C, 18.08.2022.

“Dakter, palīdziet, nav, kas strādā!” Ģimenes ārsta pandēmijas ikdiena

TVNET
“Dakter, palīdziet, nav, kas strādā!” Ģimenes ārsta pandēmijas ikdiena
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 9
Foto: Ronny Hartmann/AP

“Smagie apstākļi, kuros jau daudzus mēnešus strādā gan ārsti, gan aprūpes centru darbinieki, norūda un atklāj, cik cilvēki ir stipri, drosmīgi un izpalīdzīgi,” stāstot par pandēmijas laika ikdienu, saka ģimenes ārsts Ingars Burlaks. Vairāk par saslimšanu ar Covid-19 viņu uztrauc, ka ārsta pakalpojumu varētu būt grūtāk saņemt viņa 2100 pacientiem, starp kuriem daļa ir aprūpējami.

TVNET atbalstot sociālo tīklu iniciatīvu “SakuLieluPaldies” sāk stāstu sēriju par cilvēkiem, kuri strādā pandēmijas frontes pirmajās rindās.

Saziņa ar Veselības ministriju sestdienas vakarā parasti neietilpst ģimenes ārsta pienākumos, bet Ingars Burlaks, redzot, ka aprūpes centrā, kurā uzturas viņa pacienti, viss medicīnas personāls ir saslimis ar Covid-19 vai atrodas karantīnā, pats uzrunāja veselības ministri Ilzi Viņķeli, jo tobrīd tas bija vienīgais ceļš, kā rast risinājumu, lai viņa pacienti nepaliktu bez aprūpes.

Darbadiena 10-14 stundu garumā ģimenes ārstam Ingaram  Burlakam ir jaunais „normālais” darbalaiks.

Viņa aprūpē ir pacienti ģimenes ārsta praksē Veselības centru apvienības poliklīnikā “Elite” un Rīgas sociālās aprūpes centrā “Mežciems”. Īpaši smagas ir otrdienas un ceturtdienas, kad viņš dodas vizītēs uz sociālās aprūpes centru. Decembrī Covid-19 uzliesmojumā tur saslima viss medicīnas  personāls. Vairāk par saslimšanu ar Covid-19 ārstu biedē tas, ka viņa saslimšanas gadījumā ģimenes ārsta aprūpe būs apgrūtināta visiem viņa 2100 pacientiem.

Ingars Burlaks
Ingars Burlaks Foto: no personiskā arhīva

Praksē 10 līdz 15 Covid-19 pacientu

“Šīs slimības skarto pacientu konsultācijas pamatā norit attālināti – dokumentu noformēšana, konsultācijas pa telefonu, Covid pozitīvo pacientu un kontaktpersonu apzvanīšana,” savu ikdienu apraksta ārsts. “Ievērojami pieaudzis arī to pacientu skaits, kuri zvana un grib uzzināt, vai viņu simptomi varētu būt saistīti ar iespējamo Covid-19.

Bez šī vīrusa, šajā laikā cilvēki sirgst arī ar citām slimībām, saasinās hroniskās kaites.

Pacienti lielākoties ir apzinīgi, tomēr ir jūtams viņu stress, neziņa un pagurums. No kolēģiem dzirdu un arī savā praksē vēroju, ka viena ārsta aprūpē ikdienā ir ap 10-15 Covid-19 pacientu – vieni izveseļojas, viņus nomaina atkal citi. Manā praksē pamatā tie ir jauni vai cilvēki  pusmūža  gados, kuri Covid-19 infekciju izslimo salīdzinoši viegli. Mūsu seniori šajā ziņā ir diezgan apzinīgi – rēķinoties ar situāciju, uz  veikaliem dodas, kad ir mazākas rindas, uz  publiskām vietām neiet, līdz ar to saslimst retāk,” stāsta Ingars Burlaks.

Slimību uzliesmojums decembrī

Paralēli darbam ģimenes ārsta praksē VCA „Elite” jau septiņus gadus dakteris  Burlaks strādā aprūpes centrā “Mežciems”, divreiz nedēļā apmeklējot tā iemītniekus. Šis decembris ārstam bija īpaši smags, jo Covid-19 infekcija smagi skāra aprūpes centra iemītniekus un personālu.

Foto: no personiskā arhīva

“Mums tagad ir ļoti grūti, centrā ir Covid-19 uzliesmojums, bet liela daļa pansionāta iemītnieku ir paliatīvi, un viņiem Covid-19 infekcija var būt nāvējoša,” stāsta ģimenes ārsts. “Daudziem maniem aprūpes centra pacientiem pēc inficēšanās ar vīrusu bija nepieciešama ambulatorā palīdzība, skābekļa terapija. Labi zinu šos cilvēkus un viņu slimības vēstures.

Realitāte ir  ļoti draudīga, apzināmies, ka  visus pasargāt nevarēsim, taču visiem spēkiem cīnāmies par katru - lai noturētu cilvēkus dzīvē.  

Tā kā neesmu aprūpes centra darbinieks un ikdienā tur neuzturos, pašizolācija man nebija nepieciešama, tāpēc varēju turpināt palīdzēt pacientiem. Visā šajā laikā kopš pavasara man pašam nav nācies atrasties pašizolācijā. Laikam jau tāpēc, ka veselības aprūpes vidē ārkārtīgi pedantiski tiek ievēroti dezinfekcijas pasākumi, gan pieņemot, gan apmeklējot pacientus, gan saskarsmē ar kolēģiem. Lai gan, protams, inficēties ar koronavīrusu var jebkur, jebkurā sabiedriskā vietā, veikalā…”

Kad nav, kas iedod ūdens glāzi

“Atceros, tas bija sestdienas vakars, kad man piezvanīja aprūpes centra vecākā māsa un informēja, ka ar Covid-19 saslimusi pēdējā no astoņām medmāsām. Mūsu aprūpes centrā lielākoties strādā pieredzējušas medmāsas gados, un slimība viņas skāra diezgan smagi. Nebija tā, ka viņām tikai jāpaliek karantīnā un varēja atgriezties darbā –  atveseļošanās process ritēja diezgan smagi. Tajā vakarā vecākā māsa man skaidri pateica to, ko nekad nebiju domājis dzirdēt:

“Dakter, mums nav medmāsu, kas varētu strādāt…”

“Lai saprastu situācijas nopietnību – aprūpes centrā ir līdz 230 pacientu, no kuriem ap 40 katru dienu nepieciešama izgulējumu, trofisko čūlu pārsiešana, kā arī insulīna injicēšana 3-4 reizes dienā un katru dienu ir jāsagatavo un jāizsniedz 200 zāļu porcijas. Pēc apjoma tā ir tāda neliela lauku slimnīca. Un te nav runa par zāļu salikšanu ailītēs un izsniegšanu. Katram pacientam ir nepieciešami vairāki medikamenti dienā, un vidēji tas ir 1500 medikamentu vienību, daudziem pacientiem jāpalīdz zāles paņemt, ielikt mutē, uzdzert ūdeni.”

”Mūsu resursi bija pilnīgi izsīkuši, tāpēc, meklējot risinājumu, brīvdienā uzrunājām veselības ministri, un ar ministrijas atbalstu tikām pie medmāsas, kura vismaz uz pāris dienām samilzušo situāciju atrisināja. Jutām patiesu atbalstu, kad Veselības ministrijas darbinieki atsaucās un iesaistījās. Savukārt līdz jaunajam gadam atbalstu mums sniedza Nacionālie bruņotie spēki, atsaucoties uz mūsu lūgumu nodrošināt ārstniecības personālu situācijā, kad tā trūkst Covid-19 pandēmijas izraisītas krīzes dēļ. Šobrīd pie mūsu senioru veselības aprūpes centrā strādā piecas ķirurģiskās aprūpes māsas.”

Grūtie brīži gan sašķeļ, gan vieno

Brīvajā laikā dakteris aizraujas ar grāmatu lasīšanu, bet pēdējos mēnešus tām vairs neatliek laika. Viņš atzīst, ka brīvos brīžus atlicina vien ģimenei - sievai un bērniem. “Paldies Dievam, sieva arī ir ārste, tāpēc labi izprot manu darbu, piemēram, kad es, tāpat kā daudzi kolēģi, uz darbu devos arī Ziemassvētkos. Biju pie saviem “Mežciema” pacientiem. Gluži vienkārši nevarēju viņus vairākas dienas atstāt bez aprūpes, it īpaši šobrīd, kad daudziem no viņiem veselības stāvoklis ir ļoti smags.

Ar sievu Līgu un bērniem Rihardu, Lauru un Robertu
Ar sievu Līgu un bērniem Rihardu, Lauru un Robertu Foto: no personiskā arhīva

Šogad svētkos daudz mazāk laika pavadīju ar bērniem. Bet… citādi jau nevar, tādi tagad ir apstākļi.

Citus gadus ar kolēģiem mēdzām apsveikt viens otru dzimšanas dienā, atzīmēt Ziemassvētkus, tas tuvināja, bet tagad tā visa pietrūkst. No vienas puses pandēmija apvieno mediķu pūles, bet, no otras puses, tīri cilvēciski pandēmija mediķus ir attālinājusi, taču ceru, ka ne uz visiem laikiem.

Jo tieši tagad, smeldzīgi kritiskās situācijās var redzēt, cik cilvēki ir stipri, cik gatavi viens otram palīdzēt.

Man bija tik labs prāts, redzot, kā virkne sociālo darbinieku pašaizliedzīgi turpina savu darbu un dara vairāk, nekā ietilpst darba pienākumos. Mums trūka aprūpētāju, kas nomaina gultasveļu, pamperus, vingrina un maina gulēšanas pozīciju gulošajiem pacientiem. Daļa no aprūpes centra administrācijas, mūsu direktora vietniece, fizioterapeits un citi kolēģi gāja dalīt zupas porcijas, pagrozīt gulošos pacientus, jo tobrīd tas vienkārši bija jādara, lai pacienti izdzīvotu, to atlikt nevarēja.” Sarunas nobeigumā Ingars Burlaks saka: “Paldies viņiem! Bez šīs palīdzības pacienti pēc nedēļas būtu miruši, nevis no Covid-19, bet gan komplikācijām. Tādi smagi apstākļi gan norūda, gan parāda, kurš ir spējīgs drosmīgi rīkoties.”

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu