Nav viegli ticēt "norakstītiem" bērniem, bet tas ir jādara (2)

Sākusi ar grāmatām bērniem “Snīpulītis no Snīpuļciema” un “Mežpasakas”, kas iznākušas izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, sarakstījusi stāstu krājumu “Izelpas”, un pavisam nesen tika izdots smeldzīgs garstāsts “Upe”. Laura saka, ka raksta par sociālajām sāpēm, un literatūra ir viens no veidiem, kā par skarbām sociālajām problēmām runāt ar sabiedrību.

Ir jūras cilvēki un meža cilvēki. Vienmēr esmu bijusi meža cilvēks. Mežā organiskāk izjūtu sevi kā dabas daļu, ir vieglāk saprast – es arī esmu te, pasaulē. Esmu augusi laukos, mežs man ir īpaši tuvs. Ļoti daudz darbu, arī Upe, radušies, ejot pa mežu. Tā ir mana stihija.

Mežā dzimst idejas?

Staigājot, jā. Klusumā, kas ir lauku mežos. Rīgā ne, te ir klātesošs automašīnu troksnis. Klusumā vairāk dzirdi sevi un savas domas. Mežā tu radi. Tajā ir klusums, kurā vari laist ārā to, kas ir sasūcies no pilsētas, cilvēkiem un pasākumiem.

Biķernieku mežs ir ļoti atšķirīgs. Te, kur staigājam, ir priedes, tīrāks, skaistāks, bet ielas otrā pusē, kur ir memoriāls holokausta upuriem, - vairāk lapu koku, purvaināks. Citreiz uz turieni aizejam, bet ne labprāt. Tur ir sajūta, ka līdzās noteikti ir vēl kāds.

Vai nav tā, ka citreiz priekš kāda stāsta noder aiziet tieši uz šo ielas otru pusi?

Kopš mēs (Laura ar vīru un dēlu Paulu – aut.) te pārcēlāmies un dzīvojam, man ir grūti iet uz to meža pusi, jo tur ir memoriāls. Man neliek mieru kāds ebreju sievietes tēls. Es pat zinu viņas vārdu. Ir sajūta, ka viņa grib, lai es par viņu uzrakstu. Kad ieeju mežā, uzreiz jūtu, ka viņa ir klāt. Tā ir gana jūtīga, sāpīga tēma, ir bail rakt dziļāk. Sargāju sevi. Mēs pat ar vīru gājām uz geto muzeju, likās, ka tā varbūt iegūšu atbildi – kas tieši man ir jāizstāsta? Jo ir gana daudz runāts par šo tēmu. Muzejā savācu iespaidīgus stāstus, bet nogrūdu kaut kur dziļumā. Laikam vēl nejūtos tik stipra. Kad rakstu, ļoti plosu sevi, ielieku emocijas, kuras jāpiedzīvo, jāizdzīvo.

Arī Upē pirmais atnāca Jūles tēls. Šis vecītis ņirbēja prātā, un es domāju – kur lai viņu lieku, viņš nav aktuāls. Upē viņš nav kā dzīvs personāžs, ir jau miris, jau bijis, bet tomēr – visa sākums.

Grāmatas Upe stāsts ir smags un sarežģīts. Tev ir četrgadīgs bērns. Mazs bērns mājās ienes pilnīgi citu atmosfēru, un ir grūti pārslēgties uz šo sāpēm piepildīto pasauli. Kā tu spēj apvienot bērna audzināšanu ar stāsta izdzīvošanu?

Tas ir grūti. Nekad neesmu rakstījusi mājās, bērnam klātesot. To es nespēju. Kad viņš bija mazāks, gāju rakstīt uz bibliotēkām un kafejnīcām. Varu smieties vai raudāt, neviens nebrīnās, nejūt manu emocionālo stāvokli. Kad bērns sāka iet bērnudārzā, aizvedu viņu un tikmēr rakstīju. Nekad neesmu rakstījusi līdz pieciem vakarā un uzreiz gājusi viņam pakaļ, jo vēl esmu stāsta sajūtā. Beidzu rakstīt gana laicīgi, nomazgāju traukus, uztaisu vakariņas un pārvēršos par mammu un sievu, ģimenes cilvēku. Bet tas nav viegli. Kad viņš bija pavisam mazs, rakstīju stāstu par vēzi. Neko nezināju par vēzi, meklēju informāciju, ar bērnu uz rokām raudāju... Bieži esmu domājusi – kāpēc man to vajag un vai man to vajag, vai kādam to vajag.  Vai tas ir tik ļoti vajadzīgs, lai es to darītu ar bērnu, ģimeni, pilnas slodzes darbu un tādu emocionālu klātbūtni. Apzinos, ka katra grāmata mazliet uzplēš. Pēc tam ir jādziedējas.

Ir arī grūti pierast, ka cilvēkiem ir viedoklis par tevi, viņi zina labāk. Var jau sevi mierināt, ka citiem ir trakāk, bet katram ir sava izturība, cik viņš var turēt. Nelaist sev klāt un neuzņemt personīgi. Profesionālu kritiku ir vieglāk uztvert nekā to, ka katram šķiet, ka viņš tevi pazīst.

Tev traucē tas, ka sāk jaukt tavu dzīvi ar rakstnieces dzīvi?

Jā, jo tā cilvēki dara. Cenšos paturēt un noturēt savu privāto teritoriju. Es kā cilvēks atšķiros no es kā rakstniece.

Diezgan grūti ir tajā mirklī, kad to, ko uzraksti, sāk piedēvēt tev.

Un varones vīru manam vīram. Pēc grāmatas Izelpas iznākšanas man cilvēki jautāja, vai man ir bijis vēzis, vai mans vīrs ir dzērājs… Viss būtu lieliski, ja es tam spētu stāvēt pāri, lai tas mani neskar. Bet protams, ka skar. Ir utopiski gribēt, lai visiem patīc. Bet to, lai nejauc un kā cilvēku saudzē un liek mierā, protams, gribas.

Jāiemācās ar to sadzīvot.

Un jāpieņem, ka viedoklis vienmēr būs. Tas viss, par ko cilvēki ņemas šobrīd, ar putām uz lūpām nolinčo viens otru kāda teikuma dēļ… Tādi mēs esam. Un ne jau arī es esmu balta un pūkaina. Nepiegružoju internetu un publisko telpu ar savām domām, tomēr arī es pētu, vai tai rakstniecei nav mākslīgās krūtis…  šad tad paslīdu tajā virzienā. Varu censties būt labs cilvēks, bet esmu tāda pati kā mēs visi.

Pastāsti, kā nokļuvi līdz grāmatu publicēšanai.

Biju traki drosmīga. Sāku rakstīt trīsdesmit gadu vecumā. Viss sākās ar literatūru bērniem. Nosūtīju darbus vairākām izdevniecībām. Izdevniecība Zvaigzne ABC pirmā mani uzrunāja, un es turpinu ar viņiem sadarboties. Izdevniecība ir labākais kritiķis.

Bet Literārajā Akadēmijā nokļuvi vēlāk?

Jā. Bērns bija mazs, un biju atvaļinājumā. Bet stāstu krājums tolaik bija jau izdevniecībā un ar jaunajām zināšanām neko vairs labot nevarēju. Man bija jau izveidojusies sava balss, un neredzēju iemeslu, kādēļ lai to mainītu. Uzlabot tehniskas lietas, jā. Literārajā Akadēmijā var satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Citādi esi viens pats baltais zvirbulis starp savējiem, kas trīsdesmit gadu vecumā pēkšņi izdomā rakstīt. Tas ir mazliet vientuļi. Literārajā Akadēmijā ieguvu daudz labu paziņu, draugu. Bijām tur viens otram kritiķi ar sirsnīgu pieskaņu. Man ļoti patika tas laiks. Jau sākot rakstīt, man bija skaidrs, ka jāraksta tad, ja ir, ko teikt. Literārajā Akadēmijā guvu tam apstiprinājumu.

Daudz rakstu par sociālajām sāpēm. Ja man tas sāp un tas ir tas, par ko es gribu runāt, rakstīšana ir veids, kā par to runāt. Varbūt neesmu tik drosmīga, lai uzstātos konferencēs vai strādātu par sociālo darbinieci. Rakstīšana ir mans pienesums, kā varu palīdzēt cilvēkiem aizdomāties, kaut ko vairāk saskatīt. Man pašai bieži ir situācijas kā pliķis sejā – šo es nezināju, bet tas vēl eksistē. Daudz rakstām un runājam par tiem briesmīgajiem laikiem, padomju laikiem. Dzīvojam burbulī, kurā šķiet, ka viss ir labi. Pirms diviem gadiem biju aizbraukusi uz bērnudārzu, kurā bērni paliek nedēļu. Man bija nepatīkams pārsteigums, ka kaut kas tāds vēl eksistē. Tie bērni ir ne no tik labvēlīgām ģimenēm. Nesen biju skolā, kur pieņem grūtāk audzināmus bērnus, kurus citur vairs neņem. Redzot to nežēlību, kas ir viņu starpā, biju šokā, ka kaut kas tāds notiek. Jo ir tas pretstats – manā pasaulē viss ir skaisti, ir Līnas (Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA – aut.) vebināri, lekcijas, Instagram konti pilni mīlestības apliecinājumiem, terapijām, ģimenēm, un es pati aizmirstu, kāda ir patiesā realitāte. Kad ar to sastopos – kā varu nerunāt? Es ticu, ka cilvēki gribētu palīdzēt, ja zinātu, ka tā ir. Viņi vienkārši nezina.

Man palīdzēšana laikam ir ļoti svarīga. Man ir daudz palīdzēts, un es arī labprāt palīdzu, kā varu un cik varu. Viens no būtiskākajiem devumiem ir līdzcietība un iejūtība. Sevišķi attiecībā uz bērniem – lai mēs viņus nenorakstām.

Lai mēs viņiem ticam. Tas nav viegli, bet varam mēģināt. Viņos ir potenciāls par kaut ko tomēr kļūt.

Kad ir labi, smagās lietas savā dzīvē negribas ielaist. Varbūt tāpēc izliekamies tās neredzam.

Pēdējā laikā aktualizē – ja cilvēks ir dusmīgs, nedraudzējies ar viņu, neej pie viņa, viņš tevi arī pavilks uz leju. Esmu daudz par to domājusi. Pavilks uz leju, tas ir skaidrs; vajag milzīgu spēku, lai noturētu pozitīvismu. Bet no otras puses – kaut vai pabaksti viņu, kaut vai minūti tam velti, uzsmaidi! Latvijā ir gana daudz to, kam vajag pasniegt roku. Tas ir diezgan katastrofāli. Man ir milzīgs prieks ka ir labestīgi cilvēki, iedvesmotāji. Kas notiks, ja pārstāsim viens otram palīdzēt? Būsim liela daļa, kas ir vāji. Ko darīsim, ja cilvēks, kas piedzīvojis zaudējumu, divus gadus sēros, būs skumjš – neiesi pie viņa, jo viņš tevi pavilks uz leju?

Liekas, ir smalka robeža, kad cilvēkam tiešām ir grūti un vajadzīga palīdzība, un kad savukārt grūtums ir viņa paša izvēle.

Tā tas ir. Ja sastaptais cilvēks nevēlas sev palīdzēt, grib čīkstēt, tomēr ir labi, ka esi bijis klāt un nevis klusi un gļēvi notinies, bet tiešām viņam pateicis, ka izskatās - šo viņš pats izvēlas, - ar to jau tu arī viņam palīdzi. Vairāk mani biedē vienaldzība un gļēvā notīšanās. Gan jau es dzīvē arī tā esmu darījusi. Klusējusi un nepasniegusi roku. Noteikti.

Teici, ka sāki rakstīt trīsdesmit gadu vecumā. Pirms tam nebija tādas vilkmes?

Esmu par to domājusi. Vienmēr esmu daudz lasījusi, bet ne rakstījusi. Esmu mēģinājusi rakstīt dienasgrāmatas un pieredzēju, kā tās atrada un par tām smējās. Nebija tā, ka man dienasgrāmatu rakstīt patiktu, man tas likās stilīgi.

Rakstīšana arī ir balss. Var teikt, ka trīsdesmit gados atradu savu balsi. Man bija, ko pasaulei teikt. Līdz tam bija bailes, biju klusa, noslēgta. Biju ļoti kluss, uz iekšu vērsts bērns. Tā es augu.  Trīsdesmit gados sajutos tik stipra, ka beidzot varēju sākt runāt. Balss atnāca ar rakstītu vārdu.

Šķiet, mūsu, trīsdesmitgadnieku, paaudzei raksturīga problēma – klusēšana, netraucēšana, paiešana maliņā. Kad pieaudz un to ieraugi, vari ar to sākt strādāt.

Līdz tam man likās, ka es tāda esmu, tas ir mans raksturs. Kad pēkšņi atklāju, ka varu rakstīt, gana brīvi jūtos uz skatuves, - man bija tāds wow: bet kas tad ir šis cilvēks? Kas bija tā meitene, kas nevarēja iziet klases priekšā nenosarkusi? Kaut kādā ziņā bijām padarīti ērti tam laikam. Un tagad ir otrs grāvis. Arī es, audzinot dēlu, baidos, lai nav otra galējība. Negribas, lai izaug narciss. Lietojam pilnīgi savādākas audzināšanas metodes. Esam vecāki – izmēģinājuma trusīši.

Saka, ka neviens bērns neizaug bez traumas, un tas ir normāli.

Mēs pat ar vīru par bērnu jokojot sakām: “Šo varēs atstrādāt terapijā.” Bērnu audzināšana ir milzīga skola. Bērnu vairs nedzimst tik daudz, ar bērniem nav viegli, bet visi grib dzīvot viegli. Bet es saku, ka bērniem būt.