"Es vairs neesmu ar mieru dzīvot homofobiskā sabiedrībā"

Notikumi Tukumā ir tikai aisberga virsotne

Politiskās partijas "Progresīvie" bijušais līderis Roberts Putnis no Latvijas aizbrauca pirms nepilna gada un atgriezās Vācijā. Viņu bija nogurdinājuši pēdējie divi gadi, vadot partijas “Progresīvie” politisko kampaņu. “Es neesmu par to daudz publiski runājis, bet tas bija ļoti smags laiks. Nebiju gaidījis, ka tik dziļi ķers manis kā cilvēka fundamentāla apstrīdēšana katru dienu.”

Gandrīz katru dienu viņš saskāries ar dziļi personiskiem uzbrukumiem, naidpilniem komentāriem, rakstiem, ziņām, kurās bija paustas ne tikai visas iespējamās lamas, bet arī nāves draudi.

“Strīdēties par to, kādi ir tavi politiskie uzskati, tomēr ir viena lieta, bet, kad tu tiec apstrīdēts par to, kāds tu esi kā cilvēks piedzimis, tas ir pavisam kaut kas cits. Un tas notika brutālā intensitātē katru dienu.”

Par naida runu internetā gan Putnis policijā nav vērsies, jo baidījās, ka tas tiks degradēts par uzmanības pievēršanu sev, un kurš gan vēlēšanās gribēs balsot par geju, kurš “tēlo upuri”. “Tas bija apsvērums, kāpēc nolēmu, ka labāk neeskalēt to visu, gaidīt un cerēt, ka viss labi beigsies, jo īsti nav tās iespējas baigi sevi aizstāvēt.”

Savā profesionālajā darbībā Putnis izjutis, ka viņš kā “pārāk atklāts gejs” ir “pārāk liels reputācijas risks” politikā, un šeit Putnis met akmeni arī mediju lauciņā – viens no Latvijas lielākajiem ziņu portāliem partiju “Progresīvie”, kas pārstāv ļoti dažādas idejas, vienīgajās priekšvēlēšanu debatēs nodēvējis par "partiju ar geju pie stūres". Kad interesējies par pamatojumu starp visām partijas idejām virsrakstā izcelt tikai viņa homoseksualitāti, Putnis saņēmis atbildi, ka ““gejs” virsrakstā ienes vairāk klikšķu”.

Šis fons viņu pavadījis arī jebkurā citā amatā, kas saistīts ar politiku. “Iedomājieties mani Latvijas politikā ar sievu un diviem bērniem... Man droši vien nebūtu ļoti daudz apgrūtinājumu,” spriež Putnis.

Par profesionālu darbošanos politikā viņš esot sapņojis 20 gadus, bet tagad no šā sapņa atteicies. Pagaidām Berlīnē Putnis pievērsies tulkošanas darbiem un pārdomām par citiem aicinājumiem atlikušās dzīves laikā. Toties atbalstošais un atvērtais fons Berlīnē bijis ļoti atspirdzinošs:

“Tas bija spēcinoši, atkal sajusties normālam! Cilvēkam, kurš nezina, ko nozīmē piederēt kādai stigmatizētai grupai, to ir grūti saprast.”

Vācijā Putnim ir vieglāk nekā Rīgā arī tāpēc, ka tur viņu neviens uz ielas nepazīst un pakaļ nekliedz: “Tu esi pidars!” Nav jāraizējas, vai kāds no kliedzējiem nenolems arī iesist pa seju.

“Pēc Tukumā notikušā divas naktis nevarēju gulēt. Domāju, ka katram, kas ir atklāts kopienas pārstāvis, iziet cauri doma, ka arī tu tas varēji būt,”

saka Putnis.

“Parasti šāda veida notikumi ir aisberga virsotne. Tas nozīmē, ka vietējā līmenī skaidrojošais un preventīvais darbs nav noticis,” spriež Putnis.

Neatkarīgi no traģēdijas cēloņiem, šajā notikumā saskatāma arī politiskā atbildība, jo atsevišķi politiķi degradē mazaizsargāto grupu vajadzības, cenšas tos padarīt par mazvērtīgākiem un kultivē uzskatu, ka to vajadzības nav līdzvērtīgas vidusmēra heteroseksuālam, “normālam” pilsonim.

“Ja vēl Jaunā konservatīvā partija ir salīdzinoši jauna partija, tad “Nacionālā apvienība” (NA) šo naratīvu uztur bez pārtraukuma kopš partijas izveidošanas, esot pie varas Latvijā. Daļa NA politiķu ideoloģiski noteikti ir pieskaitāmi fašistiem, kuri politisku mērķu dēļ apzināti kurina naidu, un NA vadība to ne tikai tolerē, bet arī izmanto savā politiskajā darbībā,” asi kritizē Putnis.

Kaut arī neliels attieksmes progress sabiedrībā ir vērojams, Putnis atzīst, ka kopumā situācija pasliktinās. “Es neredzu neko pozitīvu, jo

pēc šāda veida incidentiem bailes ir ļoti izteiktas un it īpaši palielinās cilvēkiem, kuri jau tā baidās. Šo baiļu dēļ samazinās LGBT kopienas redzamība publiskajā telpā.

Objektīvi šķēršļi, kas tiek likti homoseksuāliem cilvēkiem, izraisa to, ka šie LGBT kopienas pārstāvji netiek uz priekšu, viņi nav redzami un viņiem ir vai nu jāslēpjas, vai arī viņi tiešām dodas prom. Tādu stāstu ir ļoti daudz. Ja profesionāliem cilvēkiem pasaka, ka tu nevari te dzīvot tāds, kāds tu esi, viņiem ir izvēle šobrīd būt citur un dzīvot laimīgu privāto dzīvi.”

"Es labāk zinu, ar ko man kopā dzīvot, nekā valsts"

Psiholoģe, uzņēmēja un vadības konsultante Jolanta Cihanoviča Latviju pameta 2015.gadā – ap to laiku, kad Putnis Latvijā atgriezās. Vēlmes sekot Putņa piemēram un mēģināt atgriezties dzimtenē viņai nav. Kopā ar savu sievu viņa vairākus gadus nodzīvojusi Lielbritānijā. “Tur es jutos ļoti labi, jo tur varējām visur iet un visu darīt kā ģimene, un man nav bijusi neviena reize, kad kādam būtu problēmas ar to, ka es dzīvoju kopā ar sievieti,” skaidro Cihanoviča.

Pēc Brexit abas izlēmušas, ka vēlas būt piederīgas Eiropas Savienībai, tāpēc 2019.gadā pārcēlušās uz dzīvi Igaunijā. “Tomēr es redzu ļoti lielas atšķirības starp veco Eiropu un jauno. Arī Igaunijā es vēlreiz pārliecinājos, ka es vairs neesmu ar mieru dzīvot homofobiskā sabiedrībā. Es gribu dzīvot sabiedrībā, kur cilvēkus pieņem un kur skatās uz viņiem kā uz cilvēkiem,” uzsver psiholoģe.

Kaut arī Igaunijā, tāpat kā Latvijā, daļa sabiedrības ir ļoti progresīva, tā tomēr atšķiras no Anglijas – “ir ļoti daudz palieku sistēmā no padomju domāšanas, kur visiem jābūt vienādiem un kur dažādība nav vērtība”.

Cihanoviča norāda, ka Eiropas likumi viņai un viņas laulātajai draudzenei nodrošina lielāku aizsardzību, bet par šo tiesību ievērošanu “jaunajā” Eiropā nākas cīnīties. Igaunijas iedzīvotāju reģistrā Cihanovičai ģimenes statuss norādīts kā “single”, jo ierēdņi pavēstījuši, ka “pie mums šādu laulību nepieņem”.

“Tā pirmā reakcija ir tāda, it kā mana laulība būtu kaut kā mazāk vērtīga.

Pēkšņi mēs kā divi cilvēki vairs neeksistējam, uz mums neskatās kā uz cilvēkiem, bet kā uz kaut kādām nepareizām mantām. Tas ir tas, ko es vairs negribu savā dzīvē pieredzēt.

Es gribu, lai visur, kur es eju, mana laulība būtu tikpat vērtīga un brīnišķīga kā jebkura cita, jo manu laulību par brīnišķīgu padara nevis dokumenta forma, bet saturs, kā mēs dzīvojam kopā, rūpējamies viena par otru un izturamies viena pret otru. Ne iestādēm man kaut kādas tādas lietas diktēt un teikt,” uzsver Cihanoviča.

“Es saprotu, lai izvairītos no tādiem gadījumiem, man vienkārši visur jāklusē par to, ar ko es dzīvoju, kas es esmu. Ir dienas, kad es varu justies droša, un ir daudzi gadījumi, kad cilvēki reaģē normāli. Ir dienas, kad es varu teikt un turēt, ja kāds nereaģē normāli. Un ir dienas, kad man tas ir grūti. Es gribu dzīvot tādā vidē, kur es vienkārši varu justies līdzvērtīga citiem cilvēkiem.”

Tagad abas sievietes apsver iespēju pārcelties uz dzīvi Beļģijā: “Ir valstis, kurās cilvēks ir svarīgs un uz viņu skatās kā uz cilvēku, nevis kā uz funkciju. Un ir sabiedrības, kurās ir grūti dzīvot, jo tu visu laiku esi kaut kāda funkcija – te pareiza, te nepareiza. Nu, es salaulājos. Kuram no tā Latvijā kāds gabals ir nokritis? Vai tam cilvēkam, kurš grib grozīt Satversmi, laulību apdraud mana esamība laulībā? Ja es dzīvotu ar mīļoto cilvēku bez oficiāla dokumenta, kas labs notiktu kādam pārim, kurā kopā ir divu dzimumu cilvēki?

Tie, kam nepatīk viendzimuma laulības, lai nereģistrē sev tādu laulību, bet neņemiet prom no citiem cilvēkiem viņu iespēju būt pasargātiem.

Mēs vairāk nekā 10 gadus dzīvojam kopā, un valsts mums visu laiku saka, ka esam otrās šķiras cilvēki un mums nav tādu tiesību kā citiem cilvēkiem, un vienīgais nosacījums, kāpēc man nav tādas tiesības vai uz mani skatās šķībi, ir tas, ka mani dzimumorgāni nav tādas formas, kādus valstij patiktu redzēt, – nu, lai valsts neskatās man biksēs, lai es varu pati izvēlēties. Es labāk zinu, ar ko man kopā dzīvot, nekā valsts, jo tā ir mana dzīve.”

Cihanoviča norāda - jebkurās attiecībās ir forši, ja tās ir abpusējas, taču viņai ir sajūta, ka viņas attiecības ar valsti ir vienpusējas. “Es savu latviskumu varu kopt jebkur pati, man neviens to nevar atņemt, jo tas ir manī. Bet attiecības ar valsti ir cita lieta – tad es labāk veidoju attiecības ar tādu valsti, kurā es jūtos droši un kura ar mani rēķinās, kur man ir forši. Tur es maksāju nodokļus, tur dibinu savu uzņēmumu, aktīvi ieguldu kopienas dzīvē.”

Arī Cihanoviču Igaunijā ir sasniedzis stāsts par notikumiem Tukumā. Viņa norāda – pagaidām nav zināms, vai pamats notikušajam ir homofobija, tomēr ikdienā pietiek iemeslu, lai šādās situācijās varētu rasties aizdomas, ka noziegums noticis specifiska naida dēļ.

Viņasprāt, situācija nav vienkārša, jo, no vienas puses,

vainīgais ir tas, kurš ir izdarījis noziegumu, taču svarīgs ir arī konteksts:

“Ļoti daudziem cilvēkiem ir pieaugusi spriedze gan pandēmijas dēļ, gan tāpēc, ka viss mainās; daļa cilvēku ir pazaudējuši orientierus dzīvē, un šī spriedze izpaužas dažādos veidos. Daudz vairāk redzam visādus psihiskus simptomus jebkurā sabiedrībā, jo visi tagad pārcieš kolektīvu traumu. Ļoti bieži cilvēks jūtas nenozīmīgs, nospiests, trauksmes pilns, un viņā pieaug agresijas līmenis, un tad viņš to pauž. Bet to, ko viņš izvēlas kā mērķi un kā grēkāzi, protams, nosaka tas, ko viņš dzird. Ja viņš dzird, ka pie visa ir vainīgi geji, tad viņš iet un pauž to vardarbību pret gejiem.”

Cilvēki, kuri runā par kādu sabiedrības grupu bez cieņas, dara pāri valstij, jo tā vietā, lai vienoti cīnītos pret kopīgo bēdu, cilvēki cīnās viens pret otru, uzsver Cihanoviča, piebilstot, ka noteiktas cilvēku grupas kūdīšana pret otru var būt gan veids, kā audzēt elektorātu, gan patiesa pārliecība, ka mainīgajā pasaulē ir mākslīgi jāturas pie konservatīvisma.

“Visur pasaulē notiek sadursme starp veco un jauno. Mēs maināmies kā cilvēki, mēs gribam līdzvērtīgu attieksmi pret cilvēkiem, negribam viņus dalīt pa šķirām, un ir atkal tā “vecā” pasaule, kura ļoti baidās, kas tad būs, ja šīs šķiras nebūs.

Agrāk bija aristokrāti un zemnieki un, ja par zemnieku esi piedzimis, tad tev jādzīvo kā zemniekam un tu nevari pretendēt uz to, kas ir krutajiem aristokrātiem.

Manuprāt, mēs visu laiku kā cilvēki ejam tam cauri, un mums vēl ir padomju mantojums, ka ir viena pareiza patiesība visiem,” saka psiholoģe.

"Tas ir mēģinājums dzīvot uz bailēm"

Mācītājs Māris Sants no Latvijas aizbrauca jau 2008.gadā. Tagad viņš Lielbritānijā strādā ar bezpajumtniekiem un vada Liverpūles draudzi. “Es esmu pilnībā pieņemts un atzīts šeit, un es varu būt atklāts, ka esmu gejs, pat ar saviem musulmaņu kaimiņiem, kuriem nav nekādu problēmu ar to,” saka Sants. Arī viņš neredz iespēju atgriezties Latvijā, jo viņam šeit vietas nav.

“Kad es braucu prom, man bija vairākkārt bijuši draudi gan dzīvībai, gan veselībai. Kad 2008.gadā aizbraucu, toreiz vēl nebija atrisināti tie kriminālnoziegumi, kad mums visiem [praidā] meta ar mēsliem. Un tas tā arī netika atrisināts nekad. Man kā cietušajam Anglijā atnāca vēstule, ka izmeklēšana ir izbeigta,” saka Sants.

Latvijā viņš ir ticis kājām spārdīts uz ielas un dievkalpojuma laikā pie viņa ar dūrēm ielauzušies cilvēki, turklāt tie bijuši kristieši, “Jaunās paaudzes” pārstāvji. Lielbritānijā ar draudiem viņš saskāries tieši vienu reizi, kad uz ielas saticis latviešus. “Es tajā laikā strādāju kafejnīcā, tas bija ap 2011. gadu. Gāju svētdienā pa ielu no baznīcas uz darbu un dzirdēju, ka pretī nākošie cilvēki sarunājas latviski. Es teicu “Labdien!” - kā jau vienmēr, dzirdot kaut kur ārzemēs latviešu valodu, lai parunātos pāris vārdus. Un tas cilvēks teica “Es jūs pazīstu!” un tad sekoja vārdi, kurus es vairs negribu atkārtot. Un tad man vienkārši bija ātri jāiet projām, jo sapratu, ka būs slikti. Viņi bija četri, un es tūliņ ziņoju vietējai policijai, bet kamerās viņus vairs nevarēja redzēt, citādi viņi būtu dabūjuši sodu par verbālu uzbrukumu,” stāsta Sants un piebilst: “Tagad Lielbritānijā jūtos pilnīgi droši.”

Santa skatījumā situācija Latvijā ir ļoti uzlabojusies: “Jaunieši ir daudz atvērtāki, ir padarīts liels darbs, ko izdarījusi “Mozaīka” un jauniešu organizācija “Protests”. Malači!” Arī politiskā vide ir stipri uzlabojusies, un ir pat vairākas partijas, kas vairāk vai mazāk vismaz iekļauj jautājumus par seksuālo orientāciju, vērtē Sants.

Vienlaikus viņš pilnībā piekrīt Putņa asajam vērtējumam par atsevišķu politiķu retoriku. “Man gribas teikt - ja latviešu nācijai pienākas būt homofobai, viņuprāt, tad man ļoti žēl tās latviešu nācijas.” Sants ir bijis viens no tiem, kas ir vadījis dievkalpojumus uz barikādēm, kad viņa virzienā svilpušas omoniešu lodes. “Bet man tagad nav vietas Latvijā. Man nav aizvainojuma par to – man ir darbs šeit, man viss ir -, bet man vietas Latvijā nav vēl joprojām – man nav ne kur strādāt, nedz arī drošība.” Kopā ar Santu barikādēs par Latvijas brīvību lūgušies arī krievvalodīgie, tāpēc viņam šķiet nepieņemami, ka cilvēki pēc tās iegūšanas metušies sadalīt visus latviešos un krievos un joprojām mēģina visu laiku to uzsvērt kā pirmo jautājumu.

“Tas ir mēģinājums dzīvot uz bailēm. Tas ir tas pats, ko darīja Ainars Šlesers savā laikā partijā –

tas patiesībā bija ļoti ērti nogrūst visu naidu pret gejiem, un arī tagad tā ir NA lieta, lai noslēptu savus netīros vai neizpildītos politiķu darbus,”

vērtē Sants.

Mācītājs nesteidzas ar secinājumiem par notikumiem Tukumā. “Vismaz pagaidām tehniski it kā nezinām, vai tas bija homofobisks noziegums, bet pati lielākā lieta ir tā, ka policija sākumā sniedza dezinformāciju. Tas nozīmē, ka viņi centās apslēpt noziegumu, slepkavības mēģinājumu. Kāpēc nav iesākta neviena lieta pret policistiem, kas ir centušies apslēpt šādu lietu? Kāpēc tad, ja ir bijuši izteikti draudi pirms tam un cilvēki vērsušies policijā, draudētājam nav uzlikti kaut kādi ierobežojumi?” vaicā Sants.

Viņš min gadījumu no savas pieredzes, kad Latvijā saņēmis draudus savai dzīvībai un par tiem ziņojis policijai, tiesa, neminot, ka draudiem bijuši homofobiski iemesli. “Tobrīd man likās drošāk to neteikt, jo tad es vēl nebiju atklāti zināms kā gejs. Es pasūdzējos parastā veidā, un policija rīkojās ļoti perfekti – aizbrauca pie šī cilvēka mājās, kas man draudēja, un viņam pateica, ka viņš nedrīkst man tuvoties un, ja viņš tuvosies, viņu apcietinās. Viss. Un tas cilvēks nekad vairs nenāca man tuvumā un nedraudēja sist vai uzbrukt. Kāpēc šoreiz to nevarēja nokārtot, rudenī? Un, ja policija to nedarīja, tad jautājums ir nopietni, ka mūsu valsts nepasargā cilvēkus viņu dzīvesvietā,” uzskata Sants.

Mācītājam ļoti labi palikuši atmiņā padomju laiki, kad jebkurā jauniešu pulcēšanās vietā milicija varēja kādu savākt, piekaut, aplaupīt, izvest ārpus Rīgas un atstāt ceļa malā, un neviens pat nemēģināja par to sūdzēties, ja negribēja, ka viņam piesien vārdu “gejs”. “Tā visatļautība, kas tajā laikā bija milicijā, turpinājās pēc tam un acīmredzot ir vēl tagad, ja jau šie cilvēki slēpj noziegumu.

Tam ir ļoti dziļas saknes. Mēs esam daudz cietuši, un tā tradīcija uzbrukt svešajam ir palikusi,” uzskata Sants.

“Vakar es baigi raudāju, kad sadzirdēju to šausmu notikumu. Es to izstāstīju savam kaimiņam. Viņš ir somālietis, viņš nav gejs, viņš ir straight*. Viņam ir ramadāns, un viņš uzreiz teica: “Mēģini meditēt, mēģināsim lūgt, gan jau izdzīvos!” Viņš atnesa man augļus vakarā un teica, ka ramadānā ir jādalās. Viņš lūdz dievu par to cilvēku, kas Latvijā ir sadedzināts. Es to redzu kā citu vidi, citu domāšanu, kur svešinieks redz cilvēkā cilvēku, nevis iezīmi vai stereotipu. Viņš redz, ka Latvijā.... somālietis. Tumšādains.”

*straight - heteroseksuāls