Liegumu notiesātajam tikties ar ģimenes locekli, kurš īslaicīgi atstājis citu brīvības atņemšanas iestādi, atzīst par Satversmei neatbilstošu

Ilustratīvs foto. FOTO: Shutterstock

Satversmes tiesa (ST) 15.janvārī par neatbilstošu pamatlikumam atzinusi normu, kas liedz notiesātajam tikties ar ģimenes locekli, kurš saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt citu brīvības atņemšanas iestādi, aģentūra LETA uzzināja tiesā.

Tiesa vērtēja Sodu izpildes kodeksa 45.panta piektās daļas pirmā teikuma atbilstību Satversmes 96.pantam.

Sodu izpildes kodeksa 45.panta piektās daļas pirmais teikums nosaka, ka notiesātajiem nav atļautas satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs, bet Satversmes 96.pants pauž, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Lieta ST tika ierosināta pēc Artjoma Zablocka pieteikuma. Zablockis izciešot sodu brīvības atņemšanas iestādē, un bija lūdzis tās priekšniekam atļauju satikties ar viņa māti, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tomēr saņēmusi attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju atstāt tās teritoriju.

Pamatojoties uz apstrīdēto normu, šāda atļauja neesot tikusi dota. Zablockis uzskata, ka apstrīdētā norma, neparedzot tiesības notiesātajam, kurš sodu izcieš brīvības atņemšanas iestādē, tikties ar ģimenes locekli - māti, aizskar viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

ST secināja, ka apstrīdētās normas piemērošana nodrošina to, ka, ierobežojot notiesātā tiesības tikties ar ģimenes locekļiem, kas izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs, tiek novērsts iespējamais sabiedrības drošības apdraudējums, jo šādu personu kontaktēšanās vismaz daļā gadījumu paaugstina recidīva risku pēc soda izciešanas, neveicina personas labošanos, kā arī apdraud ieslodzījuma vietas iekšējo kārtību.

ST norādīja uz dažādu noziedzīgo nodarījumu atšķirīgo dabu, kā arī uz to, ka šāds aizliegums, kas neatļauj nevienam notiesātajam, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē, satikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, liedz vērtēt abu personu izdarīto noziedzīgo nodarījumu veidu un smagumu, to, vai ģimenes locekļi konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši kopīgi, abu personu uzvedību atrodoties ieslodzījumā, izciestās soda daļas ilgumu, kā arī citus apstākļus.

Tāpat ST atzina, ka šāds aizliegums, kas neparedz individuālu izvērtējumu, varētu būt pieļaujams tikai tad, ja šādu satikšanās rezultātā, vienmēr varētu tikt apdraudēta sabiedrības drošība. Tomēr ST neguva apstiprinājumu tam, ka ikkatrs notiesātais būtu automātiski uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam noteiktais aizliegums tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, būtu pamatots arī bez jebkāda individuāla izvērtējuma.

Tā kā pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē, ST secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96.pantam.

ST nolēma, ka, lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko Zablockim radījusi apstrīdētās normas piemērošana, attiecībā uz viņu tā atzīstama par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas. Izskatot notiesāto iesniegtos lūgumus tikties ar ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, gadījumos, kad viena no notiesātajām personām ir saņēmusi brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, ir tieši piemērojams Satversmes 96.pants.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Uz augšu
Back