"Mozaīka": Satversmes 110. panta grozījumu iniciatīva - ciniska un nepatriotiska

Notiek "Baltijas praida 2018" gājiens, lai aktualizētu lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu kopienas cilvēktiesību jautājumus. FOTO: Zane Bitere/LETA

Par ģimeņu dažādību sabiedrībā tiek runāts daudz un jau labu laiku. LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka” darbā bieži nākas diskutēt par saprotamām lietām, pierādīt dažādas sociālās realitātes un lauzt šķēpus par vārdiem un terminiem, taču par to, ka ģimene ir kaut kas vairāk nekā tikai laulāts vīrietis un sieviete un viņu kopīgie bērni, strīda patiešām vairs nav.  

Pat konservatīvākajos ideoloģijas nostūros par ģimenes definīcijas paplašināšanās realitāti vairs nešaubās. Tas, ko mēs pieredzam šobrīd, un ne tikai pie mums Latvijā ar nupat ierosinātājiem Satversmes 110. panta jaunajiem grozījumiem, bet arī daudz kur citur pasaulē, ir zudušās “ideālās pasaules” norieta pēdējās atblāzmas. “Ideālā pasaule” – tāda, kurā balts heteroseksuāls vidēja vecuma+ vīrietis valda pār pasauli, kur sievietei ir stingri noteikta loma, kur uz visiem jautājumiem ir skaidras atbildes un kur neviens nav atšķirīgs vai kaut kā īpaši pamanāms košā un saulainā Hallmark kartītes zīmējumā ar tēti, kas noguris nāk no darba, smaidīgu mammu glītā punktainā priekšautā, ideālu bērnu un augstu baltu žogu ap jebkura šajā ainā iesaistītā sapņiem, kas neatbilstu šim ideālam.

Padomju Savienībā, protams, nebija ne homoseksualitātes, ne biseksualitātes, ne seksualitātes vispār.

Savukārt “ideālās pasaules” ainās nebija neideālu bērnu, neideālu laulību, visiem bija pilnas, veselas ģimenes un par tādiem sīkumiem kā garīgo veselību, vardarbību, izdegšanu, ekonomisko un sociālo nevienlīdzību nevienam nebija laika domāt.

Vientuļie vecāki, viendzimuma pāri, šķiršanās, atkārtotas laulības, bērni no iepriekšējām attiecībām – visu, kas neiederējās baltā žoga iekļautajā ainā, nospieda, noslēpa, nokaunināja, izmeta aiz borta, aizmirsa un nekad nelaida atpakaļ. Daudzu vēsturisku traumu rezultātā mēs Latvijā nesam dubultu slogu. No vienas puses, tas ir skarbais padomju okupācijas mantojums – laiks, kad atšķirīgo, tai skaitā cilvēkus, kas mīlēja sava dzimuma cilvēkus, ieslodzīja trakonamos, vajāja, lika cietumā. No otras puses, “ideālās pasaules” sapņi, kas vairākās paaudzēs palika neizsapņoti – baltie žogi, pilnās, nevainojamās ģimenes un 1,5 ideāli bērni. Taču pasaule nestāv uz vietas – izrādās, ka atšķirīgo var neslēpt un nenocietināt. Izrādās, ka vērtība ir katram cilvēkam, arī tam, kura ģimene nav uz Hallmark kartītēm (starp citu, tagad ir!). Izrādās, ka sievietēm ir gan balss, gan izvēle. Paliek sarežģītāk, bet sabiedrība no tā tikai iegūst. Bērni redz atšķirīgus no sevis bērnus. Mēs dzirdam dažādas valodas, papildus savējai.

Mums blakus mīt viena dzimuma pāru ģimenes. Mēs visi maināmies, kļūstam atvērtāki, viedāki, pieņemošāki, sirdsgudrāki, cilvēcīgāki, jo dažādība mūs tikai stiprina. Kāpēc kādam no tā ir tik ļoti bail?

“Ideālās pasaules” ilūzijas fani nav pamanījuši, ka mainījušās pat ikoniskās baltā žoga Hallmark kartītes! No kā daļa mūsu valsts politiķu vēl aizvien tik ļoti baidās?

Pārsteidz cinisms, ar kādu jaunie Satversmes grozījumi tiek rosināti. Nav neviena ieguvēja. Ir tikai iespēja vēl vairāk atstumt daļu sabiedrības no pat minimālākās valsts aizsardzības. Nacionālās apvienības politiķi izlēmuši, ka tagad nu ir īstais laiks, lai paustu savu ideoloģisko pārākumu pār reālām, Latvijā dzīvojošām, nodokļus maksājošām viendzimuma ģimenēm, kuras jau tā nevar oficiāli reģistrēt savas attiecības. Neviens neiegūst. Bet Latvija zaudē gan. Šīs ģimenes nedzīvos šeit mūžīgi, paļaujoties uz to, ka kādreiz likumi tiks sakārtoti un viņu ģimenes tiks valsts atzītas un aizsargātas. Šis solis – noniecināt cilvēkus vēl vairāk, bez ieguvuma citiem, tikai ar mērķi parādīt, kura ģimene Latvijai ir vērtība un kura nē – būs tikai vēl viens papildus iemesls, lai mūsu pašu līdzcilvēki izvēlētos dzīvot, strādāt, maksāt nodokļus un audzināt bērnus kaut kur citur. Ko līdz re-emigrācijas plāni, ja aktīvi dzenam prom ekonomiski aktīvus, Latvijā dzimušus un augušus cilvēkus, kas līdz šim ir izvēlējušies nekur neaizbraukt?

Tik ļoti uz nacionālo pašapziņu un latviskumu vērsti politiskie spēki atklāti, auksti un ciniski šķiro, kurš latvietis ir valsts aizsardzības vērts un kurš nav.

Kādi tad īsti ir argumenti šim ciniskajam solim? “Kas notiks, ja ļausim viendzimuma pāriem būt par ģimenēm?” “Vai sabruks mūsu dzīves kārtība?”. Nekas nenotiks. Nav iespējams to ļaut vai neļaut. Viendzimuma ģimenes bija, ir un būs. Tās pastāv mums līdzās katru dienu. Daudzās aug bērni. Šo realitāti Satversmes grozījumi neizmainītu. Vienīgais, ko tie panāktu, ir - padarītu šo ģimeņu un viņu bērnu dzīvi vēl nedaudz sarežģītāku un liktu šīm ģimenēm justiem otršķirīgām savā valstī. Kā tas ietekmē pārējo Latvijas sabiedrību? Nekā! Lai gan atsevišķiem ultra konservatīviem politiķiem patīk mūs biedēt ar to, kas tikai nenotiks, ja viendzimuma pāru ģimenes netiks kaut kā īpaši apspiestas, nu jau ir daudz piemēru, kur smelties iedvesmu nākotnes vīzijām. Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Nīderlande, Islande, Somija, Vācija, Spānija, Francija. Teju visa Rietumeiropa plus, protams, arī Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande un daudzas citas attīstītas modernas labklājības valstis. Dānijā viendzimuma pāri var reģistrēt savas attiecības kopš 1989. gada, tātad, kopš mēs vēl bijām aiz dzelzs aizkara.

Lai gan viendzimuma ģimenes ir legāli valsts atzītas un aizsargātas jau vairāk nekā 30 gadus, Dānija regulāri parādās visu iespējamo labklājības un laimes indeksu galvgalī. Arī pretējā dzimuma laulības Dānijā nav izzudušas. Sabiedrībā līdzās pastāv dažādas ģimenes un valsts no tā tikai iegūst.

Neviens netiek šķirots, atgrūsts vai aizmests aiz žoga. Izrādās, tas ir labi gan cilvēkiem, gan ekonomikai. No otras puses, ir valstis, kas aktīvi apspiež viendzimuma pāru tiesības, tādas kā Krievija, Ungārija, Polija. Visās nu jau ļoti apšaubāma demokrātija, par labklājību vai sabiedrības labsajūtu nemaz nerunājot. Kādu ceļu gribam iet mēs?

Viendzimuma pāri nav ideoloģija. Viendzimuma pāri ir cilvēki, kas dzīvo mums līdzās. Tie ir draugi, radi, kaimiņi, kolēģi. Tie ir lielveikalu kasieri, sabiedriskā transporta vadītāji, pastnieki, ēdiena piegādes kurjeri, medicīnas darbinieki. Iespējams, ka cilvēks, kas dzīvo viendzimuma ģimenē, būs tas, no kura rokas saņemsi savu Covid-19 vakcīnu. Bet iespējams, ka cilvēkam, kas dzīvo viendzimuma ģimenē, būs tik ļoti apnicis būt otršķirīgam Latvijas pilsonim, ka viņš pieņems kādu no piedāvājumiem Vācijā, Dānijā vai Norvēģijā, un palīdzēs cilvēkiem tur, kur viņš pats ir gaidīts, pieņemts un cienīts līdzvērtīgi ar citiem. Mēģināt noliegt viendzimuma pāru ģimenes Satversmē gan ir ideoloģija, lai skaidri, vēlreiz, jau kuro reizi, parādītu, kurš Latvijas pilsonis šeit ir vēlams un kurš nē.

Tas ir ciniski, nožēlojami un nepatriotiski, ka atsevišķi Latvijas politiķi izmanto šo laiku nevis, lai stiprinātu valsti un atbalstītu visu Latvijas sabiedrību šajā sarežģītajā laikā, bet lai šķeltu mūs vēl vairāk un vērstos pret jau tā likumos neaizsargātām Latvijas ģimenēm. Neviens nebūs vinnētājs. Visi zaudēs.

Uz augšu
Back