Lūsis komentē ⟩ Latvijas Skolu jaunatnes klepus un pneimonijas svētki

Kamēr visai kultūras nozarei norauts stopkrāns, Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki, šķiet, tikko nolaidušies atpakaļ uz Zemes pēc divus gadus ilga lidojuma kosmosā bez sakariem ar pārējo pasauli. Proti – neraugoties uz epidemiologu bažām, ministrija grasās šovasar organizēt skolēnu dziesmu svētkus. 

Tātad, paņemam to sabiedrības daļu, kuru nemaz nav paredzēts vakcinēt pret kovidu, savedam kopā dažādos kolektīvos no visas Latvijas, visus samaisām pa balsīm un aidā! Un tas viss, zinot, ka jaunie slimības paveidi kļuvuši agresīvāki tieši bērnu un jauniešu vidū. Kas gan varētu noiet greizi, vai ne?

Laika gaitā pierādījies, ka stulbumam nav robežu. Tā, piemēram, XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektore Agra Bērziņa, skaidrojot svētku nepieciešamību, raidījumā “Nekā personīga” teica: “Mēs jau nevaram izbēgt no šīs saslimšanas. Var gadīties, mēs aizejam uz veikalu – arī tur mēs varam satikties ar infekciju. (..) Mums ir bērnu dēļ jādara. Mēs nevaram nolaist rokas un neko nedarīt.” 

Tā sakot – dzīves beigās mēs visi tāpat mirsim, tāpēc nav ko te daudz satraukties. Līdzīgi droši vien domā tie tautieši, kas šobrīd aktīvi atsākuši braukt atpūtā uz Ēģipti.

Lai gan patiesībā mēs varam izbēgt no šīs saslimšanas un varam to izdarīt salīdzinoši vienkārši – nepulcējoties. Un nedziedot blakus pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuru distancēšanās un drošības ievērošanas paradumi mums nav zināmi. 

Laikā, kad svētki jau iepriekšējā gadā atlikti uz nākamo un ir pilnīgi skaidrs, ka tas pats beigās notiks arī šogad, Bērziņai droši vien kaut kā jāattaisno savas pieklājīgās algas saņemšana. Nepieciešams radīt iespaidu, ka visu laiku notiek aktīvs darbs un iespaidīga plānošana, lai pandēmijas laikā tomēr saorganizētu dziesmu svētkus. Tas jādara augstāku mērķu un bērnu dēļ. 

Un bērnu dēļ organizētais pasākums iecerēts bez skatītājiem klātienē. Lielākais no pasākumiem pulcēšot vien 3000 dalībnieku tukšā Mežaparka estrādē, savukārt skolēnu nakšņošanu ārpus mājām rīkotāji neplāno. Kas nozīmē, ka kolektīviem no tālākajiem Latvijas novadiem katru dienu ceļā uz un no mēģinājumiem un koncertiem būs kopā jāpavada kādas sešas papildu stundas autobusā, kurā distancēties nemaz nav iespējams.

Tātad, no svētkiem izņem jaunu cilvēku satikšanu un iepazīšanu, pēc ballēm negulētas naktis, un beigās tev vēl jādzied tukšai estrādei. Nezinu, ko par šo domā šodienas jaunieši, bet es justos pamatīgi apjāts. Tas ir kā iedot kādam vārītu kartupeli un stāstīt, ka tas ir ņammīgs rasols. Tie nebūs īsti jauniešu dziesmu svētki, tāpēc nevajag gvelzt muļķības, ka tas jādara bērnu dēļ. 

Svētku rīkotāji uzskata, ka tradīciju saglabāšanai ir vērts riskēt un pasākumiem šovasar jānotiek. Arī Bērziņa smaidīgi atzīst, ka apzinās riskus. Vienīgi – kamēr vienu riski būs iknedēļas sapulcē, stumjot sejā smalkmaizīti, apliet kostīmu ar kafiju, citu riski būs viņu pašu un ģimeņu veselības un dzīvības.

Dziesmu svētku tradīcijas ir pārdzīvojušas divus pasaules karus, okupāciju un deportācijas, bet skaidrs, ka skolu jaunatnes svētku atlikšana uz diviem gadiem būtu pēdējā pilīte. Neizdziedāt iemācīto repertuāru tieši šogad ir daudz bīstamāk par jebkuru slimību.

Noslēguma pasākuma vadītājs un virsdiriģents Romāns Vanags norādīja: “Dziesmu svētku notikums ir zināmā mērā mūsu identitātes simbols.” Šādi un līdzīgi izteikumi no apgarotiem pasākumu vadītājiem izskan regulāri. Dažkārt pat rodas sajūta, ka, pārstājot piedalīties dziesmu svētkos, latvietis automātiski sāk runāt krievu valodā un sklandraušu vietā izvēlēties vareņikus.

Ja kāda nacionālā identitāte ir tik vārga un šķobīga, varbūt labāk pārvākties uz dzīvi Brīvdabas muzejā un vadīt dienas, pinot salmu puzurus. 

Es saprotu, ka arī kultūras jomas ierēdniecībai šajos laikos neiet pārāk jautri. Neesmu gan dzirdējis par ievērojamām štatu samazināšanām valsts iestādēs, tāpēc to joprojām nevar salīdzināt ar spērienu zem jostasvietas privātajam sektoram. Un it kā pat var izprast arī vēlmi apgūt līdzekļus, rīkot pasākumu, kuru par dziesmu svētkiem var nosaukt vien nosacīti. Saņemt piemaksas par tik ļoti nozīmīgo papildu darbu šajā grūtajā laikā.

Bet par kādu cenu? Šobrīd izskatās, ka šie cilvēki ir gatavi iet pāri līķiem un tas ir viņu patiesais identitātes simbols.