papīru. Ņemot vērā viņu veselības stāvokli, daudzi par to aizmirst. Kad jautājām, kāpēc papīrs ir ārpusē, mums atbildēja, ka klienti to par daudz iztērē. Masveidā tualetes podiem trūkst sēdvirsmu." Iztēlojieties, cik patīkami ir apsēsties uz auksta keramikas poda.

Aktivitātes

Apelēšana pie mūžīgā naudas trūkuma šoreiz nedarbojas, jo izlietoto līdzekļu kopējais apjoms aprūpes centros pēdējos gados ir pieaudzis no 37,46 miljoniem eiro 2013. gadā līdz 50,85 miljoniem eiro 2019. gadā. VSAC pakalpojums vienai personai izmaksā vidēji 28,14 eiro dienā. “Ja skatāmies grafikā pie sienas, redzam, ka ir mūzikas, mākslas, floristikas, skatuves runas pulciņš. Realitātē klienti šūpojas mūzikas pavadībā,” turpina Ruta Siliņa, piebilstot, ka apgalvojums “ja būtu vairāk darbinieku, aktivitātes būtu jēgpilnākas ” ir aplams. Jautājums ir par to, kā tiek organizēts darbs.

“Darbinieki ar klientiem nesarunājas, un tā ir viena no galvenajām problēmām.

Komunikācija pārsvarā ir aizrādījumi un instrukcijas no iestādes darbinieku puses.

10

Turklāt daudziem klientiem ir runas problēmas, līdz ar to būtu piemērota alternatīva komunikācija. Un tas nav dzirdes aparāts, kā domā pansionātu darbinieki. Tie ir specifiski attēli, ar kuru palīdzību cilvēks var izteikt savas domas un emocijas. Ņemot vērā, ka klientiem nav saziņas iespēju, viņi reizēm ir agresīvi. Un tas nav pārsteidzoši, ja vienīgais veids, kā izteikt savas sāpes, ir dusmas. Ir jāsaprot, kāpēc klientiem ir uzvedības traucējumi, kāpēc viņi ir agresīvi.”

Intīmās attiecības

“Tā ir tēma, par ko bieži nerunā,” iesāk Ruta Siliņa. Lielai daļai sociālās aprūpes centru iemītnieku ir seksuālās vajadzības, kas tiek ignorētas vai risinātas ne visai civilizētā veidā. Ja viņiem nestāsta par reproduktīvo veselību, izsargāšanos, seksuālo vardarbību, nepieņemamu seksuālo uzvedību vai dara to pavirši, viņi vienkārši nezina, kā uzvesties. No ziņojumiem izriet, ka klienti paši ir spiesti pirkt prezervatīvus, un gadījumi, kad pāriem ir iespēja dzīvot ģimenes istabiņā, ir reti. Toties tiek iekārtota “intīmā istaba”, kas parasti ir aizslēgta.

Tātad, ja pāris vēlas pabūt kopā, viņiem jālūdz darbiniekam atslēga, līdz ar to par viņu kopābūšanu uzzina vairāki cilvēki.

10

Es redzēju samērā mājīgu intīmo istabu ar skapīti, kurā bija gultasveļa un prezervatīvi. Tomēr logam priekšā restes un “actiņa” durvīs. Citā centrā intīmā istaba iekārtota bijušajā dušas telpā un gultas vietā ir šaura, augsta kušete. Darbinieki atzina, ka klienti nelabprāt izmanto šo telpu.

Jautāti, kā klienti risina vajadzību pēc intīmas tuvības, viņi atbildēja: “Dodas uz mežu.”

10

Mūs šokēja, ka darbiniekiem tas šķita sociāli pieņemami. Tas nozīmē, ka šie cilvēki, iespējams, varētu doties arī uz citu publisko telpu, piemēram, parku.”

Nākamajā rakstā par to, kā kāda biedrība met izaicinājumu sistēmai, parādot, ka cilvēki ar smagiem garīgās veselības traucējumiem spēj iekļauties sabiedrībā un jēgpilni pavadīt ikdienu.

Uz augšu
Back