Svētes muižas stāsts, kas rada leģendas “laika upē”… (1)

Jau kopš bērnības mēs mācāmies mīlasstāstu burvību. Vispirms tie ir Princis un Pelnrušķīte vai Mazā Nāriņa, vēlāk mēs iepazīstam slavenu romānu varoņus kā Retu Batleru un Skārletu O Hāru, bet vēl pēc tam - reālus vēsturiskus tēlus kā Napoleonu un Žozefīni vai Edvardu VIII un Valisu Simpsoni. Laika upē šie stāsti mirdz kā pērles gliemežnīcās, valdzinot un prasoties tapt pārstāstītiem atkal un atkal. Pieauguši mēs saprotam, ka bieži vien divu cilvēku sastapšanās iezīmē ne vien pārmaiņu punktu viņu pašu dzīvē, bet kļūst par nozīmīgu līniju vēstures kopējā stāstā.

Šie pāri nav jāmeklē aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām. Skaisti stāsti ir tepat. Un viens no tādiem saistās ar Svētes pili. Turklāt labiem stāstiem ir turpinājumi…

Svētes muižas jeb Lielsvētes muižas (vācu val.: Groß-Swehthof) kungu māja jeb vēlāk saukta kā Svētes pils atrodas tagadējā Jelgavas novada Svētes ciemā, netālu no Jelgavas.

Svētes muižas kungu nams, iespējams, tapis 1730. gados, bet vēlāk - laikā no 1774. gada Kurzemes un Zemgales hercogs Pētera Bīrons ēku lika pārbūvēt pēc Bartolomeo Frančesko Rastrelli (1700- 1771) meta (viņš savas karjeras sākumā un beigās uzturējās Kurzemes un Zemgales hercogistē) un galma arhitekta Severīna Jensena (Severin Jensen, 1723—pēc 1809) projekta. Interjera un fasāžu pilastru kapiteļu izstrādē piedalījās arī tēlnieks Johans Mihaels Grafs (1742 – pēc 1796). Pie pils bija stallis un kalpu mājas, kā arī parks. Vēstures griežos Svētes pils kalpojusi tikai par hercogu atpūtas un medību rezidenci, bet tolaik tā cildināja Svētes pagasta vārdu, jo bijusi viena no krāšņākajām pilīm Latvijā.

Tiem, kas viesojas pilī mūsdienās, ir grūti iztēloties greznību un skaistumu, kas te valdīja.

Pils tolaik lepojās ar divstāvu augstumā esošu oranžēriju un gleznu galeriju. Tieši

šeit 1779. gadā Pēteris Bīrons bildināja tolaik vēl pavisam jauniņo Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu (Anna Charlotte Dorothea von Mede, 1761-1821), kurai bija lemts kļūt par viņa trešo sievu, pēdējo Kurzemes hercogieni un vienu no visžilbinošākajām sava laika sievietēm Eiropā.

Lai arī laiks nebija saudzīgs ne pret Kurzemes hercogisti, ne Svētes pili, kas 19. gadsimtā tika nodota militārajam resoram un vēlāk - no 1876. līdz 1878. gadam pilnībā pārbūvēta, ēka zaudēja sākotnējo raksturu, jo tika pielāgota armijas vajadzībām. Kaut arī 1993. gadā pēc Padomju armijas izvākšanās Svētes pils (toreizējā kazarmu ēka) pārvērtās grauztā, tā brīža burvība un saimnieku gars joprojām te dzīvo.

Svētes pils laika upes plūdumā joprojām stāv lepna un nesatricināma, sienas joprojām atceras bijušo un sapņo par nākotni.

Ēkas, ko cilvēki atstāj aiz sevis, ir ne tikai savu saimnieku, bet arī laikmeta liecinieki. Tās ir kā tilti, kas, pārmesti pāri laika upei, savieno pagātni ar tagadni. Svētes pils atdzimst un piedzimšana reti mēdz būt viegla. Iekopjot pils apkārtni, attīrot Svētes upi un krastus, atrodas ne mazums aizgājušu laiku liecinieku. Iespējams, ka tie nav atradumi, par kādiem sapņo relikviju mednieki, bet arī piena pudelei vai ievārījuma burciņai noteikti ir bijusi sava vieta kopējā laika plūdumā. Tāpēc

godinot maģisko mirkli pils ziedu laikos, kad divi cilvēki veidoja kopīgu likteni un līdz ar to arī vēsturi, tapis lēmums neko nelaist zudībā, ļaut pudelēm piedzīvot citādu likteni un, nonākot mākslinieču Ilzes Apines un Lienes Knētas rokās, atdzimt jaunā statusā – jau kā mākslas darbam. Bet par to, lasi rakstu tālāk…

Svētes upes dārgumi

Pirms diviem gadiem Artūrs Blumfelds un Mārīte Bahromkina iegādājās Svētes pili un uzreiz sāka sakopšanas un atjaunošanas darbus. Pils bija bēdīgā stāvoklī un teritorijā bija atrodamas neskaitāmas atkritumu kaudzes. Paveicās arī mazajai un krāšņajai Svētes upītei, kuras labajā krastā atrodas Svētes pils, jo tā piedzīvoja pārmaiņas. M. Bahromkina stāsta: “Pavasarī upi ne tikai kā iecienītāko atpūtas un barošanās vietu Zemgalē izvēlas migrējošie ūdensputni, bet arī laivu braucēji, vasarā tās krastos var vērot saulrietu, priecāties par ūdensrozēm un kalmju smaržu. Taču, kad sākām iepazīt šo upi tuvāk, sapratām ka tās dzelmē var atrast neskaitāmi daudz atkritumu.

Upes attīrīšanā iesaistījās gan draugi, gan paziņas, gan vietējie iedzīvotāji. No tās dzelmes izzvejojām gan betona gabalus, gan armatūras stieņus, gan metāla priekšmetus, gan atradām vecus zābakus, pannas, bļodas, katliņus, bet visvairāk emocijas izraisīja pudeles. Tās upes dzelmē bija gulējušas neskaitāmus gadus…

Droši vien daudzi vēl atceras Padomju laika krējuma burciņas, kefīra un limonādes pudeles – tādu liecību upē bija kaudzēm. Uzgājām arī neatvērtu pudeli ar neizskaidrojamu šķidrumu… Tiesa, tā arī neviens līdz šim to nav uzdrošinājies atvērt... Arī pudele ar caurumu, kas dīvainā veidā bija radies, pašu pudeli atstājot neskartu, jau raisīja neskaitāms fantāzijas... Izceltie atkritumi gan šokēja, gan radīja interesi par to, cik seni tie ir un kā tur nokļuvuši. Stikla taru lasījām maisos, taču nevienam necēlās roka mest to laukā, jo bijām pārliecināti, ka katrai no pudelēm noteikti ir savs dzīvesstāsts. Negribējās, lai tas noslēgtos upē, un radās ideja šī vēstures perioda liecības uzticēt kādam, kas zinās, ko ar tām darīt. Nolēmām “izglābto” taru nodot radošu cilvēku rokās, kas dotu iespēju stiklam atdzimt, tikt pētītam un transformēties mākslas priekšmetos un tieši tik vienkārši pudeles uzsāka savu ceļu mākslas pasaulē.

Interesanti, ka netālu no Svētes pils – Līvbērzes pagastā, Svētes upes krastā darbojās arī manufaktūra – Grīvas stikla ceplis. Saražoto produkciju gan patērēja uz vietas, gan pa kuģojamām upēm veda ne tikai uz Rīgu, bet arī uz citām zemēm, pat Tobago un Gambiju. Īpašu uzplaukumu tas piedzīvoja Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642.– 1682.), kad šajā stikla ceplī ražoja stiklu, stikla krelles, logu rūtis, krāsaino stiklu, spoguļu stiklu, kristālstiklu, greznumpriekšmetus un citus stikla izstrādājumus galma vajadzībām.

Tiesa, tas darbojās ar pārtraukumiem nebeidzamo karu dēļ, kas plosīja hercogisti, un vēlāk – Svētes pils rašanās laikā stikla cepļa darbība apsīka. Taču šie “stikla stāsti” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē noteikti ir ievijušies arī Svētes upē… Par to nav šaubu! Varbūt pat Svētes upe, kurā ietek tās lielākās pietekas – Auce, Bērze, Tērvete, tālāk, pati ieplūstot Lielupē, tos nodevusi Baltijas jūrai…

Pudele kā lieciniece

25. jūlijā Svētes pils dārzā ir apskatāma izstāde – “Laika pēdas/ Atvērts sarunai”, kur stikla māksliniece Ilze Apine radījusi objektus no stikla pudelēm, ko apskalojusi Svētes upe. Tas kalpo par autoru vizuālās valodas centrālo punktu, kā arī iezīmē gan ekoloģijas aktualitāti, gan ir kā mediators “laika upē” starp diviem gadsimtiem. Un šīs pudeles ir liecinieces cilvēku nevērīgai un vienaldzīgai attieksmei pret vidi vairāku desmitu un pat simtu gadu garumā. Nevajadzīgās un traucējošās pudeles upē tika guldītas, slīcinātas, gremdētas, aizmirstas un visbeidzot- metaforiskā izteiksmē – pēc “katastrofas” piedzīvojušas augšāmcelšanos.

Pudeles ir “svētītas” un “šķīstītas”, “izgājušas” caur uguni un ūdeni un atkal caur uguni. Un visam pāri plūst “laika upe”.

Substancēm, kuras topošās mākslinieces izmanto savos darbos, piemīt semantiska daudzslāņainība, asociāciju bagātība, kas savukārt atkārtotu pielietojumu iegūst personisku simbolismu. To materialitātei piešķir arī kāda, lai arī pretrunīgi vērtēta, bet “izskaidrojoša” leģenda – “ Kas tas? Kas tur mājoja, kas tur bija, cik mīlas pielietās un tukša vārda cerībās balles šeit bijušas? Un kas par asinīm lijušas? Kāds mira, kamēr citur smējās... Kāds upē mazgājies un galu galā gultnē skatījies... Kas reiz upē mests starp smilšu graudiem ir no jauna CĒLIES... Bet laika pēdas neizdzēst...”

Lagenam- izplatīts iemītnieks ūdenstilpnēs

Pudele (latīņu val. - Lagenam) ir ļoti izplatīts iemītnieks visās pasaules ūdenstilpnēs, plaši sastopams arī Latvijas ūdenstilpnēs. Lagenam ir parazītsuga, kura īpaši parādījusies pēdējās simtgades laikā un lielā daudzumā, arī mazajā Svētes upē.

Bet caur šo “sugu” mēs izbaudām arī vēsturi un romantismu. Tā ir “kapsula” vēsturei, atmiņu krātuve, kurā tikšķ laika pulkstenis. Tā kā Lagens praktiski dabā nesadalās, caur to tiek nodoti dažādi slepeni vēstījumi…

Pudeļu pasts ir vienmēr bijis pārsteidzoša lieta, ar kura palīdzību cilvēki tika izglābti, atraduši uzticīgus draugus vai pat mīlestību, izpētījuši okeānu un pat saņēmuši pasakainas bagātības. Un šodien dažreiz, klīstot pa Svētes upmalu var “paklupt” arī uz vēstuli, bet šoreiz nav stāsts par tiešo vēstījumu.

Stāsts ir par pašām pudelēm, kā metaforisku vēstījumu – mīklu, kas tiek šķetināta caur mākslas prizmu. Dažas no pudelēm pat tiešā nozīmē ir pārdzimušas no jauna, kļuvušas spožākas, ieguvušas lustrai raksturīgo perlamutrīgo spīdumu… un atvērušās sarunai... Taču nav bijis mērķis iejaukties to pirmavotos, tās attīrīt no “pagātnes”, bet drīzāk atklāt tās dvēseles dziļumus. Pudeļu pamata raksts veidojies gadu desmitu ilgā aļģu un nosēdumu slāņošanās procesā un “kultūrslāņa” atstātās pēdas katram darbam piešķir savu raksturu, nedaudz atņemot stiklam raksturīgo dziļumu, caurspīdīgumu un vieglumu.

Darbu autore Ilze Apine stāsta: “Arī smiltis ir ne tikai materiāls, kas ļauj radīt stiklu, bet arī ietver semantisku jēgu - gluži personiskā, individuālā sevis apzināšanās līmenī. Tā ir godbijība pret zemi, no kuras nākam un pie kuras atgriežamies. Šie eksperimenti ir mākslinieciskās identitātes ģenēzes mīts, kas ir kā interpretatīva atslēga neparasto materiālu pielietojumam. Stikla fleksibilitāte, kas mainās attiecīgas temperatūras ietekmē, pārejot no stingras substances šķidrā un pretēji, darbiem piešķir iedarbīgu garīgās transcendences simbolismu. Tie ir ar dzimšanu, nāvi un transformāciju saistīti simboli.”