Juris atceras kādu atgadījumu, kad Sandra bijusi kopā ar kādu īpaši dzīves sāpinātu, apjukušu, ļoti dusmīgu jaunieti. "Jūs bijāt dārzā un skatījāties stādiņus, kuri bija pārziemojuši. Tur bija īpaši skaists aprikozes stāds, ko jūs aprušinājiet. Un tad, akut kādu iemeslu dēļ, Maksis sadusmojās un baltkvēlē nolauza aprikozes galotni tavu acu priekšā. Es toreiz domāju, ka priekš manis tā ir absolūtā robeža. Es bijua izvainots līdz kaulam, bet tu kaut kā tiki galā," stāsta Cālītis."Vai tu tiki galā?"
"Es biju satriekta, es gribēju raudāt. Es varēju izspiest tikai vienu - Maksi, ko tu dari? Tā tev vajag - viņš man teica un aizgāja. Bet, vai tu atceries, to visu noskatījās Annija, kura bija atbraukusi pie mums no amerikas piedzīvot kaut ko jaunu. Viņa bija ļoti liela un savā nodabā spēlējās ar lupatu lellītēm. Un vakaros raudāja pēc mājām. Un viņa bija lieciniece šim ārprāta aktam. Annija toreiz aizgāja kopā ar Maksi. Tikai tagad, kad mēs runājam, es sapratu, ka tad, kad man viss bija tumsā un es domāju, viss pietiek - nāca gaisam Annijas veidolā. Vai tu atceries, ko viņi abi darīja? Viņa iedeva Maksim nazi un abi aizgāja uz mežu. tad mūsus mājā sākās brīnišķīgs periods, ka visi mūsu bērni taisīja lokus un bultas. Un to autori bija Annija ar Maksi. Vajadzēja vienu cilvēku, kurš redz gaismu tur, kur mēs vairs to neredzējām. Pēc tam Maksis nāca atvainoties un mēģināja sasiet šo nolauzto kociņu, sakot, ka viņš zina, ka tā var," aizkustinošo stāstu stāsta Sandra.