Svētku sajūta Prokofjeva 1. klavierkoncertā. Saruna ar pianisti Elīnu Bērtiņu

Elīna Bērtiņa FOTO: publicitātes

14. maija vakarā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kāps uz Lielās ģildes skatuves, lai atskaņotu otro no trim šīs sezonas noslēguma koncertiem. Vienlaikus šis būs pēdējais koncerts, kurā Andris Poga orķestra priekšā stāsies kā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, noslēdzot astoņu darba gadu posmu.

Svētki un vienlaikus atvadas – tādas rādās šā koncerta sajūtas, un svētku emocijas kuplinās arī pianiste Elīna Bērtiņa, kas būs soliste Sergeja Prokofjeva Pirmajā klavierkoncertā.

Elīna, tu šobrīd gatavojies koncertam, kas būs jau pēc pāris dienām. Vai tās ir kādu brīdi aizmirstas sajūtas?

Godīgi sakot, nevaru to noliegt, jo tomēr ir pagājis krietns laiciņš, kopš vispār ir būts uz skatuves, it sevišķi, protams, kopā ar orķestri prožektoru gaismās. Jā, šīs pēdējās nedēļas ir tāda intensīvāka gatavošanās, bet es to gaidu ar ļoti lielu nepacietību un prieku – tā, it kā tuvotos svētki.

Koncertā skanēs Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts – kā un kāpēc notika izvēle par labu šim opusam?

Mana dalība koncertā bija iniciatīva no orķestra puses, bet repertuāru mēs izvēlējāmies kopīgiem spēkiem. Es domāju, ka šis ir diezgan piemērots darbs šim laikam – visas tās uguņošanas, prieks, ko neesam piedzīvojuši, visa tā dzīves esence, ko esam vēlējušies sajust. Tas ir ļoti kompakts, viendaļīgs darbs, tajā pašā laikā ārkārtīgi piesātināts ar dzīvi, ar lielu enerģiju un degsmi, vienlaikus tur ir plašs un sirdssilts skaistums. Ļoti liela amplitūda tik kodolīgā darbā. Domāju, ka tas arī brīnišķīgi piestāv Andra Pogas noslēguma koncertam LNSO galvenā diriģenta postenī.

Vai tu esi jau iepriekš šo koncertu spēlējusi?

Esmu, un man ir diezgan raiba pieredze ar to. Es to atskaņoju Jāzepa Vītola starptautiskā pianistu konkursa finālā pirms ļoti daudziem gadiem. Zināmā mērā šī ir atkalredzēšanās ar koncertu, jo toreiz uzstāšanās finālā man bija ļoti pārsteidzoša un, kā tas konkursos mēdz gadīties, netika izbaudīta pilnībā, jo uztraukums, atbildība un īsais laiks, lai sevi mobilizētu, dara savu. Šoreiz gan tas ir vairāk ar svētku sajūtu.

Vai 20. gadsimta un jaunāka mūzika tev vispār ir tuva? Atceros, arī iepriekš, tiekoties ar LNSO, atskaņoji ko mūsdienīgu.

Jā, man ir laimējies atskaņot brīnišķīgus opusus ar orķestri un citiem interesantiem sastāviem, piemēram, Igora Stravinska “Kāziņas”, Karola Šimanovska 4. simfoniju, kas ir tikpat kā klavierkoncerts, Ģērģa Ligeti klavierkoncertu un Alfrēda Šnitkes klavierkoncertu četrrocīgi, Bendžamina Britena klavierkoncertu – es varētu minēt diezgan daudz darbu. Tāpat arī latviešu mūziku esmu spēlējusi – Agra Engelmaņa un Jura Karlsona skaņdarbus. Man svarīga ir laba mūzika, tāpēc varbūt nav īpaši būtiski, vai tā ir rakstīta vakar, vai vēl top, vai varbūt radīta pirms 200, 300 gadiem. Mūzikai ir šī kolosālā īpašība būt pārlaicīgai. 20. gadsimts mūzikas izteiksmē un klavieru izmantojumā ir ļoti daudzveidīgs, jebkuram pianistam noteikti vajadzētu pievērsties vismaz solo vai kamermūzikā, ja ne repertuārā ar orķestri, un izzināt šo klaviertehniku un rakstību, kas 20. gadsimtā ir pilnīgi citāda – daudz plašāka un ļoti attīstoša.

Šī mūzika bieži vien arī tehniskā ziņā ir visai izaicinoša.

Jā, bet zini – kad spēlē Ligeti etīdes vai Deņisova sonātes, tas liekas ārprāts, bet acis darba izbijās, rokas darba nebijās, jo, ja tu māki spēlēt, tad tu māki, ja nemāki, tad nevarēsi nospēlēt arī Bēthovenu un Mocartu. Tas ir ļoti smalks darbs, katrs laikmets paģēr savas piesitiena nianses un cieņu pret konkrēto laiku, kad komponists dzīvojis, lai tiešām atklātu mūziku.

Elīna Bērtiņa FOTO: publicitātes

Vai varētu teikt, ka arī tev pašai modernā, laikmetīgā mūzika ir vistuvākā?

Tā es gluži nevarētu teikt, es ar milzīgu prieku spēlēju klasicisma laika mūziku, atgriežos pie sonātēm, arī pat agrāk pie Baha. Ilgāku laiku spēlējot 20. gadsimta repertuāru, kas man nāk diezgan bieži, strādājot ar studentiem, kad tā nav mana izvēle, ik pa laikam jūtu ilgas paspēlēt, padzīvoties Šopēna laikmeta mūzikā. Tas pianistam ir ļoti, ļoti nozīmīgi, jo

nevar spēlēt vienveidīgi, visu laiku jātur formā dažādi rokas un piesitiena izmantojumi.

Mēs tajā mūzikā gremdējamies un kaut ko iegūstam. Tas ir tāpat kā ar grāmatām vai filmām – izlasi kādu vēsturisku romānu un pēc tam sagribas kādu detektīvu vai komēdiju. Tas ir tāds normāls process, un mūzikas vēsture ir tik plaša, ka varam smelties ļoti daudz.

Tava ikdiena saistīta ar kamermuzicēšanu kopā ar studentiem Mūzikas akadēmijā, ik pa laikam mēs tevi redzam arī kopā ar kādu orķestri, bet tevi kā solomākslinieci nedzirdam bieži.

Jā, pagājis krietns laiciņš, taisnība. Apstākļi tā sakrituši, ka būt tikai par solomākslinieci es nevarētu, – man ir mazi bērniņi un es nevaru tik ļoti nodoties mākslai ikreiz, kad to vēlētos, jo ikdienas dzīve un ģimene ir cita prioritāte ar citiem nosacījumiem. Solo ieceres nav nekur pazudušas, bet dzīvē nav iespējams izdarīt visu, ko vēlētos, tas prasa milzīgu ieguldījumu un laiku, lai katrs koncerts būtu mākslinieciski augstvērtīgs. Bet necik sen es, piemēram, uzstājos Vācijā.

Kā tev šis laiks, kad īsti koncerti ar publikas klātbūtni nav iespējami, ir pagājis?

Bezdarbībā neesmu sēdējusi, ir ļoti daudz pienākumu, studenti ir ļoti aktīvi, mēs varējām tikties un apgūt repertuāru. Esmu arī ļoti daudz darbojusies izzinoši, smēlusies jaunas repertuāra idejas, strādāju arī pie projekta iecerēm, ļoti daudz kas ir padomā, ja visu saliek kopā. Viss, protams, ir bez fiksētiem datumiem, ņemot vērā apstākļus, bet ir daudz kas padarīts, lai būtu, ko piedāvāt, kad tas būs iespējams.

Tajā pašā laikā varu teikt, ka esmu arī izbaudījusi šo laiku, nemaz nedzenoties pēc skatuves. Tas man ir devis laiku iekšējam mieram, atgriežoties pie sevis, padzīvojoties savā prātā, savā ģimenē, kas nav nemaz tik vienkārši ikdienā.

Elīna Bērtiņa FOTO: Publicitātes foto

14. maija koncerts būs tiešsaistē. Vai tu pati esi skatījusies šādus pasākumus un vai tie kaut kādā mērā var aizstāt klātienes notikumus?

Aizstāt noteikti nevar, tas pat nav jautājums. Apmeklējot koncertu, tā nav tikai skaņdarbu vai skaņu uztvere, mēs mūziku tomēr neuztveram tikai ar ausīm. Tā ir vibrācija, ko dod laiks, telpa, tā ir būšana mūzikā, savās domās, kvalitatīvs koncerts noteikti ir piedzīvojums, kas tiek uztverts ar visu ķermeni. Tāpēc nedomāju, ka digitāls koncerts to var aizstāt, tomēr tas ir brīnišķīgs veids, kā vismaz nedaudz kompensēt šo pieredzi. Arī pirms pandēmijas šāda pieredze pasaulē eksistēja, daudzas koncertzāles un opernami translēja savus notikumus, es pati esmu apmeklējusi operas izrādi kinoteātrī. Tas arī ir piedzīvojums, bet klātienes pasākums tomēr ir kas cits. Man jāsaka, ka šajā laikā būtu vēlējusies noklausīties vairāk, nekā jaudāju, dažus koncertus tikai fragmentāri klausījos, bet sekoju līdzi, cik varēju, lai gūtu priekšstatu, kā tas ir.

Vai gatavošanās šādam koncertam tev kā mūziķei arī ir citādāka nekā parasti?

Gatavošanās noteikti ir tāda pati kā tad, ja publika būtu zālē. Tajā brīdī, kad visi kopā muzicēsim, lielas starpības, domāju, nebūs, mēs centīsimies nodot savu vēstījumu un muzicēsim no sirds.

Uz augšu
Back