Izcilais franču vēsturnieks Fernāns Brodēls mums māca vēsturē meklēt "garos viļņus" (longue durée), kuri līdz tam izpelnījušies maz uzmanības. Pēdējo 30 gadu laikā viens no šādiem viļņiem ir pieaugošā ekonomiskā plaisa starp Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kuras pievienojās Eiropas Savienībai (ES), un tām, kas to neizdarīja. Vienas pakāpeniski panāk pārējās ES dalībvalstis un tām ir gandrīz divreiz augstāki izaugsmes rādītāji nekā to austrumu kaimiņiem, savukārt otras iestrēgušas visu aizmirstajā teritorijā starp ES un Krieviju.
Šo tendenci labi ilustrē atšķirības starp mūsdienu Poliju un Ukrainu. Saskaņā ar padomju statistikas datiem, Ukraina 1989.gadā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija nedaudz turīgāka gan par Krieviju, gan arī Poliju. Toreiz Ukrainai un Polijai bija līdzīgas kultūras un rūpnieciskās struktūras. Taču tagad Polijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz piecas reizes lielāks nekā Ukrainai (pat 2013.gadā, kad Krievija vēl nebija uzsākusi karu ar Ukrainu, Polijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 3,4 reizes augstāks).
Ukraina nav vienīgais piemērs. Baltkrievijas ekonomika stagnē kopš 2012.gada, bet Krievijas - kopš 2014.gada. Par spīti uzskatam, ka pie Krievijas likteņa vainojama naftas cenu krišana, tas tomēr neizskaidro, kāpēc Ukrainā un Baltkrievijā vērojamas ļoti līdzīgas tendences. Protams, Krieviju iespaidojušas arī Rietumu sankcijas pēc tam, kad tā 2014.gadā nelikumīgi anektēja Krimu. Tajā pašā laikā Ukraina Krievijas militārās agresijas dēļ zaudēja 17% no sava IKP, tomēr laikā no 2016. līdz 2019.gadam tai izdevās uzrādīt pieticīgu ikgadējo izaugsmi 3% apmērā.