Ķīna un tās paralēlā pasaules kārtība

Neskatoties uz to, ka Ķīnas Komunistiskā partija nav vadījusi valsti visus 100 gadus kopš tās dibināšanas (tā kļuva par vienīgo partiju pēc 1949. gada revolūcijas), šie svētki ir tikuši izmantoti kā atgādinājums par partijas centrālo lomu valsts izaugsmē. Svinīgajā uzrunā savai tautai ĶTR prezidents un arī partijas līderis izcēla Ķīnas nesatricināmību un uzskaitīja svarīgākos politiskos mērķus. Uzrunā tika uzsvērta apņēmība panākt Taivānas apvienošanos ar ĶTR, autonomo apgabalu (Honkongas un Makao) drošības un stabilitātes nodrošināšana, kā arī pretošanās ārējiem ienaidniekiem.

Prezidents visnotaļ kareivīgā tonī gan tautiešiem, gan ikvienam pasaulē pavēstīja, ka Ķīna nepieņems no citiem «svētulīgas morāles» lasījumus un vairs nepieļaus, ka tiek pazemota vai pakļauta.

«Jebkurš, kas to uzdrošināsies mēģināt, attapsies ar asiņainu galvu, sasistu pret vareno dzelzs mūri, ko veido 1,4 miljardu lielā Ķīnas tauta», teica Sji Dziņpins. Par «svētulīgas morāles» lasījumiem, iespējams, tiek uzskatīti ASV un citu valstu aicinājumi Ķīnai ievērot cilvēktiesību un vides aizsardzības normas.

Būtiski pieminēt, ka, neskatoties uz komunisma ideoloģiju politiskajā pārvaldē, valsts ekonomika jau vairāk nekā 40 gadus attīstījusies, tieši pateicoties Rietumos dzimušajai idejai par tirgus liberalizāciju. Būtībā tā ņem no Rietumu pasaules, ko tā uzskata par sev nepieciešamu un pārveido to pēc saviem ieskatiem, tādējādi veidojot savu paralēlo pasaules kārtību, kas būtu kā pretstats šī brīža esošajai, kuru pamatā veidojusi ASV un tās sabiedrotie. Šāda vēlme zināmā mērā sakņojas Ķīnas «aizvainojuma» sajūtā, kuru tā izjūt saistībā ar ilgstošu atrašanos zem ārējo spēlētāju zābaka. Pekina uzskata, ka tai ir jādzīvo pasaulē, kurā citas valstis tai vairs nediktē savus noteikumus.

Jāpiemin arī, ka politologi un vēsturnieki ir uzsvēruši, ka Ķīnas stratēģija un pasaules redzējums ir vērsts krietni ilgākā laika ietvarā, nekā Rietumvalstu. Galu galā, ķīniešu civilizācijas vēsture sniedzas piecus tūkstošus gadu senā vēsturē un gadsimtiem ilgi tieši Ķīnas politiskā vadība bija dominējošā Austrumāzijas reģionā.

Ķīna globālajā kontekstā

Ķīnas politiskais kurss mūsdienu globālajā politikā rada zināmas bažas. Proti, pēdējo gadu laikā manāmas iezīmes, kas norāda, ka Ķīna arvien «agresīvāk» ir gatava iestāties par savām interesēm, piemēram, tā izpleš savas militārās bāzes Dienvidķīnas jūrā klaji ignorējot citu valstu teritoriālos ūdeņus. 

Turklāt Ķīna arī aktīvi strādā pie savas ietekmes sfēras izplešanas. Tā izmanto dažādas diplomātiskās metodes, tostarp vilku, parādu, karakuģu un citas, lai nodrošinātu savu varas pozīciju saglabāšanu attiecībā pret reģiona valstīm. Tajā pašā laikā, Ķīnai un Āzijas reģiona otrai lielākajai valstij - Indijai - ir pietiekami saspringtas attiecības, jo arī Indija ir izrādījusi savas intereses izplest ietekmi Dienvidāzijā un citur, kas, protams, iet pretrunā ar Ķīnas plāniem. Tāpat arī neskaidrs paliek jautājums, kā, piemēram, ASV varētu iegrožot Ķīnas augošo ietekmi ne tikai reģionā, bet arī pasaulē. 

Ķīna ceļā uz globālas lielvaras statusu - pašreizējās pozīcijas

Mūsdienu mediju telpā Ķīna nereti tiek saukta par būtiskāko izaicinātāju ASV ietekmei pasaulē. Tās rīcībā ir gan vērā ņemams militārais spēks, gan spēcīga uz izaugsmi vērsta ekonomika, gan ievērojams iedzīvotāju daudzums. Neskatoties uz to, Pekina vēl arvien saskaras ar zināmiem šķēršļiem. Piemēram, tās IKP uz vienu iedzīvotāju nav tik liels kā tās galvenajam sāncensim. Tāpat Ķīnas modernā armija tomēr nav tik advancēta kā ASV rīcībā esošā un Pekinas lāsts ir arī ģeogrāfija.

Proti – tā no visām debesspusēm ir aplenkta ar relatīvi spēcīgām valstīm, kuras skatās uz Ķīnas varas pieaugumu Āzijā ar zināmām bažām.

Tas, savukārt, var palīdzēt ASV minēto valsti iegrožot. Visbeidzot, Ķīnas ekonomika vēl arvien ir atkārtīgi orientēta uz preču eksportu, un par spīti visiem mēģinājumiem veidot Pekinas dominētas alternatīvas, tai tik un tā nepieciešams iesaistīties gan ASV dominētajā pasaules finanšu sistēmā, gan tirdzniecības struktūrās. Iespējams, ka laika gaitā Ķīnas piedāvātās alternatīvas kļūs gana spēcīgas, lai konkurētu ar ASV piedāvātajām, taču pagaidām šis brīdis pienācis nav.

Ko īsti vēlas Ķīna? 2 skatījumi

Ķīnas ārpolitikas vērotāji pasaulē nereti sadalās divās nometnēs. Vienā no tām ietilpst tie, kuri uzskata, ka Ķīna vēlas kļūt par vienlīdzīgu ASV, bet otrā – tie, kuri uzskata, ka Ķīna vēlas ASV pārspēt. Pirmās nometnes piekritēji teiktu, ka Ķīna ir piedzīvojusi lielu pazemojumu 19.gs. ietvaros un tāpēc vēlas panākt, lai pasaules lielvaras to cienītu un neiejauktos nedz iekšējās lietās, nedz arī jautājumos, kuri skar tās ietekmes sfēru. Savukārt, otrās nometnes piekritēji uzskata, ka Ķīna redz sevi kā pasaules civlizācijas centru, kura var būt dominējošais spēlētājs ne tikai savā ietekmes sfērā, bet arī pildīt visas pasaules aizbildņa lomu. Principā – visai pasaulei savā ziņā būtu jāklausa Pekinas diktātam.