Vairums ģimenē nav racionāli izrunājuši jautājumu par tuvinieka nāvi, liecina pētījumi. Viens no iemesliem - cilvēkiem ar nāvi saistās mitoloģiski priekšstati, piemēram, ka nāvi var piesaukt. Automašīnas un citas tehnikas apdrošināšanai vidēji viens cilvēks gadā tērē 200 eiro, bet dzīvības - trīsreiz mazāk.
Katram gribas domāt, ka viņš nomirs sirmā vecumā. Tāpēc daudzi sāk krāt naudu savām bērēm un runāt ar radiniekiem par uzkrājumiem tikai tad, kad vecums jau klāt. Citiem nāves tēma paliek tabu visu mūžu. “Diemžēl to, kad nomirsim, mēs neviens nevaram zināt. Katram dzīvē var notikt kaut kas negaidīts. Un to nevar paredzēt ne astrologs, ne zīlniece, nedz arī to var aprēķināt pēc tiem medicīniskajiem algoritmiem, kādi mums ir pieejami,” iesāk RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs Artūrs Utināns.
Fakti un racionāli apsvērumi
Pandēmijas laikā šī neparedzamā aspekta loma pieaugusi. Statistika liecina, ka smagi saslimst un pēkšņi uz stacionāru tiek nogādāti arī gados jauni cilvēki. Centrālā statistikas pārvalde (CSP) šā gada 3. februārī paziņoja, ka sāk publicēt iknedēļas datus par mirušo skaitu un viņu demogrāfiskos rādītājus. Tas tika sākts tāpēc, ka līdz ar Covid-19 izplatību mirušo skaits Latvijā strauji pieaudzis. Mirušo skaits šā gada pirmajās 12 nedēļās Latvijā pieaudzis par 29,8% salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu, liecina CSP dati.
Tie ir fakti, un šķiet – loģiski būtu, ja katrs pieaudzis cilvēks racionāli apdomātu un izrunātu ar tuviniekiem, kas notiks ar palicēju finansiālo situāciju, ja kādam no ģimenes pelnītājiem dzīve pēkšņi aprausies, nesagaidot vecumu, saka Viktors Gustsons - apdrošināšanas sabiedrības Compensa Life filāles vadītājs Latvijā.
Tomēr, kā atzīst pētnieki, stāstot par RSU noritošā apjomīgā pētījuma “Memento mori: dzīves noslēgums, nāve un iztēlotā pēcnāve mūsdienu Latvijas iedzīvotāju dzīvespasaulē” ietvaros veiktās aptaujas pirmajiem rezultātiem, aptuveni 80% aptaujāto no tiem, kam jautāja par kāda tuvinieka nāvi, nebija ģimenē racionāli izrunājušies par šo tēmu. Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) nesen veiktā aptauja parādīja, ka tikai 9% ģimeņu jautājums par to, kā rīkoties, ja kāds no ģimenes locekļiem saslimtu vai nomirtu, ir izrunāts un par to pieņemts lēmums. Vēl 19% atzinuši, ka sarunas bijušas, bet konkrēti lēmumi nav pieņemti. “Diemžēl Latvijas ģimenēs šis sāpīgais, bet ļoti svarīgais jautājums – kas notiks, ja kāds no ģimenes nomirst, tiek apspriests nepiedodami maz,” atzīst Gustsons. Kāpēc tas ir tik grūti – sākt sarunu par to, kas notiks, kad kāds nomirs?
Būtne ar izkapti
“Jautājums par nāvi ir tik spēcīgi emocionāli uzlādēts, ka nevar to vienkāršot līdz: mēs visi baidāmies no nāves, tāpēc negribam par to runāt. Cilvēkiem ar nāves tēmu saistās dažādi mitoloģiski priekšstati – ticējumi, dažādās reliģijās paustie uzstādījumi, katram individuālās maģiskās domāšanas radītas pārliecības.
Viens no populāriem ticējumiem vēsta, ka nāvi var piesaukt. Proti, ja sāk runāt par miršanu, tad nāvi kaut kādā veidā var paātrināt.
It kā nāve būtu kāda būtne ar izkapti, kas, tikko piesaukta, sāk kustēties tavā virzienā.
Ja maģiskā domāšana, kas mums katram kādā mērā piemīt, liek tam noticēt, tad piedāvājums saviem ģimenes locekļiem sakārtot naudas lietas tā, lai palīdzētu palicējiem pēkšņas nāves gadījumā, pašam var šķist un tikt arī uztverts kā nāves novēlējums.
Arī, ja ir nodoms, piemēram, izstāstīt partneriem vai bērnam, ka esi apdrošinājis dzīvību vai nolicis naudu situācijai, ja pēkšņi pārsteidz nāve, var nebūt viegli realizējams. Pa galvu var malties domas, ka palielināsi saviem mīļajiem trauksmes līmeni. Piemēram, bērns sāks satraukties, kas notiek ar mammu – vai kaut kas ar veselību, nodomājusi veikt pašnāvību, vai kas cits slikts gadījies.
Vēl iespējams, ka sarunu sākt traucē apzināta vai neapzināta doma, ka ģimenes locekļi priekšlikumu, piemēram, apdrošināt dzīvību vai uzrakstīt testamentu uztvers tik šabloniski kā detektīvseriālos. Proti, ka priekšlikums slēpj tuvinieku tumšos plānus iegūt šo naudu,” skaidro psihoterapeits un psihiatrs Artūrs Utināns.
Par dzīvi nav jādomā tikai pozitīvi
Grūti sākt sarunu par pēkšņas nāves iespējamību var būt, kad aktivējas spēcīgas emocijas, atzīst Artūrs Utināns. Tomēr nevienas grūti izturamās emocijas nav ne infarkts, ne cits akūts stāvoklis, no kā var nomirt, piebilst psihoterapeits. Ar emocijām var tikt galā.
Sarunas iniciatoram var pieaugt dažādu emociju radītais trauksmes līmenis, jo šķiet, ka saruna būs smaga. Bet tā ir tikai paredzēšana, un prognoze bieži vien izrādās aplama. Kad tuvinieki sāk runāt, visbiežāk rodas izpratne, ka tie ir racionāli jautājumi, kurus patiešām ir vērts apspriest. Piemēram, ir svarīgi, lai ģimene negaidot nepaliek bez jebkāda finansiāla atbalsta, ja pēkšņi iet bojā galvenais pelnītājs. Īpaši, ja ir kādas parādsaistības.
Sarunas iniciatoram var būt vainas izjūta, ka, ierosinot sarunu par finansiālās situācijas sakārtošanu pēkšņas nāves gadījumā, otrs apvainosies.
Vēl var traucēt kauns. Tas rodas, ja ir domas, ka ģimenes locekļi nesapratīs, sāks uzdot jautājumus par to, vai Covid sabaidījis, un tamlīdzīgus. Varbūt pat pasmiesies.
“Tā var būt, ka sarunas uzsākšana par nāvi otram izklausās pēc situācijas katastrofizēšanas, jo paredz vissliktāko scenāriju.
Bet tā ir domāšanas kļūda, ka par dzīves scenārijiem būtu jādomā tikai pozitīvi.
Jaunākajās mentālās veselības pieejās uz pozitīvo psiholoģiju neskatās tik atbalstoši. Ja ir runa par nākotni, veselīgi ir pieļaut dažādus scenārijus: A, B un C, no kuriem viens ir vissliktākais. Tas liek racionāli izplānot, kā neatstāt citus neapskaužamā situācijā savas pēkšņas nāves gadījumā. Viltus pozitīvais scenārijs, ka jāuzvedas tā, it kā nāve nevarētu tevi skart, nav veselīgs. Nāve ir reāla, un, kā jau minēju, neviens nezina, kad tā iestāsies,” saka psihoterapeits.
Kā par to runāt?
Skaidrs, ka sarunu vienam jāierosina, un, kā noskaidrojām, tas ne vienmēr ir viegli. Ja ir vēlme sakārtot kādu jautājumu, pirmkārt, ir jāsāk runāt – kaut kas jāpasaka skaļi, nevis tikai domās. Otrkārt, labi būtu partneri vai citus ģimenes locekļus iepriekš pabrīdināt, ka vajadzētu ieplānot laiku nesteidzīgai un nopietnai sarunai par nākotni.
Sarunu vajadzētu sākt ar skaidrojumu, ka katrs var pēkšņi nomirt, tāpēc būtu labi izdomāt risinājumus, kas notiks šādā situācijā. Kā otrs partneris tiks galā ar finansiālo situāciju, kas notiks ar bērnu apgādāšanu un tamlīdzīgi.
Ir veselīgi būt gatavībā, ka otrs reaģēs iracionāli, un mēģināt neapvainoties par to.
“Lēnām un mierīgi skaidrojot, ka saruna vajadzīga racionālu apsvērumu dēļ, ka to nevada nekādi slēpti motīvi, var nonākt līdz kopsaucējam,” atzīst Artūrs Utināns.
Auto iegulda vairāk nekā dzīvībā
Analizējot statistikas datus, redzam, ka pērn Latvijā dzīvības apdrošināšanā bija vērojams salīdzinoši liels pieaugums – nedaudz virs astoņiem procentiem. Taču kopējais dzīvības apdrošināšanas īpatsvars citu apdrošināšanas veidu vidū joprojām ir salīdzinoši neliels, atzīst Gustsons. Rietumu valstīs dzīvības apdrošināšana ir viens no nozīmīgākajiem ģimeņu finansiālās drošības instrumentiem, kur tas veido vidēji 58% no kopējā apdrošināšanas tirgus. Latvijā dzīvības apdrošināšana veido vien 25% no kopējā tirgus, liecina LAA dati.
“Pandēmijas laikā, kad ziņas par nāvi kļuvušas par mūsu ikdienu, gribas cerēt, ka arvien vairāk iedzīvotāju sāk apzināties, cik svarīgi ir izrunāt ar ģimenes locekļiem rīcības scenārijus arī dzīves melnākajiem brīžiem, kā arī apdomāt iespējas, kā pasargāt tuviniekus, ja ģimenes apgādnieks zaudē dzīvību,” uzsver Gustsons. “Krīze ir laiks, kad pārvērtēt prioritātes un arī dzīvības cenu.
Kāpēc vidēji viens Latvijas iedzīvotājs automašīnas un citas tehnikas apdrošināšanai gadā, saskaņā ar LAA datiem, tērē 200 eiro, kamēr dzīvības apdrošināšanai – trīs reizes mazāk jeb 70 eiro?
Vai šai proporcijai nebūtu jāmainās, lai cilvēki Latvijā dzīvotu drošāk un justos pasargātāki?” retoriski vaicā Gustsons.
