“Jūs ko, bijāt piedzērušies?” uzzinājis, ka Artūrs Blumfelds un Mārīte Bahromkina nopirkuši Svētes pili, ironiski pajautāja kāds paziņa. Līdzīga bija arī citu reakcija: “Vai jūs vispār apjēdzat?”, “Jūs galvu saspiedāt?”  Ideja “augšāmcelt” Svētes pili, kas bija pārvērtusies milzu graustā, patiešām bija traka. Tomēr pēc trīsarpus gadiem pils ir apliecinājums tam, kā neprātīgas idejas realizējas un maina pasauli.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Svētes pagastā reiz atradušās četras muižas, bet tagad Svēte ir Jelgavas guļamrajons. Aiz nepretenciozu privātmāju rindām betona žogs un masīvas ēkas, kas pirms dažām desmitgadēm kalpojušas armijas vajadzībām. Svētes muiža - valsts nozīmes kultūras piemineklis - nav gluži tāda, kādu varētu iztēloties Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona izpriecu pili. Askētiska, bez dekoriem un kruzuļiem. Un nav jau brīnums: armijas vajadzībām pils kalpojusi tieši divus gadsimtus. Kurzemes valdnieka pils, kas līdz šim nav bijusi publiski pieejama, lielākajai daļai sabiedrības ir jaunatklājums.

Pils ir milzīga - centrālajā daļā trīs stāvi, sānu - divi, ap 80 telpām, kopējā platība 2200 kvadrātmetri. Plus vēl divas padrūmas ēkas un liels laukums ar sadrupušu asfaltu, kur reiz maršējuši zaldātiņi. Pils ir sliktā stāvoklī, tomēr vienā sānā dižojas jauns jumts un notiek būvdarbi. Logiem priekšā dēļi vai aprūsējušas restes.