Šodienas redaktors:
Lauma Lazdiņa

Es uzaugu Vecrīgā

Foto: No personīgā arhīva

Es uzaugu Vecrīgā, kad tā vēl bija žurku, graustu, panku un pelējuma paradīze. Pāris gadu laikā pelējumu nomainīja špaktele un mans rajons pārvērtās par stalažu krāvumu, aiz kura ieraudzīt logus kļuva tikpat grūti kā astotklasnieku zobus aiz breketēm. Izdangātos asfaltētos trotuārus it visur apklāja dēļu laipiņas, ko pēc tam aizstāja katras jaunas augstpapēžu iesācējas ļaunākais murgs - sīkais, neprognozējamos ornamentos liektais bruģītis (skrituļot es mācījos uz Vanšu tilta, jo tas bija mājām tuvākais līdzenums, izņemot mazo pleķīti prezidenta pils un godasardzes acu priekšā).

Pārmaiņas bija ne tikai ārējas, bet arī iekšējas, jo kādam taču par visu šo jauno greznību bija jāmaksā - nelabvēlīgajām ģimenēm droši vien piešķīra dzīvokļus citur, vidusšķira pati aizbēga uz gludākiem ceļiem, kuros drīkst brīvi iebraukt ar vairākiem auto bez elektroniskās Rīgas atslēgas, nav ne jausmas, kas notika ar visām kaķu tantēm un sirmajiem Pasaules valdniekiem, varbūt šie Vecrīgas iezemieši vienkārši izmira, lai atbrīvotu vietu elitāriem ofisiem, viesnīcām, brīnišķīgiem investīciju objektiem, kam tika izgāztas sienas un atkal mainīti īpašnieki, vai visbiežāk pilnīgi bezpersoniskiem eiroremonta īres dzīvokļiem, ko ik dienas nodot jaunu britu sekstūristu pārziņā. Kad tāds uzradās virs mūsu ģimenes mājvietas iepretim Saeimas ēkai, pēc ikvakara klaudzošajiem papēžiem pa lamināta grīdu un tam sekojošajiem uh un ah, daudzām izmisīgām zīmītēm kāpņu telpā par klusuma ievērošanu un ausu aizbāžņu iegādes, evakuējāmies arī mēs uz nepārspējamo Āgenskalnu, kur mani vecāki savas kaimiņu prezervatīvu piemētātās papardes, ko, kāpjot laukā pa logu, bija iekopuši mūsu Vecrīgas šahtā (šaurā mūru iekšpagalmā bez durvīm), beidzot pārstādīja paši savā Ēdenes dārzā. Iekšrīgu ar visu Rīgas atslēgu mēs bijām atdevuši svešajiem.

Sākoties pandēmijas otrajam vilnim un visbeidzot īstām ilgām pēc ceļošanas, ar vīru nolēmām tomēr turēties pretī palmu un, būsim godīgi, vienkārši lidostu, aicinājumam un atstāt svešus vīrusus aiz robežām, bet naudiņu Latvijas ekonomikā. Tomēr gribējās arī sajust bezrūpīgo izšķērdību, ko ļauj ceļojumi. Ja puse no ceļotprieka ir pārtikušāka alter ego uzmērīšana, ēdot un dzerot labākas lietas nekā ikdienā, dzīvojot dārgākos rajonos un guļot baltākā gultasveļā, var iztikt arī bez lidmašīnas. Par mūsu galamērķi kļuva deviņus gadsimtus sena Eiropas pērle ar lepnu, vācisku vecpilsētu un Parīzes elegances cienīgu bulvāru loku, metropole Daugavas un Baltijas jūras krastā, jūgendstila miljonāre - R Ī G A.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu