Graustu miljonāri. Kā ģimene atjauno Svētes pili
Foto: Jānis Škapars/TVNET, NKMP PDC krājums. Kolāža: TVNET
Evija Hauka
, Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste
Graustu miljonāri. Kā ģimene atjauno Svētes pili
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

“Jūs ko, bijāt piedzērušies?” uzzinājis, ka Artūrs Blumfelds un Mārīte Bahromkina nopirkuši Svētes pili, ironiski pajautāja kāds paziņa. Līdzīga bija arī citu reakcija: “Vai jūs vispār apjēdzat?”, “Jūs galvu saspiedāt?”  Ideja “augšāmcelt” Svētes pili, kas bija pārvērtusies milzu graustā, patiešām bija traka. Tomēr pēc trīsarpus gadiem pils ir apliecinājums tam, kā neprātīgas idejas realizējas un maina pasauli.

Svētes pagastā reiz atradušās četras muižas, bet tagad Svēte ir Jelgavas guļamrajons. Aiz nepretenciozu privātmāju rindām betona žogs un masīvas ēkas, kas pirms dažām desmitgadēm kalpojušas armijas vajadzībām. Svētes muiža - valsts nozīmes kultūras piemineklis - nav gluži tāda, kādu varētu iztēloties Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona izpriecu pili. Askētiska, bez dekoriem un kruzuļiem. Un nav jau brīnums: armijas vajadzībām pils kalpojusi tieši divus gadsimtus. Kurzemes valdnieka pils, kas līdz šim nav bijusi publiski pieejama, lielākajai daļai sabiedrības ir jaunatklājums.

Pils ir milzīga - centrālajā daļā trīs stāvi, sānu - divi, ap 80 telpām, kopējā platība 2200 kvadrātmetri. Plus vēl divas padrūmas ēkas un liels laukums ar sadrupušu asfaltu, kur reiz maršējuši zaldātiņi. Pils ir sliktā stāvoklī, tomēr vienā sānā dižojas jauns jumts un notiek būvdarbi. Logiem priekšā dēļi vai aprūsējušas restes. 

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Armijas nāca un gāja

“Es šajās lietās esmu diletants. Sākām interesēties, kad nopirkām pili,” iesāk Artūrs. Darba dienās, kad nav “muižnieks”, viņš ir informācijas tehnoloģiju speciālists un strādā algotu darbu. “Šķiet absurds, ka mūsdienās, kad katram ir vairāki telefoni, mums ir tik maz fotogrāfiju no laika, kad tikko ienācām pilī, bet viss notika tik strauji, ka par ārišķībām nedomājām.”  

Teikt, ka pirms trim gadiem muiža bija sliktā stāvoklī, ir nepateikt neko. Apkārtne bija pārvērtusies atkritumiem piemētātos brikšņos - tik drūmos, ka pat makšķernieki nenāca uz Svētes upi, kas ieskauj pili. Dzīvot ēkai bija atlicis dažus gadus. Jumts iebrucis, telpas izlaupītas, ēka vairākkārt degusi.

Vietējiem grausts bija kā dadzis acīs - kad beidzot kāds sakops degradēto vidi? 

Artūrs saka, ka vislielāko postu Svētes pilij, tāpat kā daudzām citām pilīm un neapsaimniekotiem rūpniecības objektiem nodarīja skarbie deviņdesmitie. Vērtība bija tikai tam, ko varēja nozagt, izvazāt, nodot metāllūžņos. 

“Šobrīd to ir grūti iztēloties, bet hercoga laikā ēka bija ārkārtīgi grezna - lieli stikloti logi, oranžērijas, ovāla deju zāle divos stāvos, gleznu un mākslas priekšmetu galerijas. Nekā tāda citur nebija.

Mums nav leģendas par balto vai zilo dāmu, bet reāls fakts - šajā pilī 1779. gadā Pēteris Bīrons bildināja nākamo Kurzemes hercogieni Doroteju fon Mēdemu.

Pēc citām liecībām, viņi te salaulājās,” stāsta Artūrs.

Svētes muiža celta 1730. gadā, bet 1774. gadā hercogs Pēteris Bīrons to pārbūvēja par vasaras atpūtas rezidenci. Arhitekts Severīns Jensens - tas pats, kas projektēja Rundāles pili. Greznā pils pastāvēja neilgu laiku, jo tuvojās hercogistes noriets. Jau 1795. gadā muiža pārgāja kroņa īpašumā un tajā ienāca kirasieru pulks. Uzcēla kazarmas, pilī iebūvēja nelielu baznīciņu. 19. gadsimta 70. gadu beigās pili pilnībā pārbūvēja armijas vajadzībām. Dažādu valstu armijām tā kalpoja pusotru gadsimtu. 

Kad ģimene nopirka pili, cauri asfaltam bija izlauzies vesels mežs, ko jaunie saimnieki aizvāca, lai atsegtu skatu uz pili, ļaujot izcelt tās grandiozos apmērus. “Armijas nāca un gāja. Pēc Pirmā pasaules kara te bija koncentrācijas nometne vācu karagūstekņiem, tad ievācās Latvijas brīvvalsts armija. Šajā laikā vienā ēkas spārnā bija Svētes tautas nams. Padomju laikos te bija sakarnieki, bet pāri ielai raķešnieki. Apkārtnē atradās raķešu palaišanas laukumi,” stāsta Artūrs.

20. gs. 20., 30. gadi
20. gs. 20., 30. gadi Foto: NKMP PDC krājums

1993. gadā pēdējie armijnieki demonstratīvi izslaucīja asfaltēto laukumu, aizzīmogoja durvis un atslēgu pasniedza vietējai pašvaldībai.

Sākumā mērķi bija cēli - izveidot tautas skolu, tomēr, kur ņemt naudu pils apsaimniekošanai, svēteniekiem nebija ne jausmas. 2000. gadā pilī tika veikta mākslinieciski arhitektoniskā izpēte, kurā atklājās daudz noslēpumu. Tomēr pašvaldības mēģinājumi atdzīvināt pili beidzās bez panākumiem - lielais mantojums izrādījās pārāk smaga nasta, tāpēc 2004. gadā Svētes pils nonāca zem āmura. Gadu gaitā gāja no rokas rokā, bet tālāk par spārnotām idejām īpašnieki netika. 

Hobijs visam mūžam

Pirms trīsarpus gadiem Mārīte un Artūrs nejauši uzzināja, ka tiesu izpildītāji par nodokļu parādiem izsola atsavināto Svētes pili. “Par pirmo kārtu, kurā neviens pretendents nepieteicās, nemaz nezinājām. Otrajā kārtā cena tika samazināta. Dzīvojām netālu un domājām: “Kāpēc nenopirkt pili?”” smejas Artūrs. Patiesībā ģimene nopietni pārdomāja kā no gaisa nokritušo iespēju. Izsvēra visus par un pret.

“Viens no argumentiem bija: cik bieži dzīvē tev gadīsies iespēja nopirkt pili?” atceras Mārīte. 

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Par pili un nepilnu 3 ha teritoriju prasīja mazāk nekā par dzīvokli Jelgavā. “Būtība bija tāda, ka īpašumu nevienam nevajadzēja, lai cik tas maksātu.”  Tā nu par dažiem desmitiem tūkstošu ģimene tika pie grandioza īpašuma. Un pie grandiozām problēmām.“Parasti šādus objektus iegādājas cilvēki, kuriem ir ideja, ko īstenot. Šajā gadījumā līdz biznesa idejai bija bezgala tālu. Pili nevarēja pirkt ar domu, ka pēc pieciem gadiem nauda nāks atpakaļ. Tomēr tā bija ēka ar senu vēsturi, blakus mūsu dzīvesvietai," stāsta Mārīte.

Mēs varējām neko nedarīt, skatīties, kā viss sabrūk, atnākt un burkšķēt: “Redz kā, neviens nenopirka."

“Cilvēki atbrauc un saka: “Nuja, tagad jau pilis atdod par eiro - ņemiet, lietojiet.” Bet vai viņi aptver, ko tas vispār nozīmē? Brīdī, kad tu nopērc pili, viss tikai sākas - tā kļūst par visu tavu dzīvi,” turpina Artūrs. Atbildīgs hobijs visam mūžam. Tā īsumā var raksturot, ko ģimenei nozīmē šī pils.

Viņiem nav neizsīkstoša naudas maisa, no kura pasmelt līdzekļus pils sakopšanai un atjaunošanai. Lai tiktu pie finansējuma, biedrība “Novada mantojums” startē Eiropas un vietējos projektos - nelaiž garām nevienu, pat ne mazāko. “Tas nav viegli - neviens naudu pakaļ nemet. Ja kāds domā, ka Eiropa bārstās ar naudu, tās ir muļķības. Ir jāstrādā pie projekta, jāsagatavo dokumentācija, jāpamato, ko un kā realizēsi, jāievēro termiņi, jābūt līdzfinansējumam,” stāsta Artūrs. Lai gan pandēmija norāva avārijas bremzi iecerētajam teritorijas izpētes projektam un nav arī skaidrs, vai varēs rīkot pavasara talku, pils atjaunošana soli pa solim turpinās.

“Man pozitīvākais liekas, ka ir izdevies sakopt apkārtni,” piemetina Mārīte. Tomēr tas ir tikai sākums - priekšā vēl daudz darba. Atkritumu kultūrslāni, kas krājies gadu desmitiem, nevar aizvākt trijos gados.

Hercoga balles zāle un zaldātu tualetes

Apmetam līkumu pilij, ejot gar Svētes upi, kas svin pavasara palus. Apkārtējās pļavas pārvērtušās jūrā. Klasiska Zemgales ainava. Līdzenumos skatiens ieskrienas, līdz atduras pret horizontu. “Ūdensputni vēl nav atlidojuši, bet drīz kas tikai nebūs - gulbji, zosis, pīles,” stāsta Artūrs. Tālumā redzams stirnu bars.

Pirms ģimene savu dzīvi sasaistīja ar pili, abi dzīvoja Svētē, bet strādāja Rīgā. Līdz ar to bija visai tāli no vietējas nozīmes notikumiem, ar svēteniešiem kontaktējās reti. Tagad viss ir mainījies - Svēte kļuvusi par viņu dzīves centru. Mārīte rāda uzbērumu pie pils, kas ziemā pārvērtās slidkalniņā, pa kuru šļūkāja vietējie bērni, bet, līdzko kļūs siltāks, cilvēki pie upes vēros saulrietu. Vietējie, kas līdz šim pilī kultūrvēsturisku vērtību nesaskatīja, tagad sākuši to novērtēt. “Mūsu koncepts ir, lai tā būtu sabiedrībai atvērta vieta, kur var realizēt idejas, iesaistīties pasākumos.”

Man simpatizē ģimenes ideja atvērt pili sabiedrībai - lai cilvēki nāk, aplūko, pavada laiku, realizē idejas.  Ja muižu pārvērš dārgā viesu namā, ar SPA kompleksu, ne par sprīdi nepiekāpjoties ērtībām un visu pakļaujot komercijai, izgaist laika gars un tiek zaudēta senatnes sajūta, ko ceram atrast senās ēkās.

Pils daļā, kas, kā sākumā šķita, bija neglābjamā stāvoklī, sākta atjaunošana. Ir uzlikts jauns jumts, izvākti gruži, kas vēl nesen sniedzās cilvēka augumā. Finansējumu glābšanai un restaurācijai valsts programmas ietvaros piešķīra Nacionālā kultūras mantojumu pārvalde. 

Ienirstam pils iekšienē un pa platām ulmaņlaiku kāpnēm ejam aplūkot pils lepnumu - 20. gadsimta 20. gados būvēto tautas nama skatuvi, kas pamazām atdzimst bijušā spožumā. Izskatās, ka te notikuši arheoloģiskie izrakumi, skatuve burtiski izrakta no gruvešu kalna. “Skatuve nāk virsū un piesaka sevi,” raksturo Artūrs.

Te patiesi ir sajūta kā baznīcā.

Viņš ar aizrautību stāsta, kā telpa laika gaitā pārtapusi, - lūk, te bijis basketbola grozs, te lūkas kino demonstrēšanai, citā periodā izbūvēti skursteņi. “Prātīgi, prātīgi,” ik uz soli atgādina saimnieks. Grīdas dēļi apdeguši - šķiet, kāds tos izmantojis desiņu cepšanai. Ēka iesūkusi sevī dažādus laikus. Te ir hercoga karnīzes, cara laika ķieģeļi, ulmaņlaika koka kolonnas, indīgi zaļas sienas no padomju laikiem un visbeidzot neseni grafiti “Svēte rullē”.

Vietām pils paver priekškaru uz 18. gadsimtu. Ieapaļie stūri nozīmē, ka te Kurzemes valdnieka laikā bijusi ovālā zāle, bet kases lodziņš - ka te zaldātiem izsniegta alga. “Fakts, ka no Bīrona laika pils tikpat kā nekas nav palicis pāri, nemazina tās kultūrvēsturisko vērtību,” paskaidro Artūrs.

Priekšstatu par balles zāles izskatu var gūt Rundāles pilī, jo Svētes pils iekšējo apdari 1773. gadā veidoja tēlnieks Johans Mihaels Grafs - vairāku Rundāles pils griestu un sienu gleznojumu autors.

Bet 1875. gadā, tieši pirms pārbūves, laikraksts “Rigasche Zeitung”  aprakstīja pils mākslinieciskās detaļas. Minēts, ka sienu dalījumu veidoja pilastri un panno laukumi. No frīzes uz leju sniedzās dekoratīvas ziedu un lapu vītnes ar emblēmām, kurās attēlotas medības, zvejniecības rīki, dārzkopība, mūzikas instrumenti. Zāles četru ložu griesti veidoti gliemežnīcas formā, sienas rotātas ar vītnēm un ornamentiem. Pirms pārbūves Jelgavas fotogrāfs Hermanis Kīperts pilī uzņēma 8 fotoattēlus, tomēr kopumā vēstures liecību ir maz. Kaut kas, iespējams, meklējams Vācijā un Sanktpēterburgā, bet jaunie saimnieki atzīst, ka “tik tālu” vēl nav tikuši. 1875. gada pārbūves laikā pilī tika atrasts grezns krēsls, spogulis un durvis, kas tagad ir restaurēti un apskatāmi Rundāles pilī.

Foto ap 1875.gadu
Foto ap 1875.gadu Foto: NKMP PDC krājums

Vēsture runā ar tevi

“Atjaunot pili nav tas pats, kas uzcelt jaunu māju. Mēs visu laiku pētām apkārtnes vēsturi, esam daudz ko iemācījušies. Te vēsture runā ar tevi,” saka Mārīte.“Kopš mums ir pils, naktīs, kad ir vējš un lietus, nevaru gulēt. Lietus gāžas iekšā, vētra jebkurā brīdī var noplēst šīfera jumtu, bet tu neko nevari izdarīt.”

Pieskaros atsegtam mūra fragmentam. “Tam ir 300 gadu,” paskaidro Artūrs. Viņš saka, ka, tīrot pili, tā pamazām pati atklāj savu dzīvesstāstu. Piemēram, 1974. gada saldējuma papīrs ļauj noprast, ka tieši šajā gadā kāds aizmūrējis telpu. Tapešu skrandas un daži burti uz sienām. Tātad te bijis “sarkanais stūrītis” vai kas tamlīdzīgs. Aplupuši padomju laiku propagandas plakāti aicina celt komunismu un piecgadi izpildīt ātrākā termiņā. Lūk, ieroču skapis no laikiem, kad te saimniekoja padomju armija. Tomēr ne Artūrs, ne Mārīte katru stūrīti pilī nav izložņājuši - apjoms pārāk liels, un ne visur ir droši. Un tas nozīmē, ka atklājumi vēl gaidāmi. Uz jautājumu, vai kādu brīdi nenolaidās rokas, apjaušot, kāds darbs priekšā, Mārīte atbild:

”Kad ieraudzījām iebrukušo jumtu, domāju, bāc, tā jau grūti, kāpēc vēl tas. Toreiz likās, ka tas ir nepaceļami.”

Pilī kā uz delnas atklājas 90. gadu bezpreģels - lielākā daļa koka konstrukciju tika aiznestas, lai kurinātu krāsni. “Izplēsa pat kanalizācijas lūkas un grīdas dēļus tualetes telpā. No šejienes iznesti radiatori - daudzi desmiti tonnu.” Skaidrs, ka pievāktas tika arī metāla kāpņu margas. “Tie bija grūti laiki, nevar jau nosodīt cilvēkus,” piemetina Mārīte. Savukārt jaunie saimnieki simtgadīgos materiālus un detaļas ārā nemet, pat ja tās ir sliktā stāvoklī. Vienkārši tāpēc, ka vērtība ir to autentiskumā.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Vecāku aizrautība ar pili nav gājusi secen arī  abu meitai, četrgadniecei Alisei. “Kad atvedām Alisi šurp, lai parādītu jauno jumtu, viņa teica: ”Bet es gribēju dzeltenu.” Kad apspriedām logus, Alise iejaucās: ”Viens logs mūsu pilij ir.”  Viņa bija pamanījusi, ka viens patiešām ir saglabājies,” stāsta Mārīte.

Atkritumu stāsti

Laukumā pie pils vējam ir, kur ieskrieties. Izrādās, ka 18. gadsimtā pili neieskāva parks ar dendroloģiskiem retumiem, kā varētu domāt. Parku mode radās vēlāk, 19. gadsimtā. Hercoga laikā dārzs bijis funkcionāls - tajā audzētas saknes un dārzeņi, stāsta Mārīte. Toties oranžērijās eksotisku augu netrūka. Inventarizācijas lietā minēti gan dažādi citrusaugi, gan granātāboli. Artūrs mūs pieved pie pelēkas sienas: lūk, te bijusi oranžērija ar lieliem stikla logiem smalkās rūtīs, ko var redzēt arhitekta Ilmāra Dirveika zīmētajā rekonstrukcijā.

Vai apslēptu dārgumu mednieki nav pārmeklējuši pili? Kā nu ne! Lai gan pils un tās apkārtne ir valsts aizsardzībā, vīri ar metāla detektoriem te šiverējuši. Apslēpta manta  meklēta jau senos laikos. 20. gadsimta sākuma avīzē atrodams raksts par to, ka pils parkā ļaudis meklējuši vīna pagrabu, bet acīmredzot tā arī neko nav atraduši. Toties Artūrs ar draugiem apkārtnē uzgājuši Otrā pasaules kara laika medaļu, padomju armijas nozīmītes, kapeikas, santīmus, pogas, siksnas un pat zobena fragmentu. “Zeme pamazām visu atdod."

Foto: Jānis Škapars/TVNET

“Esam dabas mīļotāji, tāpēc upe mums ir neatņemama muižas sastāvdaļa. Viens no pirmajiem projektiem, ko realizējām, bija laivu piestātnes izveide,” stāsta Mārīte. Tagad laivotāji labprāt piestāj pie pils un dodas aplūkot aizmirsto dārgumu.

Pie 19. gadsimta kavalieru ēkas, kur padomju laikā bija ēdnīca un medpunkts, sarūsējušu kastroļu, tējkannu, metāla krūzīšu un šķīvju grēda. Tā ir daļa no atkritumiem, kas biezā slānī klāja upes dzelmi. Pērn talcinieki tos izcēla. Tomēr daži atkritumi bija tik zīmīgi, ka necēlās roka izmest.

Padomju laika kefīra pudeles, krējuma burciņas, vēl pilnas ar krējumu, sinepju burciņas, krāsainas pudeles, trauki ar ziedēm.

Mārīte piezvanīja uz Mākslas akadēmiju. Rezultātā vecās pudeles  transformējās un tapa izstāde “Laika pēdas. Atvērts sarunai”, ko varēja aplūkot Mencendorfa namā. “Visbriesmīgākie ir stikli - arī izsistie logu stikli nekur nav pazuduši - turpat zemē ir. Ar metālu ir forši. Ņemot vērā, ka tam ir vērtība, daži cilvēki nāk to ķeksēt laukā,” stāsta Artūrs.

Spudūc! No pils, lēkdams kā zaķis, savās gaitās aizskrien kaķis. Svētes kaķi šobrīd ir vienīgie pils iemītnieki. Tomēr nav aiz kalniem diena, kad pils pirmajā stāvā apmeklētājiem durvis vērs ekspozīcijas telpa.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu